13:03 11 Augusts 2020
Tiešraide
  • USD1.1763
  • RUB86.6154
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Naivie ceļotāji: no Rīgas uz Sibīriju (43)
142

Pošoties ceļā pie latviešiem Krievijā, es sapratu, ka nebūs viegli stāstīt par deportēto tautiešu dzīvi, taču man pat prātā nenāca, cik smagi tas būs.

Alberts Knaķis ir nogājis ceļu no sešgadīga deportēta latviešu puisēna līdz KamAZ apgabala autocentra direktora postenim un BAPSR Augtākās Padomes deputāta mandātam. Viņš ir aizmirsis pagātnes aizvainojumus un jūtas laimīgs, dzīvojot Krievijā.

Pošoties ceļā pie latviešiem Krievijā, es sapratu, ka nebūs viegli stāstīt par deportēto tautiešu dzīvi, taču man pat prātā nenāca, cik smagi tas būs. Domāju, ka būs grūti rakstīt par etapējamo cilvēku fiziskajām ciešanām, neizturamajiem sadzīves apstākļiem izsūtījumā un vietējo iedzīvotāju attieksmi pret viņiem. Tas ir, par to, kas parasti uzsvērts deportāciju tēmai veltītajās grāmatās, memuāros un filmās.

Naivie ceļotāji Aleksejs Stejuha
Sputnik / Алексей Тихомиров

Paskatieties kaut vai jauno filmu "Melānijas hronikas", kas kases ieņēmumu zīņā Rīgā izvirzījusies līdera pozīcijās. Pusotru stundu skatītājs redz galvenās varones ciešanas, kura ilgi brauc preču vagonā tādu pašu izsūtīto kompānijā, pēc tam salst, cieš badu un slimo Sibīrijas ciemā.

Protams, scenārists un režisors ir izvēlējušies vieglāko ceļu: daudz vienkāršāk ir šokēt skatītājus ar fiziskām ciešanām, nekā uzņemties smago uzdevumu atainot represiju upuru morālo stāvokli.

Šodien mēs Ufā iepazināmies ar Albertu Antonoviču. Viņa stāstu pastāstīt nav grūti, toties secinājumi ir smagi. Vienkārši tāpēc, ka dažs labs viņa dzīvi uzskatīs par nodevības sižetu, bet cits pat saskatīs tajā Staļina režīma noziegumu attaisnošanu.

Mazajam Albertam bija seši gadi, kad 1949. gada martā padomju kapteinis Ņikitins, apsiekalodams zīmuli, aprakstīja ģimenes mantību viņu mājās Cēsīs. Māte sēja saiņos gultasveļu un apģērbu, tēvs vāca kopā dokumentus, Alberts mierināja mazo brāli.

Mums vienmēr šķiet, ka tagad mēs dzīvojam civilizētā pasaulē, un par visu, kas ar cilvēkiem noticis pagātnē, domājam iecietīgi – sak, tolaik bija citi laiki, mežonīgi, tātad cilvēku ciešanas nebija tik lielas, jo neko labāku viņi nav redzējuši.

Alberta vecāki domāja tāpat. Viņi bija pārdzīvojuši 1941. gada deportācijas, vācu un padomju okupāciju, karu. Viņi ticēja, ka dzīve nokārtosies, ka sliktākais jau ir aiz muguras. Tomēr te nu viņu mantība tiek atņemta, ģimenes galva ir arestēts, un jauna sieviete ar diviem maziem bērniem nokļuvusi nomaļā, nabadzīgā ciemā tālajā Tomskas apgabalā. Bads, aukstums, smags darbs – ir grūti pateikt ko jaunu.

Naivie ceļotāji
© Sputnik / Дубинский Дмитрий

Tagad Albertam Antonovičam ir 73 gadi, un viņš nevienu pagātnē nevaino. Ne komunistus, ne PSRS. Viņš ir Krievijas pilsonis, patriots. To man ir grūti saprast, vēl grūtāk – pieņemt viņa skaidrojumu. Viņš slavē padomju izglītību, absolventu sadales sistēmu pēc institūta beigšanas, to, ko pašlaik pieņemts saukt par sociālo liftu.

Nodzīvojis desmit gadus nomaļajā ciemā, kur viņš sākumā ne vārda nesaprata krievu valodā, Alberts nokļuva armijā un pēc demobilizācijas absolvēja mašīnbūves institūtu. Jau 1970. gadā viņš sāka darbu kā inženieris lielā ražotnē un apmetās Ufā. Karjeras noslēgumā viņš ieņēma KamAZ apgabala autocentra direktora posteni un bija republikas tautas deputāts. Godājams cilvēks ar iespaidīgu karjeru.

Bet ko darīt ar pagātni? Kā aizmirst pieredzētās šausmas? Vai tās vajadzētu aizmirst? Kāpēc viens noteikts cilvēks, saskāries ar noziedzīgu netaisnību, ir spējis mest pie malas aizvainojumus, bet vesela valsts – es runāju par savu dzimto Latviju – līdz šim dzīvo atmiņās par nodarīto ļaunumu? Kurš no šiem modeļiem ir pareizais?

Protams, visvienkāršāk būtu Alberta Antonoviča īso atmiņu izskaidrot ar tiem materiālajiem labumiem un iespēju realizēties no profesionālā viedokļa, ko viņš guva, pateicoties padomju, vēlāk – arī Krievijas varai. Visvienkāršāk būtu pārmest viņam savas nacionālās identitātes, savu asiņu nodevību.

Patiesībā iemesls ir vēl vienkāršāks, taču acīmredzama iemesla dēļ mums ir neērti to atzīt: ikviens vēlas dzīvot un ir gatavs pielāgoties jebkuriem apstākļiem. Adaptēties, atrast pozitīvo, atsijāt negatīvo. Ja jūs tāds neesat, varat nosodīt Albertu Antonoviču. Taču es jums nepievienošos.

Temats:
Naivie ceļotāji: no Rīgas uz Sibīriju (43)

Pēc temata

"Naivie ceļotāji" no Rīgas uz Sibīriju: kurp, kāpēc un pie kā
Kas ir "Naivie ceļotāji"

Galvenie temati