02:34 22 Augusts 2017
Rīga+ 15°C
Tiešraide
Roberts Vīcups

Zombiju apokalipse, jeb sapņu darbs

© Foto: Roberts Vīcups
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Roberts Vīcups
1367

Neticēsiet, bet šodien es piedalījos zombiju pusdienās.

Tā sagadījās, ka aizgāju paēst uz yummy_D Vecrīgā. Ir tāda vieta. Attapos pagrabā, stāvot rindā, starp vienādi ģērbtiem (šādu "apģērbu" tirgo H&M un līdzīgi veikali, kā nojaušu) apm. 25 — 35 g.v. vīriešiem un sievietēm, kas pacietīgi gaidīja savu kārtu.

Ēdienu izsniedzēji strādāja zibenīgi, un katrs, kas saņēma savu ēdiena porciju, paklausīgi ieņēma savu vietu pie tikko atbrīvojušās galdiņa. Un tā minūtes 15, kamēr košļāju savu karbonādi, dīvainais konveijers darbojās bez aizķeršanās. Rindas gals — lete — porcija — galdiņš — prom.

Sloka
Sputnik / Робертс Вицупс

Pārsvarā pa vienam, bet bija, kas atnākuši kopā. Nekādu lieku emociju, neviena skaļāka vārda vai emocionāla žesta. Tikai pieklusinātas sarunas un galda piederumu šķindoņa un monotonas žokļu kustības. Nekādu paužu starp kumosiem. Man pretī sēdošās jaunkundzes sarunājās tikai abreviatūrās (EMT, AMS, ESM, OKT, TCL, SQL utt. utml.) pa retam sarunā iepinot kādu vārdu no cilvēku valodas.

Sajutos neomulīgi.

Un jau ārā, aizpīpējot cigareti, sapratu — kad iestāsies zombiju apokalipse, mūs nemēģinās novākt ar asinīm nošķiesti gārdzoši briesmoņi.

Tie būs glīti ģērbti Vecrīgas ofisu roboti, kas, izkliedzot saīsinājumus, jūs raus iekšā savos ofisos, lai konvertētu jūsu dvēseles failos un sakārtotu tās datu bāzēs — nosūtīšanai uz elles mākoņserveriem. Un vienīgais veids, kā tos nogalināt, būs tiem sirdī ietriekt Parker pildspalvu.

Es jūs brīdināju…

Такси на рижской набережной
© Foto: Roberts Vīcups
Taksometrs Rīgas krastmalā

Apbrīnojamākais ir tas, ka lielākā daļa šo cilvēku savu izvēli ir izdarījuši apzināti. Līdz vidusskolai viņiem īpašas izvēles nebija, jo viņu vietā lēma tie, kas par viņiem maksāja – vecāki vai citi aizbildņi. Taču ar zombēšanu viņi saskārās jau daudz agrāk – vēl bērnībā. Patiesībā viņi ir upuri, paši to neapzinoties. Savu vecāku nepiepildīto sapņu, nepārvarēto kompleksu vai neadekvātās vērtību sistēmas upuri.

Mēs visi saviem bērniem gribam labāku dzīvi, nekā ir mums. Un jau no mazotnes sākam viņus ietekmēt.

"Mācies, dēliņ! Galvenais mācies. A to visu mūžu kruķīsi baranku, kā es," — to man bieži atkārtoja tēvs – taksometra šoferis.

Atkārtoja, neskatoties uz to, ka pašam bija augstākā izglītība, bet jau ceturto gadu desmitu viņš vadīja taksometru. Viņš ļoti, ļoti mīlēja savu darbu. Un es ļoti viņu par to cienīju. Viņš bija pilnīgs pretstats par klasiku kļuvušajam priekšstatam par taksometra šoferi. Viņš nekad neveda klientus pa garāko maršrutu, arī ārzemniekus nē. Lai gan to ir tik viegli un kārdinoši izdarīt. Viņš nekad nepiesavinājās taksometrā aizmirstās mantas. Viņš neuzmācās klientiem ar saviem uzskatiem par politiku, viņš perfekti pārzināja Rīgu un Latviju. Viņa mašīna vienmēr bija tīra un tehniskā kārtībā.

Kad viņš nomira, man nebija bēru izdevumu. Naudu bērēm "sameta" viņa kolēģi. Bez prasīšanas un aicināšanas. Man vienkārši atveda aploksni. Viņa kapu kopj vieni no viņa patstāvīgajiem klientiem!!! Katru reizi, kad es aizbraucu uz kapiem, es atrodu tos tīrus un apkoptus, man atliek vien nolikt puķes. Jūs spējat to iedomāties!!?? Klienti! Jūs saprotat, ka šāda cieņa ir jānopelna?

Un tomēr viņš gribēja, lai es mācos. Es gandrīz izmācījos. Man ir nepabeigta augstākā juridiskā izglītība. Nepabeigta tāpēc, ka alkohols neļāva to pabeigt. Un patiesībā es esmu par to pateicīgs, jo pretējā gadījumā arī es būtu kļuvis par zombiju pusdienu dalībnieku. Tērpies uzvalkā un šlipsē es rāmi košļātu pusdienas un sarunātos svešvārdos. Dodoties atpakaļ uz ofisu lavierētu starp peļķēm, lai nenotašķītu apavus un nesamērcētu bikšu galus. Brauktu bankai piederošā auto un dzīvotu bankai piederošā privātmājā Rīgas pievārtē. Paldies Dievam, man izdevās no tā izbēgt.

Встреча фотографов в ночи у Даугавы
© Foto: Roberts Vīcups
Fotogrāfu sapulce naktī pie Daugavas

Es atradu savu kaislību – fotogrāfiju. Lēnām un neatlaidīgi, uzkrājot pieredzi, panācu, ka tā no kaislības pārvērtās par maizes darbu. Darbu, kuru es ļoti mīlu. Par darbu, kurš neliek man noteiktas stundas pavadīt ofisā un iespīlēt sevi uzvalkā. Par dzīvesveidu, kas neliek man iedomātas labklājības vārdā dzīties pēc jaunākā auto vai smalkākas dzīvesvietas.

Es valkāju militāra stila drēbes un armijas apavus, jo tā vienkārši ir ērtāk. Es droši brienu peļķēs, nebaidoties nosmērēt apavus. Es braucu ar 15 gadus vecu bet ļoti uzticamu auto un neuztraucos, ko par to domā apkārtējie.

Es lienu pagrabos un bunkuros, lai dokumentētu vēstures paliekas. Es kāpju pamestos elektrolīniju torņos un rūpnīcu skursteņos, lai nofotografētu Rīgu no augšas. Ar nepazīstamiem cilvēkiem dodos uz Sibīriju, lai satiktu un iemūžinātu savus tautiešus. Divas reizes esmu bijis Černobiļā un braukšu vēl.

Un, pateicoties savai latviešu valodas skolotājai, izrādās, es drusku protu arī rakstīt. Un arvien biežāk izjūtu to kā nepieciešamību. Lai pastāstītu jums, kā izskatās Rīga no augšas, ko sevī glabā pusotru gadsimtu veci pagrabi un kāpēc Černobiļā tomēr nedzīvo mutanti.

Un ļoti ceru, ka ar savu darbu iemantošu kaut mazu daļu tās cieņas, kas pieder manam tēvam.

Turpinājums drīz.

Pēc temata

Raķešu šahta Tirzā: nostalģija un risks
Bābelītes elektrostacijas pēdējie brīži
Slokas miglainais Monolīts

Galvenie temati