02:35 14 Decembris 2017
Rīga+ 1°C
Tiešraide
Protesta akcija pie Saeimas

Apelēt pie sirdsapziņas: nacionālās protestu īpatnības

© Flickr/ Delna Sabiedrība par atklātību / K.Burane
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Aleksejs Stetjuha
42

Mēs visi ļoti labi zinām, ko gribam, kāpēc mums tā nav un kas pie visa vainīgs. Laikam jau šīs zināšanas dāvā gandarījumu, jo mēs nevaram izšķirties par striktu rīcību cīņā par cilvēka pašcieņu.

Vai jūs zināt, ka mediķu un pedagogu algas mūsu valstī ir ļoti mazas? Ka viņi pārāk daudz laika pavada darbā? Vai jūs zināt, ka mēs nereti esam neapmierināti ar veselības aprūpes sistēmas kvalitāti, jo valsts tai neatvēl nepietiekamus līdzekļus?

Protams, jūs to zināt. Tā taču ir galvenā dziesma valstī. Mēs taču visi ar to saskaramies tieši vai netieši, tā vai citādi, un apspriežam to teju vai katru dienu.

Situācija ir tāda, kāda tā ir, un ne jau pirmo dienu, pat ne pirmo gadu – tā veidojusies ne jaunās, pat ne iepriekšējās valdības laikos. Pie tās esam pieraduši. Kā mēdz pasmieties: ja gribi parunāt ar taksometra vadītāju, atliek tikai pateikt: "Tādu valsti esam padi…" – ar to būs pietiekami.

Izklausās, ka ar jautājumu "Vai jūs zināt, ka…" esam tikuši skaidrībā. Tagad pāriesim pie jautājuma "Vai jūs zināt, kāpēc". Pavisam vienkārši. Mēs esam iemācījušies sūdzēties, taču it nemaz neprotam protestēt. Pīpētavas, māsu istabas, skolotāju istabas un virtuves pārvēršas par īstiem forumiem, par tribīnēm, salīdzinājumā ar kurām trīsdesmit trešā gada alus pučs ir tīrais sīkums. Visiem ir zināms, kas un kurā brīdī ir aizgājis greizi.

Visiem ir zināms, kas darāms, lai būtu labi, un galvenais – visi ir gatavi uzsist ar dūri uz galda un pastāstīt pārējiem, ka mēs viņiem vēl parādīsim. Taču cigarete ir izpīpēta, klases žurnāls ir aizpildīts, uzvilkta baltais halāts, un… ar to revolūcija beidzas. No kabinetiem "tikai personālam" iznāk cilvēki, kuri tēlo labklājību un simulē gandarījumu. Lai nekļūtu sliktāk.

Mūsdienu postsovjetiskās sabiedrības cīņu kluba pirmais likums – nepacelt galvu. Mēs esam pārliecināti: jebkāda publiska neapmierinātības izpausme var tikai visu padarīt sliktāku. Ārsts, skolotājs vai ierēdnis izturējies cūciski? Klusē! Ja tu par viņu pasūdzēsies, viņš pēc tam ieriebs tev vai tavam bērnam.

Kad strādāju televīzijā, saņēmu neskaitāmus zvanus no cilvēkiem, kuri stāstīja par kārtējām atklātajām nelietībām dažādās sfērās. Cilvēki neticami spilgti stāstīja par aizvainojumiem, krāpšanos un pazemojumiem. 

Šie stāsti varēja izvērsties lieliskos sižetos, kļūt par katalizatoru un izkustināt situāciju. Dažkārt tā mēdza gadīties. Tomēr visbiežāk viss beidzās ar jautājumu: "Vai esat gatavi to pastāstīt kameras priekšā?"

Kameras priekšā par to runāt viņi negribēja. "Nē, jūs kaut kā paši pastāstiet." Un sižets neiznāk. Situācija nemainās. Viena no mūsdienu sabiedrības galvenajām nelaimēm – mēs ļoti baidāmies sadusmot pārdevējas.

Otra bēda ir vēl neārstējamāka – mēs iejūtamies "otras puses" situācijā. Vienmēr, kad mūs kāds līdz pat ausīm iebāž mēslos. Mēs saprotam kasierus, kuri jūt stresu, ārstus, kuri, elpu neatvilkdami, strādā 16 stundas dienā, skolotājus, kam maksā kapeikas. Visus.

Ikvienā situācijā mēs paši sev atgādinām, ka cilvēkam varbūt ir nelaba diena, tāpēc viņam hipotētiski ir tiesības izgāzt dusmas pār mums. Mēs noteikti pēc tam viens otram izteiksim savu neapmierinātību virtuvē un rīt atkal iesim ciesties. Mēs piedodam dakteriem, jo uzskatām viņus par situācijas ķīlniekiem, iejūtamies viņu ādā. Dakteri neaiztiek sistēmu, citādi būs sliktāk. Sistēma saglabājas, jo nevienam pret to de iure nav nekādu pretenziju.

Loks noslēdzas. Ja nelamāties ar ārstiem, viņi nelamāsies ar savu priekšniecību par darba apstākļiem. Ja vadība neuzklausis viņu pretenzijas, tās neizdzirdēs ministrija, un viss paliks pa vecam.

Nu, bet tagad – pats interesantākais. Protesta akcijas. Apmēram ik pēc trim vai četriem mēnešiem visvairāk aizvainoto profesiju pārstāvji organizē piketus. To saskaņošana velkas apmēram mēnesi un precīzi noteiktajā laikā pie Ministru kabineta vai Saeimas pulcējas "saskaņotie" ārsti vai skolotāji. Protesta dalībnieki stāv viņiem atvēlēto laiku, tur rokās saskaņotus plakātus. Ja šajā brīdī kādam varasvīram ir trāpījies brīvs brīdis un attiecīgs noskaņojums, viņš iziet pie protestētājiem un saka: naudas nav, taču jūs turieties. 2010. gada septembrī visā Eiropā notika protesta akcija pret valdības taupības režīmu. Tajā piedalījās sabiedriskā transporta vadītāji. Pievienojās arī Latvija.

Laikam jau to var droši saukt par daiļrunīgāko protesta akciju mūsu valstī. Streika ietvaros bija iecerēts noteiktā brīdī pārtraukt visa pilsētas sabiedriskā transporta kustību. Sākumā plānoja stāvēt visu dienu. Pēc tam – pāris stundas. Galu galā vienojās par minūti, bet apstājās uz 10 sekundēm. Kāpēc? Lai neradītu neērtības.

Lufthansa aviokompānijas līdmašīna Boeing-747
© Sputnik / Natalia Seliverstova

Mūsu protesta akciju galvenā kaite – slimīgas bailes nesagādāt kādam neērtības. Izklausās dīvaini, taču, piemēram, "Lufthansa" un citu aviokompāniju darbinieku streiku laikā lidmašīnas vienkārši nelido. Tiek paralizēti starptautiskie reisi, zaudējumus cieš lidostas visā pasaulē, nerunājot jau par cilvēkiem, kuriem izjūk tikšanās, plāni, līgumi un citas vitāli svarīgas lietas. Galu galā par katru tāda veida streiku gribot negribot runā visa pasaule. Galu galā vadība ir spiesta pieņemt kaut kādu lēmumu. Pavisam vienkārši: viņu atbildi gaida visi, nevis tikai saujiņa algotu darbinieku.

Pamēģināsim iedomāties, kas notiktu, ja pirms septiņiem gadiem sabiedriskais transports Rīgā apstātos nevis uz 10 sekundēm, bet gan uz visu dienu. Iztēlosimies, kā būtu, ja skolotāji visā valstī pieteiktu boikotu, un veselu nedēļu skolas būtu slēgtas. Iedomāsimies diennakti, kuras laikā nestrādātu neviens ārsts. Baisi? Baisi. Toties nākamajā dienā pie Ministru kabineta stāvētu nevis saujiņa nožēlojamu mediķu, bet gan saniknots pūlis, kas pieprasītu algu paaugstināšanu mediķiem. Streiks – tā ir tāda lieta, kas sāpina citus. Kad patērētājs uz savas ādas saprot, ko tas nozīmē – dzīvot BEZ. Tad arī viņš prasīs par lūdzējiem. Un viņa prasības parasti skan daudzkārt skaļāk.

Taču pagaidām mūsu valstī par savām tiesībām cīnās tikai geji un velosipēdisti. Un cīņa ir auglīga. Varbūt ir vērts šo un to iemācīties no viņiem.

Pēc temata

Šodien notiks RPIVA studentu un personāla protesta gājiens
Protesti Muceniekos: bēgļi grib naudu un internetu
Streiku dēļ Berlīnes lidostās atcelti reisi uz Rīgu
Igauņu mediķi gatavojas streikam
Zviedru aviokompānijas SAS pilotu streiks turpināsies
Francija streiko: ceļi bloķēti, Eifeļa tornis – slēgts

Galvenie temati