Vladimirs Putins ņēmis vērā pašreizējo situāciju, piedāvājot Rietumiem operatīvi vienoties par drošības garantijām – vai izvirzot ultimātu, kā mēdz teikt Krievijas savaldīšanas politikas piekritēji.
Krievija vairs nevar atļauties divdomību, noklusēšanu, nepateikšanu līdz galam – jaunie draudi, kas, tiesa, turpina jau esošos, prasa stingru reakciju. Nesenajā Aizsardzības ministrijas kolēģijas sēdē prezidents nepārprotami norādīja: "Vai viņiem šķiet, ka mēs šos draudus neredzam? Vai domā, ka mēs gļēvi noskatīsimies uz draudiem Krievijai? Lūk, kur ir problēma. Mums vienkārši vairs nav kur iet tālāk. Lūk, kur ir jautājums." Par Krievijas politiku portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.
Runa nav par to, ka Krievija ir ilgi un klusējot atkāpusies, runa ir par to, ka Krievija neuzdeva jautājumu stingri un atklāti. Interesanti – lai arī tā ir nejauša sakritība, - "Putina ultimāts" gandrīz sakritis ar PSRS likvidācijas 30 gadu gadadienu. 1991. gada 24. decembrī ANO Drošības padomē PSRS vietā stājās Krievija. Nākamajā dienā virs Kremļa tika nolaists sarkanais karogs, 26. decembrī parlaments pieņēma rezolūciju (jau absolūti formālu) par PSRS likvidāciju.
Pirms 30 gadiem notika XX gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa, un visus šos gadus Krievija pūlējās pārvarēt tās sakas. Process vēl nebūt nav galā, mēs nekad nevarēsim padarīt notikušo par nebijušu. Vēl vairāk, tālaika sabrukuma sekas būs manāmas vēl ilgu laiku. Tomēr PSRS likvidācijas 30. gadadienā Vladimirs Putins pielika punktu jautājumā par Krievijas un Padomju valsts tiesību pārmantojamību. Krievija ir ne tikai vēsturiskās Krievijas tiesību pārņēmējs un mantinieks visās tās formās un stadijās (no Kijevas Krievzemes līdz PSRS). Un šajā lomā Krievija novelk absolūti konkrētu sarkano līniju sava vēsturiskā, par Rietumiem dēvētā pretinieka priekšā. Liek saprast, ka Krievija nedomā piekāpties un atkāpties – ne no Brestas, ne īslaicīgi zaudētās Dņepras. Pēc līgumu projektu publikācijas atkal sacēlās troksnis par Putina plāniem atjaunot PSRS. Taču nevajag atjaunot bojāgājušo – Krievija vēlas būvēt jauno. Tajā pašā teritorijā, jo tā ir krievu pasaules, krievu ietekmes telpa. PSRS bojāeja nevarēja atcelt, tā neizdzēsa šo faktu. Un tagad Krievija to skaļi atgādinājusi visai pasaulei.
PSRS sabrukuma 30. gadskārtu Putins atzīmēja nevis ar deklarāciju par nodomu atjaunot PSRS, bet gan novilka galīgu svītru zem pēcpadomju perioda, sabrukuma un nenoteiktības perioda. Jā, jau 2000. gadu sākumā Krievija pārtrauca atkāpšanos, 2007. gadā publiski paziņoja, ka ir gatava pretuzbrukumam. Taču Rietumi negribēja rēķināties pat ar Krievijas plāniem pēcpadomju telpas reintegrācijas jomā, jo bija pārliecināti, ka spēs panākt, lai Krievija tagad uz visiem laikiem būtu iežņaugta Krievijas Federācijas robežās. Naivi un bīstami maldi, jo Rietumi ignorēja divas ārkārtīgi svarīgas ģeopolitiskās tendences.
Pirmkārt, Rietumu novājināšanos un krīzi, globālā projekta izgāšanos. Proti, atlantistiem vienkārši nav spēku ilgi noturēt svešas teritorijas savā ietekmes sfērā, nav iespēju padarīt pastāvīgu robežu starp Rietumiem un Krieviju. Rietumi nav ņēmuši vērā arī centrtieces likumu krievu vēsturē, kas paredz: valsts sabrūkošā telpa atkal saplūst kopā. Anglosakši gribēja pārkāpt abus šos likumus un spītīgi darīja savu.
Tagad Putins izvirzījis Rietumiem vienkāršu noteikumu: atzīt Krievijas tiesības uz pastāvēšanu un drošību, Krievijas tiesības uz nākotni. Tās nebūtu iespējamas, ja netiks atjaunota vismaz vēsturiskās Krievijas teritorijas ģeopolitiskā vienotība. Rietumu pretošanās šajā jautājumā ir neapšaubāmi apdraud Krievijas pastāvēšanu.
Ja, izprotot Krievijas attīstības, proti, krievu civilizācijas dzīves likumus, turpinās centieni pielāgot Prokrusta gultai – "PSRS likvidācijai", vienīgā iespējamā un absolūti godīgā atbilde: Krievija neatzīst tamlīdzīgu pieeju un nedomā "gulēt kājas izstiepusi". PSRS sabruka pašas valsts vainas dēļ (jā, vadības vainas dēļ, taču šajā gadījumā tam vairs nav nozīmes), nevis kaut kādas mītiskas sakāves dēļ, tāpēc Krievijas atjaunošanās jautājums ir valsts iekšējā lieta.
Protams, tas ir cieši saistīts ar globālo situāciju, jāņem vērā attiecības ar citiem spēka centriem, tomēr galvenās tik un tā ir krievu izjūtas, griba un vēlme. Krievi nevēlas nekādus karus vai konfrontāciju, tomēr valstij nav tiesību atteikties no sava ceļa, no savas vēstures un saviem attīstības likumiem. Tā būtu nodevība pašiem pret sevi, pret visām krievu tautas paaudzēm – gan senčiem, gan pēctečiem.
Nevajag Krievijas prasības uzskatīt par ultimātu vai kaulēšanos. Tā vienkārši ir fakta konstatācija, pavilkta svītra zem pēcpadomju vēstures sarežģītākā perioda un deklarācija par vēsturiskās Krievijas atgriešanos, valsts pārliecību par savu nākotni. Krievijas impērijas pasludināšanas 300. gadadienā un PSRS sabrukuma 30. gadadienā tāds atgādinājums ir īsti vietā.