22:56 21 Novembris 2017
Rīga+ 1°C
Tiešraide
Mihails Zadornovs

Mihaila Zadornova piemiņai. Atvadas no drauga un tautieša

© Sputnik / Валерий Левитин
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Dmitrijs Marts
171

Kā Mihails Zadornovs kļuva par mītiskās Štatlandes pilsoni.

Par Mihaila Zadornova aiziešanu viņsaulē uzzināju vakarrīt. Šķiet, esam bijuši pazīstami ar viņu veselu mūžību. Tolaik strādāju avīzes "Vesti Segodņa", leģendārās "Padomju jaunatnes" mantinieces redakcijā.

Pēc Latvijas universitātes Filoloģijas fakultātes mani nosūtīja uz sociālo problēmu nodaļu, taču te iesnas saķēra kultūras nodaļas vadītāja Nataša Morozova. Tā nu galvenais redaktors Aleksandrs Bļinovs izsauca mani un teica: "Dosim tev ļoti atbildīgu uzdevumu — intervēt Zadornovu!" Painteresējos, kas tas tāds.

"Tu esi tumsonis, Dima, tūlīt var redzēt, ka grāmatas nelasi," — jautri attrauca Aleksandrs Sergejevičs un pastiepa papīra lapiņu, uz kuras bija telefona numurs.

Rakstnieks un satīriķis Mihails Zadornovs
© Sputnik / Валерий Левитин

Mobilo tolaik vēl nebija, tāpēc bija jāzvana precīzi noradītajā laikā. Diemžēl nebija arī interneta, un nevarēju ielīst "tīmeklī", lai noskaidrotu, kas tas Zadornovs tāds ir. Bļinovs īsi paskaidroja, ka tas esot populārs satīriķis, nesen atgriezies no okeāna viņa krasta, kur radījis īstu sensāciju.

Tolaik par īstu zvaigzni uzskatīja tos, kas iekarojuši Ameriku. Taču man visi satīriķi asociējās ar Arkādiju Raikinu, kurš uz skatuves lasīja kaut kādus darbus. Vārdu sakot, pazvanīju. Zadornovs ierosināja satikties Jūrmalā. Mašīnas man nebija, nācās kratīties uz turieni "električkā".

Diemžēl tolaik man nebija arī diktofona, taču izglāba kursabiedre, skaistule Irina Glibina. Viņa aizlienēja man savu "VEF Sigmu" — tā saucamo portatīvo kasešu magnetolu, ar kuru itin labi varēja trenēt muskuļus. Atklāti sakot, naudas baterijām bija žēl, nospriedu, ka pieslēgšu aparātu Zadornova mājās. Nekā nebija.

Mihails piebrauca "Volgā" ar taksometra rūtiņām un ierosināja pasēdēt uz soliņa, pat mašīnu neatlaida. "Lai tikšķ," — teica satīriķis vadītājam un vērsās pie manis: "Mums ir 20 minūtes. Slēdziet iekšā aparātu!"

Paskaidroju, ka man jāpieslēdzas pie tīkla, kjo bateriju nav. Mihails nolamājās un ieteica ieskatīties tuvākajā kafejnīcā. "Man tur ir pazīstama direktore," — viņš paskaidroja.

Mihails Zadornovs. Foto no arhīva
© Sputnik / Евгений Биятов

Līdz kafejnīcai aizbraucām dažu minūšu laikā, taču direktores nebija uz vietas, tomēr mēs tikām iekšā viņas kabinetā. Zadornovs īsi paskaidroja oficiantei, kas viņš tāds ir, taču, spriežot pēc latviešu meitenes sejas izteiksmes, viņa neko nesaprata.

"Dima, slēdz iekšā!" — atkal nokomandēja Miša un ieteica pāriet uz "tu". Pieslēdzu pie kontakta savu lādi un piesitu kaseti pie galda, lai nečīkstētu. Godīgi sakot kasete bija šausmīgi veca, bet jaunas maksāja dārgi. Kad aparāts beidzot iedarbojās, atskanēja nodevīgs čīkstiens. Zadornovs saviebās.

"Nu, uzdod jautājumus," — teica satīriķis. Un te nu izgāzos galīgi: "Mihail, kas tev raksta tekstus?"

Reiz biju dzirdējis, ka Raikinam raksta Mihails Žvaņeckis, tātad viņš noteikti raksta arī Zadornovam. Taču izrādījās, ka tas bija sitiens zem jostasvietas, — es taču nezināju, ka viņu starpā ir briesmīga konkurence. "Viss, intervija ir beigusies!" — Zadornovs pielēca kājās un īsi paskaidroja (skaidra lieta, diezgan skaļi), ka viņš sev raksta pats.

"Celies, braucam!" — pavēlēja satīriķis. Sapratu, ka redakcijas uzdevums ir neatgriezeniski izgāzies, klusēdams izvilku vadu no kontakta un čāpoju pakaļ Mihailam. Drīz bijām pie viņa vasarnīcas

Viņš palūdza pagaidīt. Pēc dažām minūtēm viņš iznesa jaunu kaseti ar saviem priekšnesumiem: "Paklausies un sapratīsi, kas man raksta."

Pēc kāda laika mani nosūtīja uz Rīgas Kongresu namu, kur notika festivāls "More smeha". Aiz kulisēm ar šausmām ieraudzīju Mihailu Zadornovu. Viņš sarunājās ar Žvaņecki, kurš turēja padusē savu nobružāto ādas portfeli. Ieraudzījis mani, Zadornovs iesaucās: "Miša, skaties! Tas ir Dima Marts. Viņš mani intervēja un apjautājās, kurš kuram rakstot: tu man vai es tev.

Vēlāk uz Kongresu nama skatuves satīriķis pastāstīja par "Jaunatnes" žurnālistu, kurš viņu sajaucis ar Žvaņecki. Pēc tam šis joks vēl ilgi skanēja viņa priekšnesumos, taču tolaik sākās mūsu ilgā draudzība.

Laiku pa laikam mani mēdza izsaukt Aleksandrs Bļinovs un sazvērnieciski stāstīja: "Zvanīja tavs draugs Miša, viņam gaidāma uzstāšanās Rīgā. Prasa tevi." Un es tūlīt metu visu pie malas un metos uz Jūrmalu, kur mani viesmīlīgi gaidīja.

Pārsteidzoši ir tas, ka Zadornovs nekad neprasīja, lai sūtu viņam rakstus saskaņošanai. "Es tev uzticos," — viņš reiz pateica skaidri un gaiši. Varēju viņam zvanīt jebkurā dienas un nakts laikā, lai saņemtu komentāru. Par to jāpateicas dzīvesbiedrei Jeļenai, kura vienmēr mūs operatīvi savienoja. Vienīgā tēma, ko bija aizliegts aiztikt — viņa meita.

Skaidrs, ka Zadornovs pelnīja pieklājīgi, taču kad 2013. gadā es viņu uzaicināju apmeklēt "štatinieku" kongresu Rīgā (padomju laikos viņi dievināja Ameriku, tāpēc saņēma tādu iesauku), viņš piekrita un uzstājās bez maksas. Viņš pat saņēma mītiskās Štatlandes pilsonību.

Izdomātās valsts prezidents Jakovs Neihauzens un viņa pirmā lēdija Aelita Fītingofa arī sadraudzējās ar Mišu. Jāpiebilst, ka viņš jau tolaik sūdzējās par veselību.

Un tagad viņa nav. Dzīve paiet ātri. Palies sveiks, draugs un tautieti!

Galvenie temati