Atsauksim atmiņā Nirnbergu. Mūsu pienākums ir parādīt patiesību maksimāli stingri, tā lai visa pasaule nodrebētu, kā tā nodrebēja 1946. gadā. Tagad cita varianta vienkārši nav. Līdz tiesai vēl ir garš ceļš, portālā RIA Novosti stāsta Natālija Osipova
"Mani dedzināja. Laikam ar degli, maiss bija uzmaukts galvā. Piekāra aiz rokām, vēl pat rētas nav aizdzijušas, labā roka nejutīga. Ribas vēl sāp. Spārdīja ar kājām, rokas sasprādzēja aiz muguras, pie pirkstiem piesēja granātas gredzenu, vajadzēja sēdēt. Ja pakustēšu, skaidrs – izraušu drošinātāju."
"Mediķiem atņēma pārsienamos materiālus un medikamentus, pārtikas produktus un gultas piederumus. Medicīnas māsas izvaroja un nošāva, pie ievainotajiem norīkoja apsardzi un četras dienas nevienu pie viņiem nelaida. Daļa ievainoto nomira, pārējos izmeta upē un aizliedza vietējiem iedzīvotājiem novākt līķus."
"Sita vairāki, trijatā, četratā, ar elektrošoku, spieda maisos stāvēt uz ceļiem, šāva pie pašas auss. Pēc tam atnāca komandieris, visus mūs savāca un pieķēdēja bedrē, uzlika rokudzelžus. Sēdēt es nevarēju, stāvēt nevarēju, es karājos uz tās ķēdes, jo man bija lauztas ribas un roku pirksti."
"Staļino pilsētā vācu iebrucēji sadzina Profesoru mājas iedzīvotājus šķūnī, bloķēja ieeju, šķūni aplēja ar degvielu un aizdedzināja. Visi šķūnī sadzītie cilvēki sadega, nejauši izglābās vien divas meitenes."
"Pie rokas piestiprināja akumulatora vadus, aplēja ar ūdeni un sita ar strāvu. Vairākkārt zaudēju samaņu, tiklīdz atjēdzos – atkal aplej ar ūdeni un pēc kāda laika atkal nopratina."
"Uzmauc maisu un slāpē sievieti, cukura diabēta slimnieci, kura lūdza padzerties, bet viņi saka: "Mēs tev tūlīt urīnu padosim." Tur bija tik briesmīgi, ka, godīgi sakot, bail to visu atcerēties, vienkārši bail."
"...aizveda uz pagrabu, maiss uz galvas, ar rokudzelžiem pieslēdza pie baterijas, izstiepa rokas un kājas. Rokas tirpa – tas turpinājās trīs dienas."
"Ievainotos... nebaro 6-8 dienas, tur atvērtās bedrēs, aukstumā, lietū. Reiz gūstekņi mēģināja vienā bedrē iekurt ugunskuru, bet fašisti iemeta tur granātas un aizliedza novākt līķus."
"Kamerā nesa iekšā sievietes pēc nopratināšanām, bieži – bez samaņas. Dažas nevarēja atjēgties vairākas dienas. Gulēja, turpat čurāja. Manai paziņai rokas izgrieza aiz muguras un piekāra tādā "bezdelīgas pozā" uz astoņām stundām. Citas izģērba kailas, uzmeta matraci, aplēja ar ūdeni un sita ar elektrošoku."
"Viņu piesēja pie "āža", sita ar rokām, kājām, plastmasas nūju, aplēja ar ūdeni, spīdzināja ar strāvu, lika plikam dancot un dziesmas dziedāt, atspiesties no grīdas, pietupties ar 24 kilogramus smagu dzeltenu svaru bumbu. Draudot ar ieročiem, aizturētos manā klātbūtnē piespieda vienam otru izvarot. Pagrabā sēdēju 17 vai 18 dienas."
Tagad – uzmanību! Vai jūs viegli varat izšķirt, no kāda vēsturiskā avota ir šie citāti?
Varianti:
- Ukrainas galvenā kara prokurora Anatolija Matiosa paziņojums "Shuster LIVE" ēterā;
- dokuments "Ziņas par vācu fašistisko karaspēku zvērībām PSRS okupētajās teritorijās līdz 1941. gada 21. novembrim, nosūtītas no PSRS IeMTK 1. pārvaldes Padomju informācijas biroja priekšnieka vietniekam S.A.Lozovskim";
- Starptautiskās sabiedriskās informācijas grupas par noziegumiem pret personību (IGCP) apkopotais ziņojums par karagūstekņu un civilpersonu spīdzināšanu pilsoniskās pretestības laikā Ukrainā.
- fragments no PSRS Galvenā prokurora palīga L.N.Smirnova runas par Nirnbergas procesā apsūdzēto noziegumiem pret civiliedzīvotājiem – par vācu iebrucēju ļaundarībām Vjazmā, Smoļenskas apgabala Gžatskā un Sičevkā un Rževā, Kaļiņinas apgabalā, kā arī cilvēku sadedzināšanu Staļino pilsētā".
Dažs lasītājs noteikt teiks: propaganda! Neuzdrīkstieties sajaut! Taču trīs dienas ilgais genocīda pierādījumu izskatīšanas process Donbasā ir salicis visus punktus uz "i". Lasītāj, pamēģini, riskē! Jā, genocīds! Un agri vai vēlu to atzīs visa pasaule.
Genocīda pierādījumi publicēti jau astoņus gadus, iesniegti visās brīvās un civilizētās pasaules tiesību aizsardzības institūcijās. Tos visus konsekventi ignorēja. Patiesība par krievu genocīdu Ukrainā gandrīz nevienam nav izdevīga un nav vajadzīga. Ne Ukrainas valdībai, kas par to atbildīga, ne Eiropai, ne Amerikai. Pat dažiem krieviem nav vajadzīgi. Tiem, kam kauns.
Atšķirībā no atļautās cīņas ar BLM lozungiem vai par varavīkšņotajiem karogiem visā pasaulē, šī patiesība ir pārāk bīstama buržuāzijas komfortam un personiskajam brendam. Šī patiesība sarasta gabalos kartona priekškariņu, ar ko aizsegti Ukrainas pēcmaidana režīma reālie noziegumi. Tā var mainīt labā un ļaunā vērtējumu, un to nu nekādi nevar pieļaut. Ļaunuma lomā iecelta Krievija. Ne tagad, jau labu laiku pat pirms 2014. gada.
Tomēr gribētos teikt atklāti: runa nav tikai par "Rietumu partneriem" un to līdzskrējējiem – arī pašā Krievijā šī patiesība bija pārāk smaga un neērta. Kurš tad pastāvīgi lasīja skumjās dzīves un nāves lappuses? Vienīgi tie, kam tāds ir darbs – frontes korespondentiem un izmeklētājiem.
Protams, daudziem zināms par Gorlovkas madonnu, - uzņēmums ar lādiņa saplosīto jauno sievieti Kristīni un viņas astoņus mēnešus veco bērniņu apstaigāja visu Runetu. Zināja, protams, arī par Odesu. Apdegušas miesas fragmenti, mirušas grūtnieces, mirušas izvarotas sievietes, cilvēku pīšļi.
Bet kas sīki pētīja šīs liecības – ar invalīdu ratiņos sastingušiem sirmgalvjiem, ar sašautajām bēgļu mašīnām, ar maziem zārciņiem, kuros guldīti bērni ar porcelāna sejiņām, ar sabumbotiem kapiem, ar smagā kliedzienā slāpstošām sievietēm. Kā tas viss iespējams XXI gadsimtā?!
Citādi domājošo nāvessodi Donbasā turpinājās ik dienas astoņus gadus, tomēr tas nebija visas Krievijas sabiedrības realitātes elements. Kur nu vēl ukraiņu sabiedrības.
"Ceptas kolorado vaboles", "dedzināt vati" – tāda bija nacionāli orientētās sabiedrības atbilde Ukrainā. Bet Krievijā, frāzes par to, ka krievi Donbasā ir īsti upuri, sākās ironija par "krustā sisto puisēnu". Krievi? Upuri? Liecieties nu mierā. Tā ir propaganda un meli. Ja nu pavisam nebija iespēju atkratīties no pierādījumiem, kaunīgā sabiedrība lika lietā nekaunīgu anestēziju: "viņi paši ir vainīgi", "paši sevi sadedzināja", "nevajadzēja līst". Krievu bērni Rietumu acīs nebija ne graša vērti, tātad tādas tēmas nav.
Tagad, kad atkratīties vairs nav iespējams, Ukrainas varasvīri sākuši skart genocīda tēmu. Tikai tagad - Krievijas vainas dēļ. Cik ātri "progresīvā sabiedrība" to sāks popularizēt? Domāju, tūlīt jau sāks. Atbilstoši principam "tas ir citādi". Kara propagandas princips, kas jau astoņus gadus strādā mediju jomā.
Pagaidām komanda vēl nav dota, tāpēc paši naivākie izpauž "tasircitādisma" galveno noslēpumu: "Man Apple Pay ir svarīgāks, par jums, idiotiem, kas auro par astoņiem gadiem," – Denisa Kosjakova skaistais formulējums. Svarīgāk par šiem mirušajiem bērniem. Labi, lai nu tā būtu.
Taču jautājums nav tikai šīm aprindām, jautājums ir mums: kāpēc mēs paši katru dienu nerunājām par to, kā par savām sirdssāpēm. Mēs – lielākā daļa Krievijas pilsoņu. Savu atbildi es zinu: tāpēc ka it kā neko nevarēja padarīt, un nav iespējams katru dienu dzīvot, skrambājoties pret šīm šausmām. Starp citu, tās redzamas šeit.
Un šeit.
Un šeit.
Un šeit.
Un šeit.
Tikai pēc tam to vairs neizdosies izmest no prāta.
Turpinājums – rīt.