01:09 07 Augusts 2020
Tiešraide
  • USD1.1843
  • RUB86.9321
Intervija
Saņemt īso saiti
153

Krievijas mediju bloķēšanai Baltijas valstīs nav nekā kopīga ar vārda un mediju brīvību, taču pieejas ierobežošana nevēlamai informācijai šodien ir starptautisks trends žurnālistikā, Krievijas žurnālists Vladimirs Pozners pastāstīja intervijā Baltnews.

Pretošanās Krievijas medijiem Baltijas valstīs sen jau kļuvusi par ierastu procesu. Ierastu, taču nebūt ne normālu. Un tam nav nekā kopīga ar vārda un mediju brīvību. Kādēļ tas notiek Jaunās Eiropas demokrātiskajās valstīs, Baltnews noskaidroja intervijā ar Krievijas žurnālistu Vladimiru Pozneru.

- Poznera kungs, nesen portāls Delfi publicēja interviju ar jums. Tā ievaddaļā teikts, ka jūs meklējat vainīgos pa malām, PSRS "triecienu" Polijai dēvējat par spēli, savukārt "uzbrukumu" Somijai uzskatāt par piespiedu soli. Kādas ir jūsu domas par materiāla sniegšanu tamlīdzīgā stilā un kā veidā tādas preambulas ietekmē lasītāja viedokli par apspriestajiem jautājumiem?

- Es saprotu, kādēļ viņi raksta tādu preambulu: viņiem gribās pārdot preci. Tas ir absolūti saprotams. Vispār parasti materiāliem, kuros ir ne tikai pats virsraksts, bet vēl dažas rindas, tā dēvētais amerikāņu headline, vienmēr ir viens mērķis: piesaistīt lasītāja uzmanību. Tādēļ tas arī tiek darīts. Spriest, vai tas ir pareizi vai nepareizi – tās ir tukšas runas, jo tā jau sen ir pieņemts darīt.

Jebkurā amerikāņu avīzē, žurnālā un tā tālāk, pirms raksta būs virsraksts un apakšvirsraksts, kuru mērķis ir, pirmkārt, piesaistīt lasītāja uzmanību, otrkārt – ja patērētājs nelasīs rakstu, pārdot viņam ideju, ka situācija ir tieši tāda, kā rakstīts.

Pēc tam jūs lasīsiet, un izrādīsies, ka materiālā viss ir mazliet savādāk, nekā rakstīts pašā sākumā, taču jūsu uzmanība vienalga tika piesaistīta. Tādēļ, protams, šī preambula, kura bija manā intervijā portālam, protams, nav manu roku darbs, taču es saprotu, ka viņi izdarīja to, lai piesaistītu auditorijas uzmanību.

- Pēc intervijas izlasīšanas man radās iespaids, ka jūs centās nostādīt Krievijai nedraudzīgā pozīcijā, kaut kur izprovocēt. Kādu iespaidu saruna radīja jums?

- Jā, bez šaubām, tieši tā bija. Es sapratu: ja dodu interviju, šajā gadījumā lietuviešu portālam, intervija veidosies tieši tā.

Un atkal ir jāņem vērā sekojošas lietas.

Šodien Lietuvā valda ļoti spēcīgs pret Krieviju vērsts noskaņojums. To uztur valdība, prezidents. Izbrīnu rada jau pats fakts, ka viņi vispār pie manis vērsās – priekš kam viņiem tas ir vajadzīgs? Viņi taču mierīgi var iztikt bez Vladimira Poznera un ķepināt to, ko paši vēlas. Viņi tomēr vērsās pie manis.

Vienlaikus viņiem ir interesanti uzdot jautājumus tā, lai, iespējams, iedzītu mani stūrī. Tie ir spēles noteikumi, mani tas nepārsteidz. Tas ir absolūti sagaidāmi, es zinu, ar ko man ir darīšana. Es taču varēju atteikties no intervijas, un viss.

Taču es saprotu spēles noteikumus un tomēr gribētu izteikties, izšķīros par to. Tā jau tas darās. Jebkurā intervijā parasti ne vienmēr ir patīkami jautājumi – arī tā ir intervijas būtība.

Tomēr, kad mani intervē, teiksim, kāds Krievijas izdevums, - tā ir viena lieta, bet, ja tā ir Baltija, es saprotu, ka tur noteikti mēģinās mani paķert tā, lai varētu uztaisīt mazu sensāciju un pabīdīt uz priekšu savu karjeru. Tas ir normāli, manī tas neizraisa nekādu sašutumu. Galu galā, ja neproti spēlēt šahu, nespēlē. Tāds ir mans viedoklis.

- Ik gadus ASV Valsts departaments, Ziemeļu Padome un dažādas organizācijas piešķir līdzekļus, lai pretotos Krievijas mediju saturam Baltijas valstīs. Oficiālais mērķis – atbrīvot republikas no atkarības no Krievijas medijiem. Kāpēc, kādiem nolūkiem tas notiek tik atklāti un ar tādu formulējumu, un kā tas raksturo mediju brīvību Baltijas valstīs?

- Man pat patīk tik atklāti formulējumi. Tas netiek slēpts, to necenšas slēpt, liek saprast, ka tas tā tiek darīts. Principā, es to vērtēju pozitīvi.

Runājot par Krievijas medijiem, jāatzīst, ka arī mēs neesam tik balti un pūkaini, arī mums ir sava propaganda, ko mēs adresējam skatītājam, klausītājam vai lasītājam Baltijas valstīs. Mēdz būt, ka tas tiek darīts samērā prasmīgi.

Ir, piemēram, Latvija, kur ir liels procents krievvalodīgo un krievu, un, protams, viņiem tāda papildu informācija dāvā zināmas iespējas. Mazāk krievu ir Lietuvā un Igaunijā, taču arī tur viņi ir. Kad propaganda ir prasmīga, un šodien tā tik tiešām ir smalkāka, nekā, piemēram, padomju laikā, tā liek raizēties ģeopolitiskajiem pretiniekiem. Tādēļ viņi cenšas to iznīdēt.

Diemžēl man jāatzīst, ka daudzi Krievijas mediji – tā patiešām ir propaganda, nevis žurnālistika kā mēģinājums vienkārši sniegt informāciju un vienmēr būt godīgiem un atklātiem. Tas ir mēģinājums pārliecināt ar noteiktu paņēmienu palīdzību.

ASV Valsts departaments to (finansējums pretsparam Krievijas medijiem Baltijas valstīs – Baltnews piez.) nedara bez Lietuvas, Latvijas un Igaunijas piekrišanas. Tās taču pašas to lūdz, amerikāņi viņiem to neuzspiež, jo paši baidās no propagandas.

Viņi uzskata, ka tā sašūpo viņu stāvokli. Vai tāds viedoklis ir taisnīgs, - tas ir cits jautājums. Taču tās raizējas.

Tam, protams, nav nekāda sakara ar mediju un vārda brīvību, taču patiesībā jau neviens par to neuztraucas. Arī mums par to nav nekādas daļas, mums ir savi politiskie mērķi, viņiem – savi. Visādas runas par vārda un mediju brīvību taču arī ir no propagandas jomas. Diemžēl patiesībā šīs vērtības netiek ievērotas, un īpaša uzticība tām nav saskatāma.

- Tātad būtībā tas ir tāds starptautisks trends, kura iespaidā notiek žurnālistikas transformācija?

- Jā, protams. Tieši tā. Jums ir taisnība. Vismaz es tā noteikti uzskatu.

- Cīņā ar Krievijas medijiem Baltijas valstīs izmanto bloķēšanu un neielaiž žurnālistus valsts teritorijā. Piemēram, 2019. gada vasarā Latvijā tika bloķēts portāls Baltnews.lv, iepriekš no Lietuvas tika deportēts Sputnik Lietuva galvenais redaktors. Kādēļ notiek tik aktīva cīņa tieši ar Krievijas medijiem? Vai tas ir normāli, ka brīvā un demokrātiskā Eiropas valstī tiek apspiesti mediji?

- Manuprāt, tas nav normāli. Tam nav nekāda sakara ar mediju brīvību. Tas liecina, ka viņiem pašiem, acīmredzot, nav argumentu, ar kuru palīdzību viņi patiešām varētu pretoties šo portālu vai žurnālistu darbam. Tādēļ viņi rīkojas padomju laiku stilā – bloķē piekļuvi, kā tolaik tika bloķētas atsevišķas radiostacijas. Kā lai vēl cīnās? Nedot cilvēkiem dzirdēt. Tā ir pazīstama metode. Pie mums Krievijā arī mēdz gadīties, ka kaut kas tiek nobloķēts.

Daudz efektīvāk būtu atrast kaut kādus argumentus, jo bloķēšanas, manuprāt, liecina, ka viņi baidās. Ak tā, ja viņus bloķē, tad, acīmredzot, viņiem ir taisnība.

– Vai, pēc jūsu domām, šis fakts liecina, ka Baltijas valstīs pastāv cenzūra?

– Vārdu "cenzūra" uztveru ļoti piesardzīgi. Manuprāt cenzūra sākas, kad ir cenzors, ir oficiāla cenzūra, noteiktas lietas tiek aizliegtas. Taču tas, kas notiek tur un ne tikai tur, manuprāt, ir neklasiska cenzūra.

Protams, tas ir noteikts paveids, kas tiek izmantots atbilstoši politiskajai situācijai. Tas ir daudzviet, ne tikai Baltijas valstīs. Jūs droši vien zināt, ka ir virkne cilvēku, kuri netiek rādīti mūsu televīzijā federālajos kanālos. Vai tā ir cenzūra? Jā, to valdība patlaban neuzskata par vajadzīgu rādīt. Līdzīga cenzūra ir arī Baltijas valstīs un ASV. Tas šodien pastāv.

Intervijā jūs pieminējāt grāmatas "Savējie" autori Rutu Vanagaiti, kas saskārās ar vajāšanu un represijām par Otrā pasaules kara notikumu citādu traktējumu. Kā šis gadījums raksturo vārda brīvību Lietuvā? Tā ir cenzūra, vai kaut kas cits?

– Viņas uzrakstītais neatbilst mūsdienu Lietuvā pastāvošajām politiskajām nostādnēm. Tas netiek slēpts, taču informācijas izplatīšana ir nevēlama.

Protams, Lietuvā pastrādāti baismīgi noziegumi pret valstī dzīvojošajiem ebrejiem. Jā, tie ir noziegumi pret cilvēci un nerada labu iespaidu par valsti. Neapšaubāmi, Lietuva pūlējās panākt, lai šī tēma netiktu apspriesta.

Patiesībā Vanagaiti padzina par ko citu. Viņu padzina par nākamo grāmatu, kurā viņa apšaubīja Lietuvas kara varoni, kurš, tuvāk apskatot, nebija nekāds varonis. Viņa ņēma un atmaskoja mītu. Par to viņa tika vajāta.

Par ko tas liecina? Pirmkārt, par neiecietību. Otrkārt, par bailēm. Un, treškārt, kopumā jāsaka – par pārliecības trūkumu. Ja cilvēks ir pārliecināts par savu stāvokli, viņu neiebiedēs nekāda grāmata. Tātad tas norāda uz pārliecības trūkumu un nevēlēšanos, lai pašu tauta to uzzinātu.

Tas ir pastāvējis jau sen. Nē, tas nebija nekāds pretpadomju cilvēks. It kā tas ir cilvēks, kurš kara laikā patiešām rādījis brīnumainu varonību cīņā ar vāciešiem. Viņš ir tāds kā mūsu 28 panfilovieši vai Aleksandrs Matrosovs, tāds cilvēks. Bet pēc tam noskaidrojās, ka bijis mazliet citādi, un tad viss uzgāja gaisā.

– Lietuvā ir ne tikai Vanagaite, ir arī citi vārda brīvības ierobežojumu piemēri. 2018.gadā Klaipēdas pilsētas padomes deputāts Vjačeslavs Titovs tika saukts pie atbildības par to, ka viņš gribējis apspriest nepieciešamību iemūžināt Ādolfa Ramanauska-Vanaga piemiņu, kurš, pēc vēsturnieku datiem, piedalījies Holokaustā. Par ko tas liecina? Kāpēc Lietuvā padara par varoņiem tos, kuri pastrādājuši tādus noziegumus?

– Piemēram, Lielbritānijā un citās valstīs var nokļūt cietumā par Holokausta noliegšanu. Argumentācija ir tāda: Holokausts ir konstatēts fakts, to atzinis Nirnbergas process, tātad – starptautiskā sabiedrība. Tas ir viens no baismīgākajiem noziegumiem visā cilvēces vēsturē un neapšaubāmi – Otrajā pasaules karā.

Holokausta noliegšana ne tikai ir pretrunā vēsturei, tā ir piemiņas zaimošana par sešiem miljoniem noslepkavotu cilvēku, un tas nav pieļaujams. Vairākās visai demokrātiskās valstīs to aizliedz kriminālkodekss.

– Tātad Lietuvā notiek vēstures falsifikācija?

– Jā, tieši tā. Ziniet, var būt divi aspekti: no vienas puses, cilvēks karoja pret Padomju valsti. Es personīgi varu viņu pat saprast, jo Lietuva nelūdza uzņemt to Padomju Savienībā. Tā kļuva par PSRS daļu Molotova un Ribentropa līguma slepeno protokolu dēļ no 1939.gada, tāpat kā Latvija un Igaunija. Varu saprast, ka pēc kara tam pretojās, tāpat kā to, ka pēc neatkarības iegūšanas šos cilvēkus sāka glorificēt.

Taču līdzdalība ebreju slepkavošanā ir vispāratzīts noziegums, un saprotams: kad izrādās, ka cilvēks, ko cēluši pjedestālā kā paraugu, izrādījies tajā iesaistīts, kļūst, maigi sakot, neērti.

Un šī reakcija, par ko jūs runājat – arī tā ir apjukuma reakcija. Sakt, kā tad tā, mūsu varonis pēkšņi izrādījies bende... Tātad par to nevajag runāt, nevajag. Protams, tā ir savdabīga vēsturisko faktu izmantošana, teiksim tā.

Pēc temata

Lietuviešu zvērībām Otrā pasaules kara laikos veltītās grāmatas autorei draud ar izrēķināšanos
Lietuviešu rakstniece Ruta Vanagaite uzrakstīja vēstuli "nogalinātajam ebrejam"
Klaipēdā tiks atklāta piemiņas plāksne "meža brālim" par spīti skandālam
ASV Valsts departaments atmodies: pa Lietuvu klīst spoks – antisemītisma spoks

Galvenie temati