Etniskie konflikti novērš cilvēku uzmanību no īstām problēmām: bezdarba, zemām algām. Pie tam valsts rusofobijas aizsegā notiek cīņa ar "padomju mantojumu". Aģentūras RIA Novosti autors Antons Lisicins pamēģināja tikt skaidrībā, kāpēc Kijevai, Tallinai, Viļņai un Rīgai tik ļoti vajadzīgi iedomātie "krievu draudi".
Likumi pret krievu skolām
Viena no spilgtākajām diskriminācijas izpausmēm bijušajā PSRS ir pakāpeniska krievu valodā iegūstamās izglītības izskaušana. Par to runā ne tikai mediji, bet arī — tiesa, paretām — starptautiskās iestādes. 2018. gada janvārī Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja pieņēma rezolūciju par mazākumtautību valodu aizstāvību Eiropā. EPPA uzskata, ka mazākumtautībām jādod iespēja saņemt izglītību dzimtajā valodā visā mācību periodā — no pirmskolas iestādēm līdz augstskolām.
Konkrēti adresāti dokumentā nav minēti, taču ir skaidrs, ka Strasbūra runā par Ukrainu, Latviju, Lietuvu un Igauniju, jo tieši Kijeva, Rīga, Viļņa un Tallina rīkojas pilnīgi pretēji EPPA rekomendācijām.
To atklāti apstiprināja Ukrainas mediji pēc principa "podu neesmu ņēmusi un atdevu veselu" — tie nekavējoties paziņoja, ka Kijeva rezolūcijas tekstā nav pieminēta. Tiesa, Ungārijas pārstāvis paskaidroja, ka Ukraina pārkāpj EP standartus mazākumtautību valodu jautājumā. Budapešta konsekventi kritizē Ukrainā pieņemto izglītības likumu, kas pārkāpj ungāru, rumāņu un moldāvu mazākumtautību tiesības. Tiesa, Ukrainas parlaments neslēpa, ka pamatos likums vērsts pret krievvalodīgajām skolām.
Baltijas valstis tamlīdzīgu politiku sekmīgi īsteno ne pirmo gadu desmitu. No 2020. gada Latvijā vispārizglītojošie priekšmeto skolās tiks pasniegti tikai latviešu valodā — valdība apstiprinājusi atbilstošos likumu grozījumus un nodevusi tos Saeimai.
Skolas cenšas igauniskot arī Tallina. Jau 90. gados republikas parlaments nodrošināja atbilstošo likumu bāzi. Jāpiebilst, ka, pateicoties Pilsonības likumam, 1992. gadā parlamentā iekļuva tikai etniskie igauņi.
Atnācēji no krievu pasaules
Gan Latvijā, gan Igaunijā ir alien'u — "ārzemnieku", "svešinieku", "atnācēju" problēma. Pēc neatkarības iegūšanas Rīga un Tallina nepiešķira visas pilsoniskās tiesības tiem, kuru ģimenes iepriekšējās paaudzēs nav bijuši pirmskara Latvijas un Igaunijas pilsoņi. Nepilsoņu skaits pakāpeniski samazinās naturalizācijas, emigrācijas un dabiskās mirstības rezultātā. Tomēr galveno "republikas tēvi" paveica: valsts politiskā pamata formēšana un privatizācija aizritēja bez nepilsoņiem, tas ir, bez krieviem.
Lietuva piešķīra pilsonību pēc "nulles varianta" principa. Vienādas tiesības saņēma visi Lietuvas PSR iedzīvotāji neatkarīgi no etniskās piederības un senčiem. Taču arī šajā valstī ir problēmas ar krievu skolām.
Karjera "okupācijas režīma" laikā
Tallina, Viļņa un Rīga konsekventi un aktīvi cīnījās pret to, kas tām bija palicis no PSRS laikiem. Sākot ar padomju simboliku, kas aizliegta Latvijā un Lietuvā, un beidzot ar rūpniecību: fabrikas un rūpnīcas tika burtiski sazāģētas metāllūžņos. Ar nepieciešamību atbrīvoties no "totalitārā" padomju mantojuma Baltijas valstis aizbildina gan nepilsonību, gan krievu valodas izspiešanu. Uz jautājumu par to, kas tad īsti kopīgs "totalitārajam režīmam" ar krievu mazākumtautību, Tallina, Viļņa un Rīga atbildēt nevēlas, citādi taču nāksies atzīt, ka rusofobija sakņojas citos apsvērumos.
"Krievu skolas pastāvēja uz budžeta līdzekļiem arī 1918.-1940. gadu neatkarīgajā Latvijas Republikā līdz ar poļu, ebreju un vācu skolām. Vēl vairāk, krievu un vācu valodā bija iespējams uzstāties Latvijas Saeimā no 1922. līdz 1940. gadam," — atgādina Latvijas Cilvēktiesību komitejas līdzpriekšsēdētājs Aleksandrs Kuzmins.
Klaipēdas pilsētas padomes deputāts Vjačeslavs Titovs atsauca atmiņā, kā, aizbildinoties ar cīņu pret PSRS mantojumu, līdz ar rusofobu nākšanu pie varas 90. gados tika iznīdēts viss ar PSRS saistītais, kas patiesībā nozīmēja visu krievisko un pa krieviski rakstīto.
"Krievu iedzīvotāji nokļuva rusofobi noskaņotās valdības ķīlniekos," — viņš ir pārliecināts.
Igauņu sabiedriskais darbinieks Alans Hantsoms atzīmēja, ka cīņa ar padomju mantojumu noritēja pēc principa "Lai iet kā iet, jo zinu labāk vēl ies!" "Padomju laikos visa partijas saimnieciskā nomenklatūra tika komplektēta pārsvarā ar nacionālajiem kadriem, tas ir, tieši igauņiem, kuru vidū daudzi "okupācijas režīma" laikā veidoja tīri labu karjeru valsts varas iestādēs un armijā. Tāpēc jau Igaunijā nevirzījās uz priekšu savulaik bijušo disidentu izvirzītā globālā kriminālprocesa ideja pār PSKP, jo lielākā daļa neatkarīgās Igaunijas vadītāju, ieskaitot prezidentu un premjerministru, bija augsti stāvoši nolādētās PSKP locekļi," — viņš skaidroja.
Hantsoms stāsta arī par igauņu valstiskuma sakariem ar krieviem, ko Tallina piemin ļoti negribīgi. "Neatkarība tika iegūta Pilsoņu kara laikā. Par to lielā mērā varam pateikties krievu baltgvardiem. Tiem pašiem, ko Igaunija pēc Tartu līguma noslēgšanas 1920. gadā pēc boļševiku prasības atbruņoja un ieslodzīja koncentrācijas nometnē, kur lielākā daļa mira no tīfa, bada, aukstuma un smagā darba," — atgādina sabiedriskais darbinieks.
Toties 1940. gadā Igaunijā ienākusī padomju vara ļoti labi zināja, kas palīdzēja nelielajai republikai iegūt valstiskumu. "Igaunijas varasvīriem to atcerēties negribas, taču pirmajā lielajā masveida deportācijā 1940. gadā NKVD vispirms arestēja krievu virsniekus un sabiedriski politiskos darbiniekus," — uzsvēra Hantsoms.
Starp citu, arī pie Latvijas neatkarības šūpuļa 1918. gadā stāvēja baltgvardi. No Sarkanās armijas Rīgu citu starpā atbrīvoja arī krievu virsnieka — pulkveža Anatolija Līvena vienība.
Bulgakovs, Visockis, Cojs
Cīņa ar "totalitāro" pagātni — dekomunizācija — notiek arī Ukrainā. 2015. gadā tika pieņemts likums, kas aizliedz gan komunistiskā, gan nacistiskā režīma propagandu. Likums tiek ievērots tāpat kā Baltijas valstīs.
2016. gada maijā Ukrainas prezidents Petro Porošenko uzsvēra, ka dekomunizācija ir nacionālās drošības jautājums, un deva norādījumus, kā to labāk paveikt. "Neatgriezties pie impēriskajiem nosaukumiem. Es nepieļaušu, lai Ukrainas karti atkal notraipītu jaunkrievu toponīmi," — klāstīja valsts galva.
Tā paša gada vasarā parlaments pieņēma lēmumu par nosaukuma maiņu Kirovogradas pilsētai, kas 1939. gadā tika nosaukta par godu komunistiskās partijas darbiniekam. Tomēr Ukrainas politiķi nepiešķīra pilsētai vēsturisko nosaukumu — Jeļisavetgrada. Neskatoties uz vietējo iedzīvotāju un pilsētas padomes iebildumiem, Rada apstiprināja jaunu toponīmu — Kropivņicka — par godu ukraiņu dramaturgam, kurš pazīstams ar savu atteikumu tulkot savus daiļdarbus krievu valodā.
Galvenā dekomunizācijas iestāde Ukrainā ir Nacionālās atmiņas institūts. Janvārī tā vadītājs, aktīvs ideoloģisks cīnītājs Vladimirs Vjatrovičs ar tegu "prom no Maskavas" paziņoja, ka Visocki, Bulgakovi un Coji ir "krievu pasaules taustekļi".
Brīdinājumu par to, cik bīstams ir Bulgakovs un Cojs, Vjatrovičs noslēdza tā: "Tieši kultūra ir pamats, uz kura katrs imperiālisms būvē savas varenības templi."
Tegu "prom no Maskavas" Vjatrovičs izmanto jau sen, un savos izteikumos ir konsekvents. 2017. gada maijā viņš aicināja ukraiņus saraut sakarus ar tuviniekiem Krievijā. "Viss, kas attālina mūs no Krievijas, nāk par labu Ukrainai. Viss, kas satur sakarus starp mūsu valstīm (ekonomika, valoda, vēsture, kultūra, tradīcijas, galu galā pat radnieciski sakari), tiks izmantots pret mums," — sludināja Vjatrovičs.
Ukrainiskuma pirmdzimtība
Kijevas Sociālo sakaru aģentūras direktors Sergejs Belaško norāda, ka ukraiņu rusofobo nacionālistu vidū ir pārsteidzoši maz ukraiņu. Tomēr pašreizējai valdībai tas netraucē sekmīgi izmantot "cīņu pret krievu pasauli" personīgo bagātību vairošanai.
"Vjatrovičs ir cilvēks, kam "visa dzīve ir cīņa". Lai arī viņš nav gluži ukrainis. Ja būtu ukrainis, viņam būtu ukraiņu, nevis poļu uzvārds. Toties viņam ir, tēlaini izsakoties Aitmatova valodā, — mankurta komplekss. Poļu izcelsmes cilvēks, kurš, vēsturisku apstākļu spiests, kļuvis par Ukrainas pilsoni, cenšas būt svētāks nekā Romas pāvests un pierādīt sava ukrainiskuma pirmdzimtības tiesības," — paskaidroja Belaško.
Sociālo sakaru aģentūras direktors piezīmēja, ka ukraiņi neveido pat "visapzinīgāko" nacionālistu avangardu. "Paskatījos pazīstamo "Nacionālo vienību" dibinātāju sarakstu: trīs krievi, viens ukrainis, viens baltkrievs. Stāstot par nācijas ideju, viņi tikai abstrakti iztēlojas, kas ir ukraiņi. Viņi to izlasījuši ideologa Dmitrija Doncova grāmatā "Mūsu sentanes gars", kurs pats bija Melitopolē dzimis krievs. Tās visas ir mankurta, janičāra sindroma izpausmes," — uzskata eksperts.
Taču Kijevai ļoti noder ukraiņu nacionālisma versija, kurā tiek sludināta cīņa ar Poliju un Krieviju. Mobilizācijas retorika — "ienaidnieki ir visapkārt" — ļauj uzturēt sabiedrībā nepieciešamo konflikta līmeni. "Porošenko ir pragmatisks līdz cinismam. Viņš saprot: ja valstī nebūs pastāvīga kara, pie tam vienalga, kurš ar ko karos, viņam neizdosies noturēt varu un īpašumus. Tāpēc viņš sarīda visas opozīcijas grupas savā starpā. Viņam būtu vēlams, lai šis process nepārtrūktu. Nojaukti visi Ļeņina pieminekļi? Nojauksim pieminekļus Puškinam! Puškins nojaukts, — tiksim līdz Bulgakovam! Tam pamatā nav nekādas idejas, tas viss tiek darīts, lai paildzinātu savu varu, saņemtu bagātības un izvestu tās ārpus valsts," — ir pārliecināts Belaško.
Rusofobie izteikumi kalpo varas un īpašumu saglabāšanai. Nekādu citu mērķu idejai "prom no Maskavas" nav.
