RĪGA, 6. februāris — Sputnik, Aleksejs Stefanovs. Sociālajos tīklos Latvijā jau labu laiku turpinās strīdi starp tiem, kuri atbalsta histēriju ap "nenovēršamo uzbrukumu Ukrainai", bruņojuma sūtīšanu un "agrāk neredzētām sankcijām", un tiem, kuri pret to visu kategoriski iebilst. Kā jau klājas, līdz pat personiskiem apvainojumiem un "izraidīšanai".
Interesanti, ka pēc aizsardzības ministra izteikumiem par nepieciešamību atjaunot obligāto iesaukumu, sūtīt uz mācībām rezervistus, dīvāna ekspertu kaisme abās pusēs mazliet norimās – negribas bērnus sūtīt armijā, kur nu vēl pašiem pabūt lielgabalu gaļas lomā.
Kā tiek audzēta histērija Latvijā
Militārās retorikas līmenis Latvijā pēdējā laikā pārspējis visus rekordus. Sākumā aizsardzības ministrs Artis Pabriks paziņoja: bruņoto spēku skaits ir pārāk mazs – 6,6 tūkstoši cilvēku, vēl 8 tūkstoši – zemessargos. Ar to nepietikšot valsts aizsardzībai, tātad jāatjauno iesaukums, kam pārvilka svītru īsi pirms Latvijas iestāšanās ES un NATO 2004. gadā.
Pēc tam Pabriks atklāja, ka tuvākajā laikā "Krievijas draudi" nepazudīs, tāpēc jāpalielinot viņa resora budžets līdz 2,5% no IKP, jo ar tagadējiem 738 miljoniem esot par maz. Tiesa, sākumā pietiktu ar 350 miljoniem eiro vairāku gadu laikā. Premjerministrs Krišjānis Kariņš viņu atbalstīja – līdzekļi armijai patiešām jāpalielina, jo Latvija sniedzot vērā ņemamu ieguldījumu visas NATO stiprināšanā.
Vēlāk parādījās ziņas, ka augustā NBS uzņems militārās sagatavotības kursos, kuru sekmīgie absolventi nodos zvērestu un kļūs par rezervistiem. Tomēr nākamos radistus, granātmetējus-operatorus un ložmetējniekus vilina ar naudu, sola maksāt 30 eiro dienā. Saprot, ka ar patriotismu vien tālu netiks.
Visbeidzot, 28. janvārī izskanēja ziņa, ka AM sagatavojusi lēmuma projektu par karavīru sūtīšanu uz Ukrainu, tiesa, mācību misijas ietvaros. Līdz šim Rīga neuzdrošinājās sūtīt kareivjus – tika nodots tikai zenītraķešu komplekss Stinger, ekipējums un sausās uzturdevas.
Sputnik Latvija korespondents palūdza Krievijas militāros ekspertus novērtēt situāciju Baltijas valstīs un neredzēto rosību ap histēriju, kas izcēlusies Ukrainas jautājumā.
Jau Tramps pavēlēja maksāt par tiesībām būt NATO
Militārais eksperts Jevgēņijs Krutikovs atzīmēja, ka obligātā iesaukuma Eiropā nav, un Baltijas valstīm nācās no tā atteikties pirms iestāšanās ES un NATO, taču Ukrainas histērijas fonā viss mainās.
"Atteikšanās no karadienesta bija ES prasība, jo tas pārkāpj cilvēka tiesības. Iznāk taču, ka valsts ar varu iesauc cilvēku armijā, bet viņš negrib. Tagad, acīmredzot, var nospļauties par cilvēka tiesībām un ieviest iesaukumu. 2015. gadā iesaukums tika atjaunots Lietuvā – piespiedu kārtībā, arī toreiz iedarbojās Ukrainas histērija pēc Krimas. Tas notika jau Grībauskaites laikā. Agri vai vēlu kaut kam tādam bija jānotiek arī Latvijā," stāsta eksperts.
Krutikovs atzīmēja, ka Baltijas valstīs tagad mainās pat aizsardzības koncepcija, vismaz Latvijā un Lietuvā. Agrāk tā balstījās uz partizānu kara tēzēm, jo "armija nav liela, no mūsu viedokļa – sīka".
"Koncepcija bija sekojoša: mēs, protams, neizturēsim nekādu aizsardzību pret Krieviju, mūsu uzdevums ir noturēties 5-10 dienas pie kaut kādas robežas, pēc tam pāriet pie partizānu darbībām. Tāpēc Latvijā atdzima aizsargu vienības – tām bija jādodas mežos un jāstrādā pret "okupantiem" no turienes, bet Lietuvā – šaulisti, tikai mazākā mērā, jo Lietuva ir lielāka un cilvēku tur ir vairāk. Igaunijā – Kaitseliit. Tātad vajadzēja doties mežos un gaidīt, kad NATO nāks palīgā. Tagad viņi nolēmuši koncepciju mainīt," uzskata eksperts.
Tagad varasvīri sapratuši, ka armijas nespēs noturēties pat piecas dienas reāla uzbrukuma apstākļos, "tāpēc vajag radīt kaut ko cīņasspējīgāku, nekā ir pašlaik".
"Pie tam jāaptver, ka nevienai Baltijas valstij vispār nav nekādas kara tehnikas, nerunājot jau par aviāciju. Ir neliela moskītu flote, tajā pašā Latvijā – uzdāvināti mazās klases britu un zviedru kuģi. Un viss," uzsvēra eksperts.
Tāpēc loģiski, ka tagad Latvija "kaut ko maina", norādīja eksperts. Savukārt uzdevums audzēt aizsardzības izdevumus dzimis jau Trampa prezidentūras laikā.
"Kad viņš braukāja pa Eiropu, pieprasīja un teju vai lamājās, ka valstis par maz naudas tērē aizsardzībai. ASV jūs aizsargā, bet tā nevar turpināties, viņš teica. Tāda viņam bija tīri finansiāla pieeja. Pirmās piekrita un skaļi atbalstīja Polija un trīs Baltijas valstis. Viņi teica: jā, dārgais biedri Tramp, mēs atbalstām jūsu paziņojumu. Un brīvprātīgi palielināsim," atgādināja Krutikovs.
Še tev, Ukraina, kas mums neder – propagandai derēs
"Baltijas valstīm ir īpašs hobijs – konfrontācija ar Krieviju. Gandrīz visā viņu neatkarības vēsturē – jau trīs gadu desmitus – pastāvīgi skan bļāvieni par krievu draudiem. Šajā kontekstā karavīri pastāvīgi pūlas izsist sev finansējumu. Viņi jau iepriekš īstenoja nelielām valstīm itin pieklājīgus bruņojuma iepirkumus. Ņemot vērā pašreizējo situāciju, tas mani nepārsteidz. Viņi vēl pastiprinājuši spiedienu un, izmantojot situāciju, grib izsist sev vēl lielāku naudu un ietekmi," norāda militārais eksperts Jurijs Ļamins.
Sarunbiedrs uzsvēra, ka Baltijas valstis plāno mūsdienīga bruņojuma iepirkumus. Nesen par to stāstīja Igaunija, pēc tam Lietuva, tagad pienākusi Latvijas kārta. Tāpēc brīdis tādām atklāsmēm ir ļoti veiksmīgs – valstis vēlas sarūpēt bruņojumu pret tā saucamajiem "krievu draudiem".
"No vienas puses, tā ir sena politika, kas nemainās trīsdesmit gadus, no otras puses to papildinājusi tagadējā histērija, kas griežas ap mūsu valsti Rietumu aprindās. Tātad tagad Baltijas valstis atbrīvojas no vecā bruņojuma, atdod to Ukrainai – to, kas pašiem nav vajadzīgs, tikai piedevām iznāk skaists žests. Un atkal pierāda, ka soļo avangardā starp tiem, kuri palīdz Ukrainai stāties pretī "krievu draudiem". No propagandas aspekta tas ir ļoti skaisti," uzskata Ļamins.
"Rusofobijas" projekts plīst pa šuvēm
"Jāsaprot, ka Baltijas valstis, arī Latvija, aktīvi piedalījās "rusofobijas" projektā. Viņi taču kliedza, ka atrodas līdzās Krievijai – briesmīgai, šausmīgai, kas atnāks, uzbruks, atjaunos Padomju Savienību. Stāstīja, ka viņi esot avangardā, ka viņus noteikti okupēšot. Rezultātā Baltijas valstīs pēc rotācijas principa pastāvīgi atrodas NATO kontingents, pa vienai brigādei katrā valstī, tūkstoš cilvēki. Piedevām kara aerodromos Lietuvā un Igaunijā. Periodiski ieiet NATO kuģi. Sagādāti ieroči. Noskaidrojas, ka daži – ae līzinga noteikumiem. No otras puses, ir skaidrs, ka Baltija nespēj uzturēt armiju. Lai kāda būtu vēlme, tas viss ir atkarīgs no dotācijām," pārliecināts militārais eksperts Aleksejs Ļeonkovs.
Pie tam nav redzama nekāda īpaša vēlme dienēt, viņš saka. Likteņa ironija - pie tā vainīga rusofobā politika – "viņi tik pamatīgi piebāzuši iedzīvotājus ar iedzīvotājiem, ka rindas iesaukuma punktos nav redzamas – paši nobiedējuši, paši nobijušies".
"Galu galā, Baltijā ir arī prātīgi cilvēki. Līdzās ir kodolvalsts, un nav īsti labi vicināt nūju tai zem deguna, ja nu pēkšņi uzbruks. Ja nu vēl lasi ekspertu viedokļus par to, ka Baltiju var ieņemt dažu stundu laikā, nav nekāds lielais prieks būt Latvijas, Igaunijas, Lietuvas bruņotajos spēkos. Agrāk tika apspriests, vai NATO pielietos kodolieročus, ja uzbruks Baltijai, BBC pat uzņēma par to filmu, bet tagad sākušās analītiķu runas, sak, varbūt atdot Baltiju Krievija. Tai vajadzīgas dotācijas, to grūti aizsargāt, tas prasīs lielus upurus, priekš kam tas vajadzīgs?" paskaidroja eksperts.
Ļeonkovs uzskata, ka Rietumi pakāpeniski atdod Baltijas valstis, jo viņiem vajag uzturēt kaislību līmeni, it īpaši tagad, kad Rietumi skraida ap Ukrainu, bet "Baltija kundziski atdod Ukrainai bruņojumu, kas, izrādās, viņiem nemaz nepieder."
"Amerikāņu Javelin, droši vien tika iznomāti kara gadījumam. Ja kara nav, atdod citam. Igauņi gribēja trokšņa aizsegā atkratīties no vācu lielgabaliem, bet Vācija aizliedza. Citādi varētu atdot lielgabalus un sākt aurot: mēs esam palikuši bez lielgabaliem, dodiet jaunus. Baltija vēl mēģina tēlot apvainotu bērnu – mēs taču esam NATO, mēs vienmēr esam par NATO, tāpēc dodiet mums to un šito. Tikai militārās un ekonomiskās palīdzības apjoms samazinās. Nevienam negribas uzturēt liekēžus, bet Baltijā gandrīz nekas taču nestrādā," norādīja Ļeonkovs.
Arī ārišķīgais patriotisms vairs nav tāds kā senāk, uzskata eksperts. Pat militāras specialitātes apgūšanai nākas vilināt ar naudu. Neviens nevēlas sēdēt mežos, kā to paredzēja militārā koncepcija, un tēlot "meža brāļus". Tāpēc nekas cits neatliek, kā ieviest iesaukumu un nākt klajā ar skaļiem saukļiem. Turpināt audzēt spriedzi un rusofobiju. Pagaidām tas vēl darbojas, it īpaši Ukrainas histērijas fonā, taču ar katru gadu – aizvien mazāk, ir pārliecināts militārais eksperts.