Dmitrijs Kuļikovs, Zinovjeva kluba loceklis
Šīs varas izplatīšanās procesu pieņemts dēvēt ļoti pieticīgi — par globalizāciju. XXI gadsimta pirmā gadu desmita vidū Krievija sniedza tam vēsturisku alternatīvu — valstu suverenitāti (daudzpolāro pasauli). Valsts ar publisku varu, tātad arī ar publisku atbildību par saviem lēmumiem patlaban ir pēdējā cilvēces iespēja nenolaisties līdz jaunam totalitārismam, ko uzspiež nepubliskā un neievēletā globālā supersabiedrība.
Pirms dažām dienām NATO bijušais ģenerālsekretārs, Ukrainas prezidenta padomnieks Anderss Fogs Rasmusens paziņoja, ka pasauli no gaidāmajām kataklizmām var glābt tikai "pasaules žandarms". Padomnieka kungs pavirši izvērtēja iespējamos godpilnā posteņa kandidātus un strauji secināja, ka mūsdienu pasaulē šo funkciju spēj pildīt tikai ASV. Viņš paskaidroja, ka tikai ASV ir apveltītas ar pietiekamu "morālo cildenumu", un apliecināja: "No visām pasaules valstīm tikai Amerika spēj pildīt tādas lomas, jo tikai Amerika ir izpelnījusies pietiekamu uzticību, lai noteiktu ilgtermiņa risinājumu aprises minēto izaicinājumu gadījumā."
Padomnieka kungu it nemaz nemulsina, ka pēdējo 25 gadu laikā ASV ir ieņēmušas vispasaules hegemona vietu, ka visi XXI gadsimta asiņainie konflikti ir hegemona pārvaldes un valdonīgās politikas rezultāts, kas vērsta pret atsevišķiem reģioniem un visu pasauli kopumā. Viņš piedāvā atmest kautrību un saukt lietas to īstajos vārdos. No kurienes radusies tāda atklātība?
Divu pasaules kārtības projektu: globālistiskā, ar pasaules žandarma vardarbības palīdzību īstenojamā projekta un daudzpolārās daudzveidīgās suverēnu valstu pasaules principiālā konfrontācija veido sociāli politisko procesu publisko saturu daudzās pasaules valstīs un to savstarpējās attiecībās.
Tas atspoguļojas tādos notikumos kā Lielbritānijas organizētais referendums par izstāšanos no ES, milzīgās manifestācijas Eiropā pret Transatlantijas partnerības līgumu, kura parakstīšana faktiski ir izjaukta, tāpat kā Turcijas vai Ungārijas rīcībā, Ķīnas līdera Sji Dziņpina vārdos par to, ka Krievijai un Ķīnai ir aktīvi jāpaplašina sadarbība, lai saglabātu mūsu valstu trauslo suverenitāti. Karš Sīrijā ir kļuvis par vieno no minētās principiālās konfrontācijas svarīgākajiem punktiem.
Interesanti ir arī tas, ka pats pasaules žandarma "posteņa" kandidāts ir sašķelts. Tas vērojams amerikāņu prezidenta vēlēšanu kampaņas norisē. Ne jau velti Klintone nosauca Krievijas prezidentu Putinu par "globālā nacionālisma dižo krusttēvu."
Putins patiešām ir līderis — viņš vada vispasaules pretošanos globālās subersabiedrības totālajai varai, kuras vajadzībām ASV acīmredzot pildīs pasaules žandarma lomu.
Pats par sevi saprotams, pasaules žandarms ir vajadzīgs Rietumiem kā galvenais vardarbības instruments, kas atbalstīs vispasaules nepublisko varu.
Starp citu, žandarms, jeb policists ir valsts sistēmas elements. Tā vardarbību ierobežo tiesiskās normas un likums. Viņš vienmēr rīkojas atbilstoši likumiem. Valsts vadītāji tiek ievēlēti, vismaz teorētiski tā vajadzētu notikt. Taču kādas tiesiskās normas un likums ierobežos "vispasaules policistu"? Amerikāņu? Bet kāpēc gan tādā gadījumā visai pasaulei vajadzētu pakļauties ASV likumiem? Vai ASV kļūs par supervalsti un pacelsies pāri pārējiem? Varbūt valda uzskats, ka viņiem vajadzētu kļūt par vienīgo valsti uz Zemes? Bet kāpēc tad visa pasaule neievēl amerikāņu prezidentu?
Vienīgās tiesības, uz kuru pamata globālā supersabiedrība gatavojas valdīt visā pasaulē ar ASV starpniecību, ir stiprākā tiesības. Tieši tāpēc par antiklintones kampaņas galveno lozungu ASV ir kļuvis sauklis "Klintone — tas ir karš." Daudzi šīs valsts pilsoņi izprot, kas gaidāms, ja Hilarija Klintone kļūs par ASV jauno prezidentu.
ASV gaida atklāsme: vai nu dažu tuvāko gadu laikā ASV elite iznīcinās augošo pretestību un nepakļaušanos valsts iekšienē, vai arī tai nāksies samierināties ar to, ka ASV ir viena no pasaules valstīm (tas ir, Amerika kļūs par reģionālo valsti), turklāt tikai, ja viņiem izdosies kontrolēti un organizēti atteikties no savas hegemonijas.
Amerikāņu elites šķelšanos uzskatāmi demonstrē ne tikai Klintones un Trampa cīņa, bet arī notikumi Sīrijā un ap Lavrova un Kerija noslēgto vienošanos. Pat Trampa uzvaras gadījumā globāla konflikta risks būs neiedomājami liels. Markss par globālo kapitālu rakstīja, ka "ar 300% peļņu nav tāda nozieguma, ko tas neriskētu pastrādāt, lai arī par to draudētu karātavas", taču šajā gadījumā runa ir nevis par peļņas procentu, bet gan par pašu iespēju saņemt peļņu un kapitalizēt to.
Divdesmit gadu laikā, kopš rit pasaules globalizācija (patiesībā — amerikanizācija), izstrādāti nerakstīti spēles noteikumi: ja korporācijām neizdodas uzpirkt vai iebiedēt nacionālo valdību, lai gūtu peļņu un izlaupītu valsti, tāda valdība ir jāgāž, un jālikvidē valsts suverenitāte. Mūsdienu pasaulē daudzas valstis tādu "desuverenizāciju" ir pieņēmušas brīvprātīgi, piemēram, Baltijas valstis, Bulgārija, Rumānija un citas tām līdzīgas.
Šodien daudzas valstis tikai nomināli saucas par valstīm. Patiesībā tās labākajā gadījumā strādā kā "vietējā pašvaldība" hegemoniskās pasaules kārtības ietvaros vai pat koloniālās administrācijas režīmā, kā tas notiek Ukrainā, kur amerikāņu vara iedibinājās valsts apvērsuma rezultātā.
Pasaules žandarms ir vajadzīgs, lai visa pasaule pārvērstos par valstīm ar supersabiedrības korumpētām vai iebiedētām valdībām (dažkārt tādu valdību locekļi pat uzskatīs, ka arī viņi pieder pie supersabiedrības). Savukārt tur, kur barbari un aborigēni nav tādas uzticības vērti, nāksies veidot koloniālās administrācijas ar nacionālo valdību dizainu.
Protams, pasaules žandarms lielākoties vajadzīgs, lai likvidētu pēdējos kavēkļus ceļā pie globālās supersabiedrības totālās varas visā pasaulē. Par tādiem kavēkļiem tiek uzskatīta Krievija un Ķīna.
Aprakstītā situācija ir principiāla un vēsturiska, no tās izvairīties neizdosies. Es uzskatu, ka Krievijai nāksies to pārvarēt un kārtējo reizi izcīnīt uzvaru. Šoreiz — pār vispasaules totalitārās virskundzības projektu — tikai tā ietvaros ir iespējams un vajadzīgs pasaules žandarms.
