Ko jūs restaurējat??? – neizpratnē veros telefona ekrānā. Fabriku taču nojauca. Cik zinu tur palikuši tikai divi skursteņi. Ko tur vairs restaurēt? Rakstītājs ir kāds Valērijs Oļeņijčuks.
Pavirši aplūkoju viņa Facebook profilu un pārliecinos, ka tas ir reāls cilvēks. Ciemos, saki? Mani nebiedē nejaušas tikšanās un pie viena būs iemesls apskatīt fabrikas drupas. Uzzvanu Valērijam un sarunājam tikšanos uz nākošās dienas 12:00. Tā ir darbadiena. Jūtos patiesi ieintriģēts.
Rīts sākas agri – kā parasti ar bērnudārzu un skolu. Nolemju, ka sākumā aizbraukšu uz Ķemeriem — šī mazā pilsētiņa vienmēr ir vilinājusi mani ar savu neizskaidrojamo atmosfēru. Nogriežos no šosejas, pārbraucu dzelzceļa pārbrauktuvi un lēnām ripinos nosacītā centra virzienā. Iedzīvotāji un pilsētas vadība ar to noteikti nelepojas, taču katra 3-4 māja ir neapdzīvota vai grausta stāvoklī, un tā jau ir mana estētika. Apstājos pie aptiekas, lai nopirktu askofēnu.
Pa centrālās ielas vidu no sabrukušās sanatorijas uz dzelzceļa pusi brauc cilvēks ratiņkrēslā. Agrā rīta stundā es stāvu uz puspamestas pilsētiņas ielas, apkārt neviena. Ielas galā slejas vecais ūdenstornis, nedaudz pa labi caur kokiem vīd sanatorijas "Līva" grausta augšstāvi un pretī, pa ielas vidu, brauc cilvēks ratiņkrēslā. Ziniet, kas tā ir par sajūtu? Silent Hill! Paķeru fotoaparātu un izliekos, ka fotografēju ūdenstorni. Patiesībā es fotografēju cilvēku ratiņkrēslā. Sirreāli.
Nolemju braukt uz Sloku nedaudz ātrāk, lai pirms tikšanās apskatītu to, kas palicis pāri no fabrikas. Jau no tāluma redzami palikušie fabrikas skursteņi. Izlīkumoju pa bedrainajām ieliņām un piebraucu pie fabrikas vārtiem. Nosaukums uz vārtiem ir padzisis, tomēr salasāms. Noparkoju auto laukumiņā pie vienas no atlikušajām ēkām. Vēl pāris auto, suns voljērā un videokameras pie ēkas liecina, ka šeit notiek darbība. Paņemu fotoaparātu un dodos iekšā teritorijā. Uz palīgēkas jumta strādnieki atjauno segumu un uzlūko mani ar neslēptu nepatiku. Uz brīdi šķiet, ka esmu nokļuvis datorspēlē – ap 40 hektāru gruvešu kalnu klāj plāna sniega kārta, vējš dzen mākoņus un starp tiem ik pa brīdim skopi atspīd saule. Šādi pasaule varētu izskatīties pēc atomkara. Aizeju līdz Lielupei un pa ceļam mēģinu reanimēt pagātnes ainavu kāda tā bija, kad biju šeit pirms gadiem desmit – viss joprojām tomēr šķiet pazīstams.
Ir bez piecām minūtēm divpadsmit, dodos atpakaļ pie ēkas, kur noliku auto, un zvanu Valērijam, lai pateiktu, ka esmu klāt. Mani sagaida ērtā militārā apģērbā tērpies vīrs ap 40, apklusina suni voljērā un aicina mani iekšā. Te mani sagaida pirmais pārsteigums, es vēl nenojaušu, ka tie turpināsies visu tikšanās laiku.
Koridorā pie sienas ierāmēts aiz stikla Latvijas karogs. Vecs karogs – vietām saplēsts, vietām kožu saēsts, vietām sasmērēts – taču šeit tas nolikts goda vietā. Tas ir pirmais, ko katrs viesis ierauga šeit ienākot.
Valērijs īsi paskaidro, ka šī ir rūpnīcas bijusī administrācijas ēka un mēs ejam tālāk. Viņš paver durvis un es apstulbstu. Manā priekšā ir milzīga zāle ar skatuvi, bāra leti un padsmit galdiņiem. Valērijs aicina apsēsties un mūsu saruna var sākties. Mēs runāsim krieviski un manas aizdomas apstiprinās, jo dzirdu viegli jaušamu akcentu.
Valērijs un viņa brālis Vitālijs ir uzņēmēji no Ukrainas. No Donbasa. Profils ir plašs – pamatā IT, būvniecība un nekustamie īpašumi. Plus vēl. Sākuši kā visi – deviņdesmitajos. Sākumā Ukrainā, tad Krievijā. Izgājuši cauri visiem tā laika biznesa "krāšņumiem", pēc viņa vārdiem kaimiņzemē vēl joprojām vietām valda deviņdesmito gadu biznesa "stils". Sākuši skatīties Eiropas virzienā, līdz 2012. gadā nonākuši Latvijā.
Valērijs stāsta: "Esmu dzimis Ukrainā, Donbasā. Tēlaini runājot savā dzīvē, izņemot baltos silikāta ķieģeļus un rūpnīcu žogu dzeloņdrātis, neko nebiju redzējis. Kad nonācu Rīgā, biju šokā. Jūs, kas esat dzimuši un dzīvojat šeit, pat neaptverat, kādā vēstures, kultūras un arhitektūras bagātībā jūs dzīvojat. Jūs esat pieraduši un aizmirstat to novērtēt. Mēs ar brāli bijām tik pozitīvi pārsteigti. Es burtiski iemīlējos Latvijā. Bija jārīkojas. Sākām meklēt nekustamo īpašumu, ko šeit iegādāties, lai saņemtu uzturēšanās atļauju. Kontaktu mums šeit vēl nebija. Atradām sludinājumu, kurā pārdeva daļu no Slokas rūpnīcas ar zemi un braucām skatīties. Rūpnīcas darbība sen bija apturēta, tā bija sadalīta daudzo īpašnieku starpā un sagrauta. Daudz neatšķīrās no tās, kādu to redzat tagad. Uz mūsu noskatītā zemes gabala rūpnīcas pievārtē atradās bijusī administrācijas ēka, mēs šeit saskatījām potenciālu un to nopirkām. Lielākā daļa pārējo īpašnieku bija ēkas sagrāvuši, lai tikai pārdotu metāla konstrukcijas un armatūru. Viss. Vienas dienas bizness. Tāpēc te arī ir 40 hektāru gruvešu, tie tā arī te palika. Mēs negribam graut. Mēs gribam attīstīties".
Valērijs nav tikai pragmatisks biznesmenis, viņš ir kultūras cilvēks. Domātājs un meklētājs. Restaurators pēc būtības. Metodiski pa kvadrātmetram apstaigājis gruvešu kaudzes visā milzīgajā teritorijā. Viņš neļauj aiziet bojā vecajiem koka logiem un durvīm, grīdas atjaunotajā administrācijā ir izklātas ar vecās rūpnīcas akmens flīzēm, plauktos pie sienas savāktas vecās grāmatas, avīzes un daļa no rūpnīcas dokumentācijas. Vēsture.
Pirmā stāva atjaunotajā zālē notiek stand up šovi, mākslas studentu skates un Latvijā dzīvojošo ukraiņu tikšanās. Otrajā stāvā top numuriņi viesiem. Ārpusē rūc traktori un tiek labiekārtota teritorija. Būs vasaras terase un dārzs. Valērijs grib izveidot jauniešu centru, lai dotu iespēju jauniešiem darboties un attīstīties.
Viss ir atkarīgs no attieksmes, no cilvēka. Vieni grauj un iznīcina, lai tiktu pie vieglas peļņas. Citi iegulda un strādā, lai atjaunotu un attīstītos. Un nav svarīgi — Latvijā, Krievijā vai Ukrainā.
Valērijs ir apņēmības pilns iemācīties latviešu valodu. Ēkas bēniņos atrastais gandrīz gadsimtu vecais Latvijas karogs stāv goda vietā.
Man ir patiess prieks, ka Valērijs mani uzaicināja ciemos un pastāstīja par savu darbošanos. Tā nenotiek bieži – mūsu stundu ilgās sarunas laikā mēs esam kļuvuši par draugiem.
Es vēl noteikti atbraukšu ciemos.
