Sankciju karā pret Krieviju iesaistījušies visi: no apģērbu veikaliem līdz LGBT aktīvistiem, no sporta organizācijām līdz pornosaitiem, no "instamātītēm" līdz restorānu gidiem.
Viens pēc otra ar sankcijām saskaras krievu sportisti un biznesmeņi, politiķi un žurnālisti, mākslinieki un šaha meistari. Abramovičam atņēma "Chelsea". Tiek noliegti krievu kaķi. No kaut kāda tur koku konkursa izslēgts Turgeņeva ozols, portālā RIA Novosti stāsta Viktorija Ņikiforova.
Veikali, pametot Krieviju, iebāzuši kabatā naudu, par ko pirktas viņu dāvanu kartes. Krievijas studentus un skolēnus Eiropā vajā, un tas smagi skar vecāku naudas makus – studiju maksu viņiem neviens pat nedomā atmaksāt. Plaši apspriežas, kā atņemt Krievijas pilsoņiem viņu bitmonētas.
Par lielu pārsteigumu šiem darboņiem, esam sekmīgi izturējuši pirmo spiedienu. Pat Žuzeps Borels, smagi nopūties, atzina, ka finansiālās sankcijas pret Krieviju "sasniegušas griestus". Un te nu "partneru" dusmas kāpa pāri malām.
Aizliedz iestudēt krievu lugas, no koncertiem svītro Čaikovkska daiļdarbus. Krievus padzen no festivāliem un sporta sacensībām. Britu izdevumi pūlas izdomāt, kā vēl aizvainojošāk mūs nosaukt, un patlaban apstājušies pie "moskovītiem". Francijā absolūti nopietni spriež, vai nevajadzētu nospert gleznas no Morozova kolekcijas, ko mēs vientiesīgi nosūtījām izstādei Parīzē. Vīzas uz Eiropu nedod – protams!
Vārdu sakot, jāsaka godīgi. Tās nav nekādas sankcijas. Tas ir visīstākais naids, nacistisks heits, ātra, gļēva valsts pilsoņu apzagšana un dusmas, ja nevar nozagt vairāk.
Mūsu jauniešiem, kuri auguši absolūtā – materiālā un garīgā – komfortā, ar totālu nevēlēšanos pretoties ļaunumam ar vardarbību, notiekošais, protams, ir īsta atklāsme. Mums, vecāka gadagājuma cilvēkiem, vienmēr ir šķitis, ka Rietumeiropā mūs nemīl.
Nepatika pret krieviem tur zināmās aprindās krājās jau kopš 1945. gada. Pēc PSRS sabrukuma tā bagātīgi uzplaukusi, un tagad mēs to redzam visā krāšņumā. Tikai krievu jauniešiem tā ir negaidīta lieta. Tagad viņi uz savas ādas ātri aptver vienkāršu aksiomu.
Savā valstī mēs varam celt visu ko – kaut komunismu, kaut kapitālismu. Varam iet savu ceļu vai akli kopēt Rietumu tendences. Varam saukties kaut par krieviem, kaut padomju cilvēkiem, kaut kosmopolītiem, kaut kriptokazakiem. Varam vēlēties iestāties NATO, varam konfliktēt ar NATO. Varam būvēt Eiropu no Lisabonas līdz Vladivostokai vai norobežoties no jebkādas ārējas ietekmes. Tam visam nav ne mazākās nozīmes.
Tiklīdz dzīve Vecajā pasaulē kļūst sliktāka, turienes elite lien aplaupīt Krieviju. Gadsimtu pēc gadsimta, bez apstāšanās. Viņi izdomā visādus skaistus ieganstus – tur ir "Mūžīgais reihs", "Lielā Francija", "cilvēku tiesības" vai "ukraiņu tiesības". Sauc, kā gribi, tik un tā ir tikai mēģinājums aplaupīt bagāto kaimiņu, kas dzīvo savā lielajā teritorijā un nekaunīgi izbauda ogļūdeņražu, dimantu, retzemju metālu utt. bagātos krājumus.
Nogriežot Eiropu no Krievijas, Vašingtona to centīgi padara par "Veimāras republiku". Trūcīga kļūst ne tikai vidējā klase, - visi, arī strādnieki. Rudenī mūsu kaimiņus Eiropā gaida aukstums un bads. Viņi to ļoti labi saprot, redzot savus komunālo pakalpojumu rēķinus.
Bet Krievijai ir izredzes pārvarēt krīzi ar minimāliem zaudējumiem, siltos dzīvokļos un ar politiski nekorektu steiku šķīvī. Un pat nopelnīt uz nepielūdzami augošās gāzes un kviešu cenas rēķina. Tā jau ir nepiedodama krievu nekaunība – dzīvot labāk nekā kaimiņi Rietumos. Tā tak nevar!
Perestroikas laikos mums šķita, ka Eiropa ir bagātāka, progresīvāka un brīvāka. Tur prot apsiet šlipsi, prot izvēlēties vīnu, grib dīvainas lietas. Pēdējos gados šis mīts noblāvēja. Mēs paši esam tikuši skaidrībā gan ar vīniem, gan kaklasaitēm un esam vīlušies dīvainajās lietās.
Tagad visa šī mūsu izdomātā un reiz iemīļotā Eiropa pagaist acu priekšā. Bagātības ir izšķiestas, brīvība pārvērtusies par diktatūru. Pārsteigti skatāmies uz Veco Pasauli un redzam, kā tā, krampjos raustīdamās, pārvēršas par Ukrainu. Ukraina lien laukā kā parazīts no līķa.
Absolūti tie paši vecie štampi. Vašingtonas kontrolēta eiropiešu priekšniecība. Līdz absurdam nonācis naids pret krieviem, sīkumainība, skopums, alkatība, kaut kāds kaulos ieēdies trūkums un skaudība. Piedevām – iekšējās šaubas, sava bezspēka traģiska apziņa.
Pēdējās dienās daudzi ukraiņi metušies pāri rietumu robežai cerībā izšmaukt pa krītošā dzelzs priekškara šķirbu. Ziniet, vācu birģerus un franču buržuā pamatīgi kaitina fakts, ka ukraiņu vidējā klase braukā pa Eiropu džipos. Viņi, vietējie, brauc ar vecīgām mazlitrāžas mašīnām, bet "bēgļi" – jaunās un svaigās apvidus mašīnās! Kā tas tracina! Pie tam viņi nesaskata ne mazāko atšķirību starp ukraiņiem un krieviem, viņi vienlīdz nicina visus barbarus no austrumiem un mokoši apskauž.
Trīs dienu laikā pagaisis viss bēdīgi slavenais Eiropas maigais spēks ar visu savu glamūru un bezgalīgajiem kārdinājumiem. No britu lordiem un vācu birģeriem lien laukā rietumukraiņu laucinieks, skaudīgs un alkatīgs kurkulis.
Vai atceraties anekdoti par ukraini, kam apsolīja izpildīt jebkuru vēlēšanos ar noteikumu, ka viņa kaimiņš dabūs divkārt vairāk? Viņš palūdza izdurt sev aci. Tieši tāpat tagad rīkojas Eiropa, saraujot saiknes ar Krieviju. Pie tam paši jau apjēdz, ka nekas nesanāks.
Kamēr strīdējāmies, vai vajadzīga vienota vēstures grāmata (domāju, ka vajadzīga, turklāt visā pēcpadomju telpā), vēsture ienākusi mūsu dzīvē. Mēs dzīvojam globālu pārmaiņu laikā un aktīvi tajās piedalāmies. Krievijas speciālā operācija Ukrainā ir tikai neliels instruments, ar kura palīdzību pavēršas visas pasaules vēstures gaita.
Jāpiebilst, ka lielākā daļa pie mums tam piekrīt. Pie piekrīt gan "vatņiki" un hipsteri, gan kreisie un labējie, gan jauniņās "sniegpārsliņas", gan sirmi komunisti. Tāpēc, ka Rietumu darboņi tagad, tepat uz vietas mūs visus aplaupa vienādi. Viņiem nošķaudīties par mūsu pārliecību, mūsu šaubām, mūsu politiskajiem principiem un pasaules nepamanītajām asarām. Viņi vienkārši atnākuši laupīt, tāpat kā nāca 1812. gadā, kā 1941. gadā. Ja spēs, sāks slepkavot. Bioloģiskos ieročus Ukrainā, kā tagad noskaidrojies, aktīvi izstrādāja ne tikai amerikāņu, bet arī vācu kompānijas.
Gandrīz visi pie mums to ļoti labi saprot. To apliecina šausmīgi pieticīgie protesti pret Krievijas darbībām Ukrainā. Īsti pretkara mītiņi tā neizskatās. Papētiet, piemēram, fotogrāfijas no Londonas 2000. gadu sākumā, kad angļi mēģināja apturēt karu Irākā. Simtiem tūkstošu iznāca ielās, jo redzēja, kāda netaisnība tiek pastrādāta.
Protestu akcijas Krievijā izskatās nepārliecinoši pat Navaļnija vārdā sasaukto mītiņu fonā. Tur runa bija par valsts iekšpolitiku. Ārpolitikas jomā vienprātība valstī ir daudz lielāka.
Divdesmit divi pārliecinošas attīstības gadi. Vairākas sekmīgas specoperācijas – Čečenijā, Gruzijā, Sīrijā. Ik reizi karadarbību pavadīja "ellīgas" sankcijas, ik reizi valsts pārvarēja krīzi stiprāka un bagātāka. Tendence ir skaidra. Un nav pamata domāt, ka tagad kaut kas mainīsies.
Mūsu patrioti – pārsvarā tie ir pensijas vecuma cilvēki – labprāt rāj jauniešus. Manuprāt, tagad ir skaidrs, ka viņi ir kļūdījušies. Jaunieši ir lieliski. Es runāju ne tikai par varoņiem, kuri tagad cīnās ar nacismu Ukrainā, bet arī par tiem, kuri vienkārši strādā, mācās, dara savu darāmo un nekrīt panikā.
Tagad viņi iepazīst patieso Eiropu un saņem lielisku poti pret krievu cilvēka tradicionālo kaiti – pazemību Rietumu priekšā. Kam tad tur klanīties. Ukrainai taču mēs neklanāmies. Nabadzīgi, kašķīgi, mūžam uz mums apvainoti kaimiņi pie dienvidrietumu robežas.
Nav vērts vētraini apvainoties un kliegt, ka mūsu starpā "visam ir beigas". Tā ir kļūdaina, histēriska reakcija. Viņi nav tā vērti. Eiropas valstis ir mūsu kaimiņi un jebkurā gadījumā nāksies kontaktēties arī nākotnē. Vienkārši skatīsimies uz viņiem ar veselīgu cinismu. Nevajag izplūst aizkustinājumā, vajag ar vēstu prātu aizlienēt vajadzīgo un apņēmīgi atteikties no visādiem draņķiem. Īsi sakot: jaunajām tehnoloģijām – jā, transpersonām – nē.
Tirgosimies stingri. Paturēsim prātā savu labumu. Un vienmēr domāsim paši. Tā uz bijušās Eiropas gruvešiem var izaugt jaunā Krievija.