10:30 05 Jūnijs 2020
Tiešraide
  • USD1.1250
  • RUB77.8132
Intervija
Saņemt īso saiti
114

Viņi prot uztaisīt virvi no plastmasas pudelēm, iegūt elektrību no kokiem, iekārto mežā slēptuves ar proviantu un gatavojas gaidāmajai katastrofai. Miera laikā par viņiem pasmaida, bet tagad, epidēmijas laikā, nav zināms, kas smiesies pēdējais.

Tīmeklī jau sen parādījušās izdzīvotāju grupas. Viņi nopietni gatavojas jebkādām ārkārtas situācijām: no sadursmes ar zagļiem līdz kodolkaram un pasaules galam. Mācās atrast ūdeni mežā, apspriež slēptuves ar provīziju, noskaidro, kā medīt ar loku, iekurt uguni bez sērkociņiem un šķiltavām. Tagadējai epidēmijai lielākā daļa izdzīvotāju ir gatavi: viņiem ir krājumi, kas ļauj ilgi nepamest māju un ar citiem cilvēkiem netikties. Daži apvienojušies grupās un pametuši pilsētas – tagad viņi var "staigāt pa mežu un nebaidīties no slimības". Par produktiem un medikamentiem viņi vairs neuztraucas – visu nepieciešamo viņi vākuši jau ilgus gadus. Ar dažiem speciālistiem aprunājās portāla RIA Novosti korespondente Marija Semjonova.

"Vai viņus var saukt par paranoiķiem?"

"Kustība radās Amerikā aukstā kara laikā. Līdz ar interneta attīstību nonāca arī pie mums," - stāsta Viktors Ibragimovs (vārds mainīts pēc viņa lūguma), viens no izdzīvotājiem.

© Photo предоставлено героем материала
Viktors Ibragimovs

Viņi vienmēr ievēro savus noteikumus: pilsētā cenšas pārvietoties pa dažādiem maršrutiem, rūpējas, lai rokas būtu brīvas, izvairās no bankas kartēm, nelieto liftu un tur pie rokas "trauksmes čemodānu", kurā ir viss, lai noturētos pēc iespējas ilgāk, ja nāksies ārkārtas situācijā pamest mājas.

Nianšu ir daudz. "Vieni paļaujas uz iemaņām un mācās dzīvot brīvā dabā, citi gatavo krājumus un organizē ilgstoša patvēruma vietu," precizēja izdzīvotājs Anatolijs Jefremovs (vārds mainīts).

Domstarpības ir arī par to, ko iesākt, ja tomēr notiks globālas kataklizmas (izdzīvotāji tās dēvē par BP), kam viņi tik ilgi gatavojušies. "Daļa uzskata, ka BP laikā tomēr labāk palikt pilsētās, viņu oponenti (piemēram, es) – iesaka nekavējoties iet prom no turienes, - paskaidroja Ibragimovs. – Taču tas ir atkarīgs no tavas apkārtnes. Pavisam nesagatavotiem cilvēkiem labāk prom nebraukt, varbūt viņiem izdosies pievienoties kādai kompānijai. Bet aiz pilsētas viņus gada aukstums, bads un es – ja man iepatiksies viņu apavi. Joks."

Gatavošanās BP ir izdzīvotāju kultūras svarīgs elements. "BP var notikt ar jebkuru cilvēku jebkurā vietā. Nav taču runa tikai par kodolkaru, tā ir jebkura nestandarta ārkārtas situācija. Ejat sēņot un apmaldāties, mašīna ziemā noslāpusi uz ceļa, apgāzusies laiva, pievārtē uzbrukuši huligāni – tie visi ir BP. Izdzīvotāji ir gatavi šīm situācijām un prot ar godu tās risināt. Izdzīvotājs – tas ir dzīves stils, īpašs domāšanas veids. Es piespiežu sevi skatīties smagus videoierakstus: cietsirdīgus kautiņus, slepkavības, atklātas brūces un tā tālāk. Daru to, lai kāda BP laikā "neuzkārtos" aiz bailēm un šoka. Mājās man ir kārba ar šķiltavām, vēl viena – ar sērkociņiem, lai arī es protu iekurt uguni ar ledu, akmeni, karoti, plastmasas pudeli, prezervatīvu un vati. Vai mūs, izdzīvotājus, var saukt par paranoiķiem? Var. Sauciet, kā gribat. Taču, kad sāksies BP, tieši mēs būsim gatavi dzīvei mainītos apstākļos."

To, kas notiek patlaban, izdzīvotāji uzskata par tā paša BP sākumu, kam viņi rūpīgi gatavojušies.

"Sveiciens no saulainās Piemaskavas"

Ar izdzīvotāju Anatoliju Jefremovu bijām pazīstami jau agrāk – reiz viņu intervēju. Toreiz tikāmies kafejnīcā kāda Maskavas kinoteātra puspagrabā. Anatolijs apsēdināja mani pie galdiņa pie sienas ar spēcīgiem pārsegumiem līdzās dekoratīvam ūdenskritumam. Tā ir viņa iemīļota tikšanās vieta, izraudzīta drošības apsvērumu dēļ: te ir ūdens, pārsegumi līdz ar vietu pagrabā pasargās, ja uz virsmas sāksies kaut kas ārkārtējs.

"Sveiciens no saulainās Piemaskavas, kur var pastaigāties pa mežu, nebaidoties inficēties," viņš atbildēja uz manu ziņu sociālajos tīklos un demonstrēja priežu mežu fotogrāfijā.

Marta sākumā, kad lielveikalos pēkšņi iztukšojās plaukti, kad griķi un tualetes papīrs kļuva par deficītu, Anatolijs Jefremovs sapulcēja nelielu domubiedru grupu (aptuveni 10 cilvēki) un pārvācās uz ārpilsētas māju, kur jau ilgu laiku iepriekš bija radīti krājumi BP gadījumam. Izdzīvotājs piezīmēja, ka tur pietiek vietas "personīgajai karantīnai" – pēc pārvākšanās visi izolējās uz divām nedēļām. Simptomi nevienam neparādījās.

"Šo un to, protams, nācās steigšus sadabūt. Piemēram, izopropilspirtu un nātrija hipohlorītu. Un piebāzt saldētavu ar gaļu. Maskas mēs nepirkām, tās vairāk vajadzīgas ārstiem un slimniekiem. To vietā ir daudzkārtējas lietošanas respiratori, ja nāksies iziet cilvēkos," viņš stāsta. Es piesardzīgi ieteicos, ka plaukti veikalos atkal ir pilni. Ir pat griķi, ko pirka desmitiem kilogramu. Taču uz sarunbiedru tas iespaidu neatstāja.

"Uz veikaliem tak jāstaigā. Jāpieskaras netīriem ratiņiem, durvju rokturiem, tas gaiss jāelpo... Pie tam tā nebūs vienmēr," viņš ir pārliecināts.

Pašam Anatolijam ir arī nepieciešamākās zāles un pašaizsardzības līdzekļi. "Mūsu kompānija visiem ir ieroči. Viss ir likumīgi. Ir arī patronu rezerve, tomēr bez fanātisma. Daļa iekonservēta ilgstošai glabāšanai," nianses atklāja Jefremovs.

Izdzīvotāju komanda plāno nodzīvot izolācijā līdz aprīļa beigām. "Kaut tikai kārtība ciemā būtu, migranti netrakotu, - viņu te daudz staigā. Laikam palikuši bez darba vai nav varējuši atgriezties dzimtenē. Pagaidām cenšamies sekot kārtībai. Mūsu vidū ir bijušie policisti, zin, kā visu organizēt. Mums te ir labs internets, trīs cilvēki strādā attālināti, pārējie dzīvo uz krājumu rēķina, jo viņu specialitātē attālinātais darbs neizdodas. Piemēram, es pats esmu masieris."

Tomēr visiem, kuri nav savlaicīgi parūpējušies par pārvākšanos, viņš iesaka sēdēt mājās: "Agrāk vajadzēja braukt prom no pilsētas, tagad palieciet pašizolācijā, jo risks saķert vīrusu būs lielāks.

"Toreiz viss beidzās labi"

Anatolijs "izdzīvo" jau labu laiku, šī ideoloģija viņam tuva jau no pusaudža gadiem.

"Man bija 13 gadi, kad vectētiņa un vecmāmiņas vasarnīcā nolēmu pastaigāt pa mežu un aizgāju paklusām, lai neviens neredzētu. Apmaldījos un pavadīju tur apmēram diennakti. Nebija nekā, ar ko iekurt uguni. Tobrīd aizdomājos, ka būtu labi nēsāt līdzi nazīti un šķiltavas. Toreiz viss beidzās labi, es pats izgāju no meža. Tomēr naktī bija ļoti auksti, gribējās ēst, dzert, odi nelika mieru. Tobrīd es apdomāju, kas vajadzīgs cilvēkam: ūdens, pārtika, siltums, drošība, iespēja pagulēt. Un to visu var nēsāt līdzi mugursomā," atcerējās Jefremovs.

Tāpat kā lielākajai daļai izdzīvotāju, arī viņam ir savi noteikumi – viņš ir pārliecināts, ka tie padara viņa dzīvi drošāku. Uzskata, ka bankas kartes ir "ļoti neveselīga lieta", dod priekšroku skaidrai naudai. Cenšas izvairīties no "karuseļiem" pie ieejas tirdzniecības centros, piesardzīgi izturas pret liftiem. "Es vienmēr nēsāju līdzi nazi – tas ir ilggadējs ieradums. Neesmu paranoiķis. Tas vienkārši ir veselais saprāts," viņš saka.

"Izdzīvo tikai bars"

Jefremovs uzskata, ka daudzi viņa "kolēģi" vienkārši gribēja miera laikā paspēlēt izdzīvošanu: nēsāt aizsargtērpu, slēpt produktus tuvējā mežā, turēt rokās ieroci.

Наручный компас
© Photo Предоставлено героем материала
Наручный компас

"Visas izdzīvotāja prasmes beidzas pie noteiktas robežas: vienā brīdī tu iesi bojā, lai ko darītu. Un spriedelēšana, ka teju teju būs BP, bet mēs ar mugursomu aiziesim mežā, kur gaida slēptuve, ir tīrās muļķības. Ziemas pie mums ir aukstas, visi par to aizmirst, kad izmanto amerikāņu šablonus. Ūdens zemē sasalst, izplešas un izgrūž ārā paslēptuves – mucas ar produktiem. Cilvēki to nesaprot, viņi grib paspēlēties. Viena grupa spēj izdzīvot pusotru gadu. Vai zini, kāpēc? Tāpēc, ka BP nesākas. Viņi spēlējas divus gadus. Pēc tam viņiem apnīk. Izdzīvošana ir zīmols, uz kura parazitē visi, kam nav slinkums, pārdod lupatas, bīda uz priekšu savas idejas," Anatolijs atmeta ar roku.

Viņš vada organizāciju, kuras devīze ir "Vientuļnieki neizdzīvo. Paliec barā". Par labklājības ķīlu Jefremovs vienmēr ir uzskatījis drošas komandas izveidošanu: "Bez savstarpēji izpalīdzīgas grupas, bez organizētas bruņotas agrārās kopienas izdzīvot nav iespējams. Vai nu tu uzreiz sāksi vergot kādā plantācijā, vai ļoti ilgi slēpsies, bet galu galā tevi tik un tā atradīs."

Tukšas veikala letes, foto no arhīva
© Sputnik / Sergey Melkonov

Pirms epidēmijas Anatolijs un viņa komanda periodiski organizēja izdzīvošanas meistarklases. Ir pasākumi, uz kuriem uzaicina visus interesentus, taču ir arī slēgti – tikai "savējiem". Ir gan lekcijas, gan visai ekstremālas praktiskās nodarbības – peldes āliņģī, staigāšana pa oglēm un pašaizsardzības peintbols ar maksimāli iestatītiem baloniem ar saspiesto gāzi. "Paliek zilums, viss ir nopietni. Mēs sapratām, ka nepietiek šaut tikai pa mērķiem šautuvē – vajag, lai mērķi šauj pretī," skaidroja sarunbiedrs. Grupa laidusi klajā arī metodiskos materiālus par naža ievainojumu apstrādi un organizē pašpalīdzības meistarklases.

Visus treniņus Jefremovs ir izmēģinājis uz savas ādas. «2010. gadā aizbraucu uz mežu un nolēmu pirmo reizi paiet pa oglēm. Izvēlējos skaistu vietu, sadedzināju pagales, izlīdzināju ar nūju. Kaut kur biju lasījis, ka pēdas jāsamitrina, tā arī rīkojos – droši vien neko stulbāku izdarīt nevarēju. Galu galā sadedzināju pēdas līdz čulgām, nezinu, kā aiztiku līdz mājām."

Viņš stāsta, ka gatavošanās iespējamai apokalipsei viņa komandai nekad nav bijusi pats galvenais. "Tas ir "blakusefekts". Ja tērēt kaudzi enerģijas pasaules gala gaidām, neko citu nepaspēsi. Jā, kad cilvēks atnāk, viņam gribas būt "spicam": aizsargtērps, mugursoma, šautene. Vajag viņam to iedot, citādi viņš būs vīlies. Tu rādi viņam pamatus, bet pēc tam saki: tas ir tikai mazumiņš. Komandā jāpieņem cilvēki, kuri interesējas par kaut ko vairāk," ir pārliecināts Jefremovs.

Tagad, epidēmijas laikā viņš savu viedokli nemaina: "Lūdzu īpaši uzsvērt: ja ne komanda, mēs nevarētu paspēt paveikt tik daudz, lai sagatavotos."

"Jebkurā mirklī esmu gatavs visu mest pie malas"

Izdzīvotājs Viktors Ibragimovs nebaidās no koronavīrusa un ir pārliecināts, ka lielāko risku radīs cilvēki, kuri zaudēs darbu epidēmijas dēļ. Viņš atzīmē, ka daudzi pilsētā saņem algu "aploksnē", tāpēc, viņaprāt, daudzi būs izsalkuši. "Tātad lielākā jautrība vēl ir priekšā, lai arī es ļoti gribētu kļūdīties," viņš uzskata.

Виктор Ибрагимов
© Photo Предоставлено героем материала
Виктор Ибрагимов

Viņš pats jau sen sagatavojis bēgšanas plānu: "Man ir vasarnīca tālu no lielākajām pilsētām, tuvu ūdens, mežs, pilnīga autonomija. Krājumu pietiks līdz nākamajai ražai, piedevām medības, makšķerēšana. Tagad man ir pilna benzīna bāka mašīnā, jebkurā brīdī varu visu pamest un stundas laikā aizbraukt no pilsētas. Attur tikai meitas attālinātās mācības."

"Izcept balodi mālos"

Viktors Ibrahimovs ir pieredzējis izdzīvotājs. Kustībai viņu pievilināja mīlestība pret pārgājieniem un dzimtās Samaras apkaimi. "Cik vien sevi atceros, vienmēr esmu klaiņojis pa mežiem, pie tam aizklīdu tālu. Tagad, būdams divu bērnu tēvs, nesaprotu, kā man tik mierīgi ļāva iet un ne īpaši rājās, ja atgriezos vēlu. Varēju noķert zivi un pagatavot to ugunskurā, izcept mālos vistu vai balodi, zināju, kādas zāles var ēst. Tāpēc nevaru teikt, ka vienā brīdī kļuvu par izdzīvotāju: tāds esmu jau sen, tikai vienā brīdī uzzināju, ka ir tāda kustība," viņš paskaidroja.

Viktors brīvdienās bieži dodas uz mežu. Katram pārgājienam izdomā noteikumus: noķert un pagatavot bezzobes (moluskus, kuri dzīvo dūņainā vai smilšainā gultnē), noiet maršrutu noteiktā laikā, nelietot traukus, iztikt ar litru ūdens, atrast ezerus un pārbaudīt, vai tajos ir zivis. "Vietas pie mums, Samaras apgabalā patiešām ir fantastiskas. Parasti braucu viens vai kopā ar biedru, lielās grupās neeju."

© Photo предоставлено героем материала
Ceļojumā pa Samaras apgabalu

Ibragimovs stāsta, ka ar ekstremālām situācijām reālajā dzīvē saskarties nav nācies, taču piebilst, ka reiz kopā ar draugu atkāvies no mežacūku bara. "Pusi nakts stāvējām muguru pie muguras, dzinām viņus prom ar kliedzieniem un uguni. Godīgi sakot, mums paveicās: mežacūkas bija mierīgas, likās, ka viņas ar mums rotaļājas. Sivēni laiku pa laikam skraidīja pa mūsu nometni, bet vecākie turējās nostāk – neuzbruka, bet arī prom negāja."

Viktors ir 37 gadus vecs, divu bērnu tēvs, pēc izglītības – inženieris metalurgs. Arī ikdienas dzīvē ievēro stingrus noteikumus: nēsā līdzi vairākus nažus un daudzfunkcionālo instrumentu, nekad nestaigā austiņās, neizmanto somas un maisiņus, - tikai mugursomas, lai rokas būtu brīvas. "Mājās stāv savākts "trauksmes čemodāniņš" – mugursoma ar visu, kas nepieciešams trim dienām. Tur ir ūdens, ātri pagatavojams ēdiens, silta jaka, zeķes, dokumentu kserokopijas, aptieciņa, divi naži, dakšiņkarote, atkritumu maisi, "kosmiskā" sega, sērkociņi, šķiltavas, šķiltavakmens, bloknots, pildspalva, lukturītis, sveces," viņš uzskaitīja.

Izdzīvotāja aizraušanās ietekmējusi pat viņa profesijas izvēli. "Pārsvarā strādāju elektroniskajā komercijā, pēc tam man bija sava kulinārija, taču to es pārdevu. Tagad esmu masāžists – esmu ar to nodarbojies visu mūžu, taču izvērtēt to kā profesiju mani pamudināja izdzīvošanas tēma. Masāža neprasa nekādu papildu aprīkojumu: rokas vienmēr ir līdzi," viņš paskaidroja.

"Pasaules gals var nepienākt, bet vasarnīca vajadzīga vienmēr"

Aleksandrs Čubarevs ir izdzīvotāju žurnāla redaktors. Ar izdzīvošanas treniņiem mežā ar cirvi un šķiltavām rokas viņš nenodarbojas – trūkst laika. Toties viņš par savu pienākumu vienmēr ir uzskatījis nodrošināt ģimenei drošu patvērumu ar visiem krājumiem.

"Man reiz patrāpījās rokās kāda izdzīvotāju aprindās populāra autora grāmata – viņš rakstīja, piemēram, par zombiju apokalipsi. Protams, par tādām lietām es varu tikai pasmieties. Par drošību sāku domāt, kad piedzima meita. Man ir ierocis, ar būvēju māju ar autonomām komunikācijām. Tas nav bunkurs, parasta ēka rajona centrā, tālāk no lielpilsētas, kur ārkārtas situācijā būs mazāk riska faktoru. Pasaules gals var nepienākt, bet vasarnīca vajadzīga vienmēr," spriež Aleksandrs.

Čubareva dzīvoklī jau sen savākts "neliels", pēc viņa vārdiem, pārtikas krājums – vairākiem mēnešiem. "Kādi desmit kilogrami makaronu, piecpadsmit – putraimu, tā ir pastāvīgā rezerve. Tai jābūt vienmēr. Pašlaik organizēju revīziju, kas vēl jānopērk," viņš piezīmēja.

Čubareva ārpilsētas māja vēl nav pabeigta, tāpēc epidēmiju viņš kopā ar ģimeni pārlaiž Novosibirskā. Gan Aleksandram, gan viņa sievai izdevies saglabāt darbu, tāpēc vīrietis cer, ka viņa ģimene krīzi sekmīgi pārdzīvos.

Tagi:
izdzīvotāji, Krievija

Galvenie temati