16:30 28 Oktobris 2020
Tiešraide
  • USD1.1832
  • RUB90.5710
Viedoklis
Saņemt īso saiti
191

Nu jau četri tūkstoši brīvības cīnītāju nēsā "barikāžu aizstāvju" piemiņas zīmes un sastinguši īpaša statusa un pensiju piemaksas gaidās.

Asiņainākajā Rīgas barikāžu dienā pavadīju meiteni līdz mājām un mājās atgriezos vakarpusē ar 6. tramvaju. Kad tramvaju apturēja, pasažieri pat neaptvēra, kas par lietu.

"Kāpiet ārā, visi kāpiet ārā!" — civilā tērptie miliči, kas apturēja tramvaju, runāja lauzītā latviešu valodā. Nav jau arī brīnums — apmēram 80 procenti miliču bija krievvalodīgie. — "Tur priekšā šauj, tālāk braukt ir bīstami! Ejiet uz pilsētu!"

Nelielā raibā pūlī gājām uz vecpilsētu. Daži savācās bariņā, citi gāja katrs par sevi. Virs mājām bija redzamas trasējošo ložu švīkas, dzirdamas šāvienu kārtas un atsevišķi šāvieni.

"Tā ir pašnāvība — iet uz Doma laukumu, — dusmojās plikpaurains briļļainis, vērsdamies pie sievas. — Tur taču visi sanākuši kā uz šķīvīša, visus var ar vienu tanku sašķaidīt! Viens muļķis ar ložmetēju visus noliks gar zemi!"

"No kurienes muļķis raus ložmetēju?" — mazliet mulsi iebilda viņa sieva, tērpusies Rīgā šūtā mētelī un cepurē, taču paklausīgi nogriežas sāņus kopā ar vīru…

Brīvības sardzē

Es biju jauns, dumjš un romantiski noskaņots. Uz galvas frizūra "Nāc perēt!", plecos — mākslīgās ādas jaka, ap delmiem — rokassprādzes skaistumam. Uz vienas rakstīts "brīvība un demokrātija", uz otras — "glasnostj i perestroika". Vārdu sakot, klasisks neformāli noskaņots pusaudzis.

Kā lai tāds nenostājas brīvības sardzē, ir īpaši pēc Igo romāna "Nožēlojamie"? Protams, es biju par Latvijas izstāšanos no PSRS, jo, kā man šķita, daudz vienkāršāk ir savest kārtībā mazu valsti, nevis lielu. Šis viedoklis bija ļoti populārs.

Latvijas Tautas fronte, kas piedāvāja izstāšanos, mītiņā sapulcēja 700 tūkstošus, bet Interfronte (izstāšanās pretinieks) — tikai 10 tūkstošus. Jau pēc dažiem mēnešiem mani, Latvijā dzimušu cilvēku, pataisīs par nepilsoni un iekļaus bēdīgi slavenajos "naturalizācijas logos". Taču tas notiks vēlāk. Tobrīd es vēl esmu gatavs upurēt dzīvību par ideāliem.

Lietuva pret PSRS mantojumu
© Sputnik / Sergey Melkonov
Vārdu sakot, es, protams, nokļuvu Doma laukumā, kur spilgti deg ugunskuri un cilvēki saspringti vēro debesis. Cilvēku jūra viļņojas, taču nevar izlemt, bēgt vai palikt. (Varbūt tomēr viss būs labi? Ja nu tur ir vēl sliktāk? Vai tagad tagad var visu mest pie malas? Kā pēc tam pašam sev acīs skatīties?)

Visu laukumu pārpildījušas kravas mašīnas, pie Saeimas ēkas stāv betona bloki. Muļķīgi, naivi, valdzinoši? Vai tankam izdosies tik pāri šīm barikādēm? Tīrais sīkums. Taču kolhoznieki no visām Latvijas malām sabraukuši Rīgā aizstāvēt savu parlamentu. Mašīnu ir tik daudz, ka lielākā daļa stāv ceļu malās pilsētas nomalē, nav iespējas visas tās izmantot barikādēs. Visvairāk pieprasīti ir koku vedēji — to kravu var izmantot malkā.

Kāpēc mēs ceļam barikādes

Kāpēc Rīga ceļ barikādes? Kā citādi! 13. janvārī taču OMONs triecienā ieņēmis Lietuvas telecentru. 18 bojāgājušie, simtiem ievainoto. Latvijas Augstākā Padome nosoda uzbrukumu, un stihiskais mītiņš, kurā sapulcējies pusmiljons cilvēku (vairāk nekā ceturtā daļa valsts) atbalsta deputātus. Mītiņš pārvēršas par beztermiņa atbalsta akciju, kuras gaitā tiek celtas barikādes Vecrīgā, ap Augstākās Padomes un valdības ēkām. 14. janvārī Rīgas OMONs dodas vairākos uzbrukumos barikādēm pie tiltiem Vecmīlgrāvī un Brasā.

Подготовка к блокированию на мосту в Вецмилгрависе, архивное фото 1991 года
© Sputnik / Сергей Титов
Gatavošanās tilta bloķēšanai Vecmīlgrāvī, 1991. gada arhīva foto

Piekauti vairāki cilvēki, sadedzinātas 17 automašīnas.

Naktī uz 18. janvāri, kad mani izdzina no tramvaja, iedvesmas pilns salu Doma laukumā, bet Rīgas OMONs uzbruka IeM. Apšaude pie IeM mani padzina uz Vecrīgu un lika domāt par pienākumu, brīvības un dzīvības vērtību.

Nepievienojos nevienai kompānijai un kārtīgi nosalis devos mājās. Mani žņaudz kauns, un es lūdzu Dievu, lai manas prombūtnes laikā neviens laukumā netiktu nogalināts. Labāk būtu, ja vispār nebūtu cietušo, taču galvenais — lai nebūtu tā, ka esmu kaunpilni bēdzis.

Māte stāsta, ka pie mūsu mājas, Elizabetes un Jankas Kupalas ielu krustojumā bija redzamas trasējošo ložu švīkas. Vēlāk, pēc daudziem gadiem mēs ilgi lauzījām galvas, kā lodes varēja lidot mūsu rajonā no Pulkveža Brieža ielas Jankas Kupalas ielas virzienā. Loģika liecina, ka nekādi nevarēja.

Nejauši upuri vai kvēli cīnītāji

No rīta kļūst zināms, ka bojāgājušie tomēr ir. Ne Doma laukumā, bet gan nez kāpēc Bastejkalnā. Nogalināti kinooperatori un nejaušs skolnieks. Ne miliči, ne OMON nav vainīgi, to izdarījusi kaut kāda diversantu grupa.

Tiesa, par diversantu grupu kļūs zināms tikai pēc vairākiem gadiem. Kāds paziņa pastāstīs, ka, atgriežoties mājās, redzējis, kā no universitātes observatorijas uzbrukuma laikā lidojušas trasējošās lodes.

Kurš varēja no turienes šaut? Kur viņi tēmēja? Kāpēc? Nav saprotams. Mūsu upuri: divi operatori parkā pie Bastejkalna. Krievu milicis IeM ēkā. Skolnieks Jēkaba ielā netālu no maršruta, pa kuru mājup nakti devos es. Kas viņus nogalināja? Kālab? Kas deva pavēli?

Tautas vienotība

Pateicoties šīm nāvēm, barikāžu aizstāvji guva kolosālu morālo pārsvaru. Dažus mēnešus vēlāk Latvija ar vairākuma atbalstu pasludinās neatkarību un sāks jaunu ceļu. Taču pagaidām 19. janvārī sniega klāto Doma laukumu pilda cilvēki. Brīvības cīnītāju ir tik daudz, ka ne pagriezties, lai arī vakar vakarā apšaudes laikā televīzijā uzstājās Anatolijs Gorbunovs un stāstīja, ka brīvība ir nosargāta un cilvēki var izklīst.

Возведение баррикад в Риге
© Sputnik / Сергей Титов
Barikāžu celšanas Rīgā, foto no arhīva

Pilsētas muzeja darbinieki veselām dienām gatavo sviestmaizes un vāra tēju barikāžu aizstāvjiem. Produktus atved uzņēmumi, nes cilvēki. Īpaši aizkustina nabaga pensionāres, kas nes rupjmaizes klaipiņus. Visu brīvībai, visu Tēvzemes aizsardzībai.

Tolaik pirmo reizi ieraudzīju, kā latvieši baidās no krieviem. Vietējiem krieviem tas nebija saprotams, viņi to vienkārši nespēja aptvert. Pēc vietējo krievu domām, viņi vienkārši izvēlējās brīvību, izvēlējās ceļu.

Taču latvieši… Daudzi latvieši saprata, ka par tādu brīvības patvaļu varēja draudēt izsūtīšana uz Sibīriju. Daudzās ģimenēs dzīva bija piemiņa par padomju cīņu pret citādi domājošajiem. Krievi, kuri šeit bija ieradušies nesen, to vienkārši nezināja. Taču latviešiem tā bija īsta morāla uzvara — pārvarēt bailes un ierasties laukumā.

Pie ugunskuriem skan dziesmas, biežāk latviešu, taču gadās arī krievu valodā. Daudzi cenšas sasildīties ar kaut ko stiprāku. Tauta ir vienota kā vēl nekad. Lielāko sašutumu pie ugunskuriem rada tūristi no Maskavas, kuri nav sapratuši situāciju un cienājas ar sviestmaizēm, kas domātas barikāžu aizstāvjiem. Tūristu acīs redzama neizpratne. Ja cienā visus, kāpēc viņi nedrīkst paņemt sviestmaizi?

Iedomātās un reālās briesmas

Ak, cik jauka ir šī aina, cik vareni tā atbilst tam, ko stāsta, piemēram, Barikāžu muzejā. Tā patiešām bija. Gan tautas vienotība, gan brīvības ilgas. Viss ir kārtībā, kamēr nesākas runas par varonīgu cīņu. Jo tā vairs nav patiesība.

Neviens Latvijā barikāžu cīņā neziedoja dzīvību. Kad tā paša gada augustā PSRS pie varas nāca Valsts ārkārtas stāvokļa komiteja (VĀSK) un Maskavā cilvēki mira zem tankiem, Rīgā vairs nebija nekādu barikāžu aizstāvju tūkstošu, lai arī pašas barikādes stāvēja. Bija kādi desmiti trīs pārdrošu cilvēku, lielākoties — zemessargi. Dažas stundas viņi pagrozījās pie Saeimas un izklīda.

Varētu domāt: vasara, nav jau ziema, aizsargā, cik sirds vēlas. Taču neviena uz barikādēm nebija. To es zinu pavisam noteikti, jo mani mocīja sirdapziņa par to, ka tajā aukstajā janvāra naktī aizgāju mājās, tāpēc todien ilgi klaiņoju apkārt Saeimai. Neviena tur nebija.

Šodien Saeimā laiku pa laikam sākas diskusija par to, ka barikāžu aizstāvji pelnījuši noteiktu sociālo statusu un pat piemaksu pie pensijas. Man šķiet, tā ir kaunpilna lieta.

Tie, kas tolaik stāvēja uz barikādēm, nenāca turp kaut kāda statusa labad. Tāda bija viņu izpratne par brīvību. Daudzi latvieši nāca, lai arī saprata, ka tāda sēdēšana pie ugunskura var beigties Sibīrijā. Taču viņi nāca, neskatoties uz bailēm. Šī notikuma vērtība meklējama tautas vienotībā.

Tāpēc šodien, kad atkal sākas vecā dziesma par varonīgo cīņu, par to, ka 4 tūkstoši aizstāvju nosargājuši Latvijas brīvību, mani pārņem neliekuļota neizpratne. Latvijas brīvība un neatkarība pati par sevi ir liela vērtība. Kāpēc divu miljonu iedzīvotāju starpā izcelt 4 tūkstošus īpaši nelokāmu karavīru. Daudz svarīgāk ir no jauna kļūt par vienotu tautu, jo tautas spēks nav izdomātos varoņos. Tautas spēks ir tās vienotībā un spējā pārvarēt bailes Dzimtenes dēļ.

Pēc temata

Domā par karmu, jeb Vēlreiz par Latvijas globusu
Rīgā sākas Barikāžu atceres dienu piemiņas nedēļa
Kā rotāja eglītes PSRS laikos
Latvija izmaksās kompensāciju bijušajam PSRS VDM darbiniekam

Galvenie temati