Kas tieši tajās teikts, sabiedrībai vēl nav zināms. Tomēr ASV valsts sekretārs Entonijs Blinkens savā preses konferencē visiem apliecināja, ka nekādu pārsteigumu nebūs. "ASV nepiekāpsies," – tā amerikāņu valdības pozīciju raksturoja mediji.
"Krievijai jāatturas no spēka pielietošanas, agresīvas retorikas un uzbrukumiem mūsu sabiedrotajiem un citām tautām, - stāstīja Blinkens. — Krievijai jāizved savas vienības no Ukrainas, Gruzijas un Mildovas, kur tās dislocētas bez šo valstu piekrišanas." Nav īsti saprotams, kur Ukrainā politiķis atradis Krievijas vienības, bet abos pārējos gadījumos ir skaidrs: runa ir par Piedņestru un Dienvidosetiju. Par Vašingtonas viedokli portālā RIA Novosti stāsta Viktorija Ņikiforova.
Blinkens apstiprināja, ka amerikāņu bruņojuma piegādes Ukrainai turpināsies un nepieciešamības gadījumā tos liks lietā. Viņš apsolīja palīdzību arī Ukrainas ekonomikai – šajos apstākļos tas izskanēja īpaši ciniski. Vašingtona, ievelkot Ukrainu savās militārajās avantūrās, grauj grivnas kursu un vietējās ekonomikas atliekas. Bet tagad tie paši ļaudis sola ukraiņiem palīdzēt ar naudu, lai tik viņi nepārtrauktu savas provokācijas.
Valsts sekretāra preses konferencē izskanēja ierastās un jau pamatīgi apnikušās frāzes par "NATO atvērtajām durvīm", uzticību sabiedrotajiem un jo īpaši – Ukrainai. "Mēs nepieļausim kompromisu mūsu alianses drošības principu, Eiropas un Ziemeļamerikas drošības jautājumos, - atzīmēja Blinkens. – Ir jācienā tautu tiesības izvēlēties pašām savu ceļu."
Daudz tika teikts par sankcijām pret Krieviju – Blinkens atkal ierunājās par "eksporta kontroli" uz KF. Pie tam, pēc valsts sekretāra domām, ja "sodītā" Krievija sadomās ierobežot energonesēju piegādes Eiropai un "izmantot gāzi kā ieroci", to vajadzēšot "sodīt" vēlreiz. Tikai piegādes Krievija noteikti ierobežos, jo "Ziemeļu straumi 2" amerikāņi tāpat cer ierobežot.
Ne vienu vien reizi esam jau dzirdējuši šo nodeltēto plati. Pamatīgi apnikuši mēģinājumi reducēt Krievijas eksistenciālās prasības līdz Ukrainas problēmai. Interesants ir cits aspekts. Kā tieši Vašingtona atbildējusi uz Maskavas ierosinājumiem? Tas bija pats pirmais žurnālistu jautājums preses konferencē: "Vai jūs apņēmīgi noraidījāt Maskavas prasības nekad neiekļaut NATO sastāvā Ukrainu un Gruziju un atvilkt NATO karaspēkus no Krievijas robežām?"
Šajā brīdī ASV valsts sekretārs, ik pēc brīža aplaizīdams lūpas un pamatīgi nervozēdams, sāka izvairīties no atbildes. "Es negribētu iedziļināties detaļās," viņš teica un tūlīt pat uzsāka abstraktās mantras par "NATO atvērtajām durvīm", "pieturēšanos pie principiem" un "mēs ne vienu vien reizi esam publiski paziņojuši..." un tā tālāk.
Šī iemesla dēļ radās pašsaprotams jautājums. Ja ASV atbilde uz Krievijas ierosinājumiem sastādīta "ne soli atpakaļ" stilā, kāpēc tad amerikāņi tik uzstājīgi pieprasa nepublicēt tās tekstu? Kas tur notiek?
Patiesībā, lai cik viltīgi būtu noformulēta atbilde, pēc būtības, nekāda progresa nav. Vēstules tekstā amerikāņu partneri tikpat veikli izvairījās no jebkādām garantijām atteikties no NATO paplašināšanas uz austrumiem. To nesen konstatēja ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs: "Šajā dokumentā nav pozitīvas reakcijas uz galveno jautājumu. Galvenais jautājums ir mūsu viedoklis par to, ka nav pieņemama NATO tālāka paplašināšanās uz austrumiem un trieciena bruņojuma dislokācija, kas var apdraudēt Krievijas Federācijas teritoriju."
Nepaplašināšanās garantiju vietā Krievijai piedāvā sīkas, nebūtiskas lietas. Caur "Wall Street Journal" noplūdusi informācija par to, ka ASV prezidenta administrācija apspriež jaunu noteikumu izstrādi, kas nosaka kara kuģu ieiešanu Melnajā jūrā, un iespējas inspicēt amerikāņu raķešu kompleksus Polijā un Rumānijā. abiem punktiem vajadzētu atbildēt uz Krievijas "bažām".
Saskaņā ar "New York Times" datiem, ASV rakstiskajā atbildē iekļauti arī piedāvājumi pārrunāt savstarpējo savaldīšanu, tostarp – arī vidēja un maza darbības rādiusa raķešu ierobežošanu, par militāro mācību organizēšanu tālāk no robežām, lai tie neizskatītos kā gatavošanās iebrukumam.
NATO vēstule, kā noprotams no Jensa Stoltenberga vārdiem, satur apsvērumus par Maskavas un alianses sakaru atjaunošanu. "Mums jāatjauno savas birojas Maskavā un Briselē," atzīmēja NATO šefs. Proti, tā pati uzmanības novēršanas politika, par ko ne vienu vien reizi Krievijas vadība brīdinājusi. "Pārrunas par iespēju apspriesties par pārrunu sākumu."
Vienlaikus šiem žestiem turpinās spriedzes eskalācija. Igaunijā nesen piezemējās seši amerikāņu iznīcinātāji. Valsts departamenta preses sekretārs Neds Praiss apstiprināja: amerikāņi neļaus palaist "Ziemeļu straumi 2", ja Krievija iebrukšot Ukrainā.
Pie tam Savienotajās Valstīs vēl aizvien nav nekādas vienprātības par Ukrainu. Jauno konservatoru, birokrātu un algoto žurnālistu skanīgais koris nespēj apslāpēt citas balsis – tos, kas uzskata: ASV nav vajadzības audzēt spriedzi un provocēt Krieviju, ka tas ir bezjēdzīgi un bīstami, ka daudz prātīgāk būtu izpildīt Maskavas prasības un atgriezties pie 25 gadus vecas militāro bloku konfigurācijas.
Vairākas nedēļas mēs dzirdam veselu virkni ekspertu izteikumu, kuri apliecina: ne Ukraina, ne Gruzija NATO nav vajadzīgas. Pat Baltija nav vajadzīga. Vispār – lieka ir visa Austrumeiropa. "Kāpēc vispār vajadzīga NATO, kāda tai jēga, ja Padomju Savienība, no kuras tai vajadzēja aizsargāties, pazudusi pirms trīsdesmit gadiem?" pamatoti galvu lauza Fox News analītiķis Takers Karlsons.
"(Viņi patiešām vēlas, — red.) sākt trešo pasaules karu? — reaģēja eksprezidents Tramps pēc ieceres sūtīt uz Eiropu 50 tūkstošus amerikāņu kareivju – karot par Ukrainu. – Tas ir kaut kāds ārprāts. Manā laikā nekas tāds nebūtu noticis."
Tātad amerikāņu elites rindās valda jezga par situāciju, ko viņi paši radījuši. Veidojas iespaids, ka viņi paši nesaprot, vai Vašingtonas agresīvā politika – tas vēl ir vadāms haoss vai jau nekontrolējams? Ko tagad iesākt? Atbilde ir viena: stiept laiku garumā, ar tukšām runām novērst uzmanību, rakstīt tukšas vēstules.
Vēl lielākas pretrunas plosa ASV un to sabiedroto Lielbritāniju no vienas puses, un Eiropas lielvalstis – no otras. Anglosakši atkal mēģina uzrīdīt Krievijai Vāciju un Franciju. Eiropieši, paturot prātā vēsturisko pieredzi, spītējas, kā spēj.
Parīzē turpinās "Normandijas formāta" pārrunas, kuru mērķis ir normalizēt situāciju Ukrainā. Visas puses apstiprinājušas, ka neapšaubāmi vēlas turpmāku uguns pārtraukšanas režīmu.
Vācija principiāli nevēlas piegādāt ieročus Ukrainai un nesen aizliedza to arī Igaunijai – igauņi plānoja sūtīt Kijevai vācu ieročus. Tā vietā vācieši (protams, ar indīgu mājienu) nosūtīja ukraiņiem piecus tūkstošus ķiveru. "Ko vēl atsūtīs? Spilvenus?" taujāja Kijevas mērs Vitālijs Kličko un sāka gatavot tautiešus "cīņām".
Vienlaikus britu elite dižciltīgā žurnālista Patrika Vintura personā rāj Franciju un Vāciju par nepietiekami agresīvu attieksmi pret Krieviju. Tām pārmet "spītīgu vēlmi piedot un pārlieku optimismu attiecībās ar Putinu". Babetai bez ierunām jāiet karā. Ja neies, Vašingtona atslēgs gāzi, tas ir, "Ziemeļu straumi 2".
Eiropieši pakāpeniski apjēdz, ka amerikāņi grib karot ar viņu rokām. Amerikāņi pakāpeniski aptver, ka eiropieši darīs visu, lai tā nenotiktu. Nav nekāds brīnums, ka Vašingtona lūdz nepublicēt vēstules tekstu. Tādas savstarpējas neuzticības apstākļos jebkuru frāzi, katru izteikumu var interpretēt, ka Vašingtona vienojas ar Maskavu separāti, bez sabiedroto viedokļa. Precedenti ir bijuši.
Pēc Afganistānas gandrīz visās NATO dalībvalstīs atklāti teica, ka amerikāņi iepriekš vienojušies ar talibiem par savu spēku izvešanu, bet sabiedrotos par to informēja, kad viss jau bija paveikts.
Pārrunas ar Maskavu raisa vēl lielākas jukas un raizes sabiedroto vidū. Francijai un Vācijai nekādi konflikti nav vajadzīgi, toties Polija, Baltija un citi jaunākie brāļi tikai to vien gaida. Tāpēc vajadzīgi īpašas slepenības pasākumi un dīvainais, vēsturē neredzētais diplomātiskās mijiedarbības stils. Īsta spiegu avantūra, citādi to nenosauksi.