22:54 21 Novembris 2017
Rīga+ 1°C
Tiešraide
Waffen SS leģionāru un viņu piekritēju gājiens Rīgā

Leģiona piemiņas diena - maldi vai meli?

© Foto: BaltNews.lv
Viedoklis
Saņemt īso saiti
Oskars Valdis
772

Daudz ko šajā pasaulē var saprast. To, ka cilvēki atceras Otrajā Pasaules karā kritušos latviešu leģionārus. To, ka sēro par tuviniekiem, kuri ir Otrā Pasaules kara asinspirts upuri.

Nav saprotams kas cits: kā var ignorēt un nostāties pret Apvienoto Nāciju Organizāciju, pret pasaules progresīvo sabiedrību? Runa ir par 16.martu kā leģiona atceres dienu.

SS leģiona veterānu maršs Rīgā
© Foto: BaltNews.lv
"Ikviens cilvēks vai valsts, kas cīnās pret nacismu, saņems mūsu palīdzību, — radio runā 1941.gada 22.jūnijā teica Lielbritānijas premjers Vinstons Čērčils. – Ikviens cilvēks vai valsts, kas iet ar Hitleru – mūsu ienaidnieki. Tas attiecas ne tikai uz valsts varu, bet arī uz visiem ļaundabīgajiem kvislingu  (Kvislings, nodevēja tēls, sadarbojās ar hitlerisko Vāciju, kas 1940.gadā sagrāba Norvēģiju)  rases pārstāvjiem,  kuri  pārvērtušies  par nacistiskā režīma ieročiem un aģentiem, vēršoties pret  līdzpilsoņiem un pret savu dzimteni. Šie kvislingi, ja viņus nenovāks pašu pilsoņi, atbrīvojot mūs no šīm pūlēm, pēc mūsu uzvaras tajā pat sekundē tiks nodoti Sabiedroto tribunālam. Tāda ir mūsu politika, tāds ir mūsu paziņojums."

Anglija, starp citu, nešauboties pieteica karu arī Somijai, kas bija iestājusies  Vācijas pusē karā pret Padomju Savienību.

Mēs šeit neapceram V.Čērčila pēckara darbību, bet apskatām Otrā Pasaules kara notikumus un karojošās puses. Hitleriskās okupācijas laika avīzē "Tēvija" publikācijas ir trula naida un melu kampaņas izvirdums pret Padomju Savienību, Lielbritāniju un ASV, karikatūras par šo valstu līderiem Staļinu, Čērčilu un Rūzveltu. "Tēvijā" allaž atradās vieta latviešu SS leģiona kara gaitu aprakstīšanai, kā arī nadzīgo policistu varoņdarbiem "kaut kur Austrumos."

Latviešu SS leģions, tāpat kā daba un visa cilvēku sabiedrība, nav viennozīmīgs. Pirmsākumā tajā ietilpa dažādas latviešu policijas un citas hitleriešu drošības dienestu formācijas. Šīs soda ekspedīcijas  Baltkrievijā, Krievijā un, protams, arī Latvijā slepkavoja mierīgos iedzīvotājus, dedzināja mājas.

Bet leģions sastāvēja ne tikai no policijas vienībām. 1943.gadā Hitleram un viņa bandai jau  ūdens smēlās mutē. Baisos sapņos rādījās karātavu cilpa, un tad nu fīrers visžēlīgi dibināja latviešu brīvprātīgo  SS ieroču leģionu. Fašistu armijas rindās bija sācies lielgabalu gaļas deficīts. Taču latviešu jaunieši nesteidzās nolikt galvas par hitlerisko laupītāju bandu, tādēļ drīz vien tika izsludināta piespiedu iesaukšana. No brīvprātības vairs nepalika ne smakas.

Nav aptverama asaru straume, ko lēja mobilizēto tuvinieki. Leģions cieta smagus zaudējumus, zem kapa velēnām palika guļot gan zaļoksnēji jaunieši, gan nobrieduši vīri. Kamēr leģionāri lēja asinis kaujās pret Sarkano Armiju, dzīvespriecīgi vērmahta sapieri spridzināja tiltus, grāva rūpnīcas, ar speciālu arklu uzšķērda dzelzceļa gultņus. Ar prūsisku pedantismu reiha bonzas, bēgot uz fāterlandi vai vēl kaut kur tālāk, laupīja Latvijas kultūras un mākslas vērtības. Un vienlaikus Gēbelsa propaganda tautu baroja ar pasaciņām par Latvijas vietu Hitlera Jaunajā Eiropā.

Leģionāri dezertēja, slēpās Latvijas mežos. Dažam hitleriešu karatiesa piesprieda nāvessodu vai ieslodzīja  Salaspils nāves nometnē. No fašistiem 1944.gadā atbrīvotajā Latvijas teritorijā notika mobilizācija, un bijušie leģionāri karu nobeidza uzvarētājas, Sarkanās Armijas  rindās. Viņi dienēja vēl pēc kara līdz demobilizācijai, lai pēc tam uzsāktu mierīgu darba dzīvi. Pamazām izlīdzinājās kādreizējā konfrontācija. Gadījās, ka vienā iestādē kopā  strādāja kādreizējais padomju partizāns un… bijušais leģionārs.

Šodien no jauna atkal ir uzkurinātas, politizēti sakaitētas kaislības, provocēta konfrontācija, rīkoti 16.marta gājieni. Pasaules progresīvās aprindas to asi nosoda. Par šo kauna traipu starptautiskajā presē ir daudz kritisku materiālu. Dzirdīgas ausis šeit nav atradušas ANO Ģenerālās Asamblejas rezolūcijas, kuras pauž raizes un nosoda neonacismu, vēršas pret  bijušo SS ieroču karotāju glorificēšanu, dažādu pompozu gājienu rīkošanu. Varētu saprast, ja 16.martu atzīmētu kā drūmu traģēdiju, nevis lepotos par piedalīšanos noziedzīgajā SS organizācijā.

Visi kari reiz beidzas. Arvien mazāk dzīvo rindās paliek tautu slaktiņa dalībnieku. Latvijas eksprezidents Andris Bērziņš ierosināja rast saprašanos starp abām pusēm, kuras karojušas viena pret otru. Ne jau Latvijas antihitleriskās koalīcijas karotāju vainas dēļ šī labā griba apsīka pati no sevis. Taču tik un tā mūžīgajā mierā zem kapa velēnām visi ir vienādi.

Paliek jautājums – kas tad īsti ir šī diena? Maldi vai meli? Kā jau tas dzīvē gadās, maldi un meli iet roku rokā.

Galvenie temati