15:33 25 Septembris 2020
Tiešraide
  • USD1.1645
  • RUB89.8713
Viedoklis
Saņemt īso saiti
83

Amerikāņi sākuši izvest no Turcijas kodolieročus, kuri tur atradušies kopš 50. gadu beigām. Komentētājs Rostislavs Iščenko vērtē, ko tas nozīmē un kāpēc ASV pieņemts lēmums kodolieročus uzglabāt Rumānijā nevis Ukrainā.

Komentētājs Rostislavs Iščenko — starptautiskajai ziņu aģentūrai "Rossija segodņa".

ASV sāk izvest no Turcijas taktiskos kodolieročus, kas glabājās Turcijā kopš 50. gadu beigām. Lielā mērā šī bruņojuma dēļ sākās Karību krīze un teju teju nesākās Trešais pasaules karš. Un tagad "visvarenās" ASV bez krievu raķetēm Kubā, bez lūguma no pašas Turcijas puses, bez Kremļa piekāpšanās un atbildes soļiem vienkārši paklusām ved projām ieročus.

Tiesa, pagaidām pieejama tikai neoficiāla informācija — beļģu interneta izdevums EurActiv par to vēstīja, atsaucoties uz neatkarīgiem informācijas avotiem. Ceturtdien Rumānijas Ārlietu ministrijas pārstāvis jau noraidīja informāciju par kodolieroču nogādi valsts teritorijā no Turcijas. Savukārt ASV Valsts departaments un Pentagons vienkārši atteicās sniegt komentārus RIA Novosti uzdotajā jautājumā.

Krievijas un Turcijas valstu vadītāju V.Putina un R.Erdogana tikšanās Sanktpēterburgā
© Sputnik / Алексей Никольский

Iespējams, izrādīsies, ka tā ir "pīle" vai mēģinājums zondēt sabiedrisko viedokli, kura rezultātā tika pieņemts lēmums neko nekur nepārvest.

Taču iedomāsimies, ka beļģu žurnālisti nav piekrāpti un amerikāņu kodolieroči patiešam tiek paklusām nogādāti Deveselu bāzē Rumānijā. Ko tas nozīmē?

Turcijas un ASV šķiršanās

Pirmkārt, tas liecina, ka "visvarenās" ASV, kuras cenšas visur iejaukties, ir atzinušas, ka Turcija tām ir zaudēta uz ilgu laiku, ja ne uz visiem laikiem. Nav vēlamies, lai gan pieļaujams glabāt kodolieročus nestabila sabiedrotā teritorijā, taču nav pieļaujama to glabāšana naidīgas valsts teritorijā.

Kodolspēki ir pārāk spēcīgs arguments, patiešām — pēdējais arguments starptautiskajā spēlē. Kodolieroču īpašniekam ir jābūt pārliecinātam, ka viņa lādiņu iespējams palaist jebkurā mirklī. Ja kodolieroči atrodas naidīgas valsts teritorijā, tātad iespējama to bloķēšana.

Turcija jau reiz atslēdza elektrības padevi Indžirlikas bāzei, kurā glabājas amerikāņu kodollādiņi. Pie tam Turcijas karavīri pēdējo divu mēnešu laikā bloķēja ASV kara bāzi.

Tas nozīmē, ka kritiskā situācijā amerikāņi nevar rēķināties ne vien ar iespēju izmantot Turcijā uzglabātos lādiņus, bet par saglabāt kontroli pār tiem.

Ja ASV uzskatītu, ka tuvākajā laikā (ne vairāk kā viena gada laikā) situācija mainīsies, viņi paciestos. Taču, ja kodolieroči tiek izvesti, viņi uzskata, ka attiecības ar Turciju ir sabojātas uz ilgu laiku.

Tātad Krievija nepieņēma lēmumu bobmardēt Turciju, ne arī finansēt tās teritorijā "piekto kolonnu", ko prognozēja daži īpaši kaismīgi krievu politologi. Toties pēc viņu uzrakstītā scenārija sāka rīkoties ASV: apvērsuma gatavošana, aģenti, kas masveidā pārpludināja armiju, policiju, specdienestus, birokrātisko aparātu un medijus.

Rezultāts ir acīmredzams: "visvarenās" ASV ir zaudējušas sabiedroto — otro varenāko NATO armiju un placdarmu Tuvajos Austrumos — no amerikāņu stratēģijas viedokļa nozīmīgākajā planētas reģionā.

Un tas viss — par milzu naudu. Savukārt Krievija gandrīz bez maksas ir dabūjusi Turciju (iespējams, pagaidām vēl ne kā sabiedroto, taču kā partneri, kas ieinteresēts sadarbībā, ar labu attiecību attīstības potenciālu.

Mācība Ukrainai

Izskatīsim vēl vienu aspektu. Runa ir par to pašu Turciju, taču nu jau paralēli notikumiem Ukrainā. Ko mums demonstrē amerikāņu zaudējums Turcijā? To, cik bezjēdzīga ir koncepcija par to, ka valsts, kas pakļauta amerikāņu hibrīdagresijai, spēj pretoties ASV tikai gadījumā, ja Krievija to nodrošinās ar naudu, radīs tur savas nevalstiskās organizācijas, sagādās veselu baru aģentu un galu galā nosūtīs tankus glābt režīmu no apvērsuma.

2013. gada nogalē — 2014. gada sākumā Ukrainas prezidentam Viktoram Janukovičam būtu nācies arestēt daudz mazāk cilvēku, nekā 2016. gadā aiz restēm sasēdināja Erdogans. Viņa pretinieki tankos pa galvaspilsētu nebraukāja un kara aviāciju necēla gaisā.

Janukovičs lielākā vai mazākā mērā kontrolēja armiju, policiju un valsts pārvaldes aparātu. Pučisti amatos parādījās tikai 2013. gada novembra sākumā. Pārējie gaidīja, kurš gūs pārsvaru, vai pieprasīja aktīvus valdības pasākumus maidana puča apspiešanai. Janukovičs gaidīja, kaulējās, piekāpās un neaiztika nevienu no puča vadoņiem. Un viņam pat prātā neienāca pārtraukt elektrības padevi amerikāņu vēstniecībai un nostādīt ap to karaspēkus (ja jau viņam nebija savas Indžirlikas).

Erdogans arestēja tūkstošiem pučistu, no amatiem atlaida desmitiem tūkstošu pučistu un viņiem simpatizējošo ierēdņu, slēdza desmitiem mediju un būtiski ierobežoja pilsoniskās brīvības. Un noturējās pie varas.

Janukovičam palīdzēja Krievija — gan ar naudu, gan labu padomu. Attiecības ar Erdoganu uzlabojās tikai pēc puča. Erdogans rīkojās pats īsās jūlija nakts kritiskajās stundās, kas izšķīra ne tikai apvērsuma, bet arī amerikānu kodolieroču likteni Turcijā.

Tas nozīmē, ka no amerikāņiem atkauties var arī bez Krievijas palīdzības, lai arī tā par ļaunu nenāk. Principā, palīdzēt var tikai tam, kurš ir gatavs cīnīties pats.

Kāpēc Rumānija?

Un, visbeidzot, Rumānija. Turp amerikāņi ved savus kodolieročus.

Tie paši īpaši kaismīgie politologi taču prognozēja, ka amerikāņu kodolraķetes parādīsies Ukrainā. Galu galā, gan gadījums ir piemērots, gan iegansts, un pati Kijeva neiebildīs. Kāpēc tad kodolbumbas no Turcijas neved uz Ukrainu? Kāpēc amerikāņu lidmašīnas nelido no Indžirlikas uz Dņepropetrovsku vai Zaporožji?

Kodolieroči ir arguments stratēģiskajam pretiniekam, nevis Sīrijai. Raķetes Turcijas teritorijā iespējams vērst tikai pret Krieviju. Arī no Rumānijas teritorijas tās apdraudēs Krieviju. Bet Ukraina taču ir tuvāk.

Lēmums par amerikāņu kodollādiņu jauno dislokācijas vietu izraudzīties Rumāniju tikai vēlreiz apstiprina, ka ASV atzīst sakāvi Ukrainas partijā, neuzskata, ka pašreizējais režīms varētu noturēties pie varas ilgu laiku vai pārveidoties par kaut ko tikpat proamerikānisku.

Šo teritoriju viņi jau uzskata par Krievijas interešu sfēru, tāpēc stratēģiskie ieroči tur netiek dislocēti. Kāpēc tie būtu jāved no Turcijas uz Ukrainu? Lai pēc pusgada vai gada tie atkal būtu jāved prom?

Un atkal lietā nav iejaukti Krievijas tanki.

Tāpēc atsauciet atmiņā stāstu par Turciju, kad kārtējais pseidopolitologs stāstīs, ka Kremlis neko nedara, bet ASV ir visvarenas. Galu galā, mēs taču zinām, ka laikā no 2000. līdz 2016. gadam Krievijas starptautiskās pozīcijas ir nostiprinājušās un turpina nostiprināties.

Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.

Pēc temata

Kāpēc NATO biedē Maskavu ar "papīra tīģeriem"
Pasaule pēc NATO: Austrumeiropa meklē naida objektu
ASV Valsts departaments uzskata Krievijas darbības par provokāciju

Galvenie temati