Kara kurinātājiem Austrumeiropā nāksies dārgi samaksāt par savām provokācijām.
19. decembrī Lietuvas aizsardzības ministrs Arvīds Anušausks paziņoja, ka valsts esot gatava piegādāt Ukrainai letālo bruņojumu, lai arī šī projekta īstenošanai tai nav ne bruņojuma, ne arī ES vai NATO vidutāja mandāta, nav pat robežas ar Ukrainu. Prezidents Gitans Nausēda apņēmies tuvākajā laikā apmeklēt Kijevu. Domājams, pārrunās galvenais jautājums būs bruņojuma piegādes, uzskata militārais analītiķis Aleksandrs Hroļenko.
Sīkas militārās provokācijas ir Baltijas valstu galvenā specializācija Eiropas Savienībā, tomēr šajā situācijā Viļņa iemēģina roku lielā spēlē. ASV gatavo jaunus potenciālus "papildu militārās palīdzības kompleksus" Ukrainai. ASV militārais budžets paredz palīdzību Ukrainas armijai 300 miljonu dolāru apmērā, ieskaitot 75 miljonus dolāru letālā bruņojuma vajadzībām. Vienlaikus Vašingtona izskata Maskavas ierosinājumu globālās drošības kontekstā, vilcina laiku vai gatavojas dialogam divpusējā formātā.
Nav iespējams iedomāties drošības garantiju apspriešanu (veidošanu), ieskaitot atteikšanos no jebkādas NATO militārās darbības Ukrainā, un vienlaikus – letālā bruņojuma piegādes ar ASV Gaisa spēku lidmašīnām karadarbības zonā Donbasā. Provokators – Lietuva – amerikāņiem ir ļoti izdevīgs Kijevas virzienā.
Ukrainai bija veltīta Ziemeļeiropas un Baltijas valstu aizsardzības ministru virtuālā sapulce 17. decembrī. Kvintesenci apkopoja Lietuvas aizsardzības ministra vietnieks Marģiris Abukēvičs: "Mums ir jāatbalsta Ukraina ar visām iespējamām metodēm – politiskām, ekonomiskām, militārām... Mums jābūt iepriekš gataviem potenciālai eskalācijai... Jebkādam dialogam ar Krieviju jānotiek tikai ar Rietumu noteikumiem."
Pārlieku ātri Baltijas "vanagi" ir piemirsuši alianses militāro operāciju izgāšanos Afganistānā, bēgšanu no Kabulas un vēlas "misijas" turpinājumu pie savām galvaspilsētām. Taču atgriezīsimies pie bruņojuma, kura Viļņai tikpat kā nemaz nav.
Attālinātie kara kurinātāji
Letālā bruņojuma ražošana Lietuvā ir gandrīz nulles līmenī. 2020. gada novembrī Lietuvas AM plānoja investēt 15 miljonus eiro aizsardzības rūpniecības attīstībā. Summa paredzēta attiecīgo jaunuzņēmumu atbalstam desmit gadu laikā, un nav domājams, ka tā drīz ietekmēs starptautisko tirgu.
Lietuvas aizsardzības rūpniecības asociācija aptver apmēram 50 lietuviešu un ārvalstu uzņēmumus, kuri izstrādā un ražo mazpamanāmu dubultas nozīmes produkciju. Par izņēmumu var uzskatīt vienīgi patronu rūpnīcu netālu no Kauņas. Tā būvēta ar Francijas speciālistu palīdzību un kops 2005. gada ražo NATO standartu produkciju, pārsvarā – eksportam. Jāpiebilst, ka Ukrainas armijai Lietuvā ražotās patronas nederēs – ieroči neatbilst.
Vispasaules militārā spēka reitingā Lietuva ieņem 85. vietu no 140. Armijā ir 18 500 karavīri, desmit transporta lidaparāti, apmēram, 50 artilērijas iekārtas, 650 vieglās bruņumašīnas. 30 neatkarības gadu laikā valstī nav parādījies neviens tanks vai lidmašīna, nerunājot jau par kuģiem. Ar nevajadzīgām kara tehnikas vienībām vai letālā bruņojuma ražošanu Viļņa Kijevai nevar palīdzēt, ja nu vienīgi "iznomās" Norvēģijā ražoto PGA kompleksu NASAMS ar darbības rādiusu līdz 40 km kopā ar speciālistiem.
Acīmredzot, Arvīds Anušausks piedāvā vienīgi starpnieka pakalpojumus amerikāņu ieroču "pelēkajās" piegādēs Ukrainai. Lai aktivizētu un nodrošinātu plašu karadarbību Donbasā, bet tālāk – karam ar Krieviju.
Tiekoties ar Baltā nama pārstāvjiem un kongresmeņiem aizvadītajā nedēļā Lietuvas aizsardzības ministrs paziņoja: "Pienācis laiks apspriest savstarpēju un stingru atbildi uz Krievijas militārā spēka paplašināšanos pie Ukrainas robežas. Krievijas savaldīšanai nepietiks ar diplomātiskiem pasākumiem." Domāju, pusēm izdevies nonākt pie kopsaucēja, un Anušauska tālākais paziņojums par gatavību piegādāt letālo bruņojumu Kijevas režīmam nav Viļņas pašdarbība, bet gan kaut kāds kopīgs projekts (agresīvas plānprātības stratēģija). Iniciatīva ir ļoti naidīga Krievijai un ļoti bīstama pašai Lietuvai, kas riskē saņemt jau pirmo atbildes triecienu.
Atmaksa ir tuvāk nekā šķiet
Neizdosies piesegties ar amerikāņu vienībām savā teritorijā (Lietuvā vai Ukrainā). Piemēram, 2008. gada augustā ASV armijas vienības nekādi nepalīdzēja Gruzijas spēkiem, lai arī atradās štābos un kaujas vienībās.
Krievijas iespējamā operācijā ar mērķi piespiest agresoru ievērot mieru prioritārā kārtībā tiks likvidēti arsenāli, aerodromi, ostas, UBS energosistēma, ieskaitot loģistikas objektus trešajās valstīs (Baltijā). Amerikāņu un lietuviešu bruņojuma piegādes Kijevas režīmam tikai palielinās iespējamo upuru skaitu un postījumus (ne tikai Donbasā vien). ASV un Lietuvas "stratēģiskā partnerība" nekad nemainīs karadarbības iznākumu jebkurā Austrumeiropas vietā, jo Krievija ir mūsdienīga kodollielvalsts. Vai kolektīvie Rietumi ir gatavi sarīkot apokalipsi savā teritorijā Viļņas un Kijevas ģeopolitisko ilūziju dēļ? Tas ir retorisks jautājums.
ASV prezidents Džo Baidens vēl nav izlēmis, vai nosūtīt uz Ukrainu ZRK "Patriot", lai arī "Krievijas iebrukuma" gaidās ASV Aizsardzības ministrijas speciālistu grupa jau novērtējusi PGA nepieciešamību Ukrainā. Viss ir pietiekami skaidri.
Vašingtonai vajadzīgas ģeopolitiskas uzvaras, nevis otra Afganistāna Eiropas centrā ar iespējamu projekciju ASV kontinentālajā teritorijā. Tāpēc Lietuvas "ieročnesēja" iniciatīvai lielas perspektīvas nav.
Krievijas miermīlīgo ierosinājumu amerikāņu mediji dēvē par "ultimātu, kura gala prasība ir Ukraina". Protams, tā nav. Maskava pieprasa, lai Vašingtona liktu mierā pēcpadomju valstis globālās drošības dēļ. Galu galā, NATO ir bīstami paplašinājusies līdz Krievijas robežām, ieņēmusi bijušās sociālistiskās nometnes "starta laukumus", dislocējusi ārvalstu kontingentu un bruņojumu Baltijas valstīs, nosūtījusi raķeškuģus uz miermīlīgo Melno jūru, un neprātīgi apdraud kodolvalsts Krievijas drošību ar stratēģisko bumbvedēju "uzlidojumiem".
Pats par sevi saprotams, Krievija aizvien stingrāk aizstāv savas intereses. Rietumu ekspansija ir atdūrusies pret Kremļa sienu un tālāk netiks. Protams, Maskava varētu operatīvi un klātienē "sadot pa ragiem" nesaprātīgajiem "partneriem", tomēr piedāvā humānu projektu – Austrumu un Rietumu attiecību mierīgu attīstību, drošības paritāti. Līgumsaistību ietvaros, uz papīra, ar garantiju, nevis ar "labiem nodomiem" 90. gadu stilā.
Lasiet militārā analītiķa Aleksandra Hroļenko kanālu Telegram https://t.me/AKhrolenko