Stingrās stratēģijas piekritēji – tie, kas vēlas turpināt Krievijas demonizāciju un totālu konfrontāciju, bīstas, ka atteikšanās no viennozīmīgi noliedzošas reakcijas, nerunājot jau par dialogu, būs piekāpšanās Krievijai, vēl vairāk – stimuls Putinam, kas mudināšot viņu "uzbrukt Ukrainai". Piemēram, The Wall Street Journal raksta, ka "Putina prasības aizvaino ASV un NATO" un "ataino viņa augošo viedokli, iespējams, pat pārliecību, ka Rietumi ne par ko nopietnu neizšķirsies, lai viņu apturētu", portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.
Ir bezjēdzīgi pūlēties pārliecināt atlantistus par to, ka Krievija nedomā par uzbrukumu Ukrainai, jo īpaši apstākļos, kad Rietumi jau gandrīz paši noticējuši izdomāto "krievu draudu" realitātei. Krievijai pat ir neizdevīgi pierādīt, ka tā ir miermīlīga valsts. Lai panervozē, kā pirms mēneša teica Vladimirs Putins, "mūsu nesenie brīdinājumi tomēr rada zināmu efektu", un vajag, lai "noteikta spriedze" Rietumos saglabātos pēc iespējas ilgāk.
Tātad Krievija pūlas pavērst Rietumos uzkrājušos rusofobo enerģiju pret viņiem pašiem: ja jau bailēm (pat ja tās lielā mērā ir viltotas un apzināti manipulatīvas) lielas acis, vajag izmantot "partneru" uzbudinājumu nopietnas sarunas sākšanai. Pie tam atlantisko stratēģu saprātīgākā daļa aptver, ka Krievijas interešu ignorēšanas politika ir bezjēdzīga: ar Krieviju ir iespējams, ir nepieciešams vienoties. Nebūt ne visos aspektos, taču, ja ir noskaņojums ņemt vērā savstarpējās intereses, nevis vēlmi noteikti kaut ko sagrābt vai kaitēt pretiniekam, bieži vien ir iespējams vienoties. Tas attiecas gan uz dažādām reģionālajām problēmām, gan konfliktiem. Krievijas intereses taču plešas ne tikai pēcpadomju telpā, vienkārši te sarkanās līnijas novilktas maksimāli stingri. Krievijai ir intereses gandrīz visos pasaules reģionos, turklāt, ņemot vērā valsts ģeogrāfisko stāvokli, šie reģioni pārsvarā ir kaimiņos. Patiešām, Krievija taču ir ne tikai Eirāzijas lielvalsts, kas robežojas gan ar Norvēģiju, gan Mongoliju, - tā ir arī Klusā okeāna lielvalsts. Tai tuva ir ne tikai Ķīna un Japāna, bet arī viss Dienvidaustrumāzijas reģions – ASEAN valstis.
Tuvie Austrumi ir pat pierobežas reģions, jo Kaspijā kaimiņos ir Irāna. No Krievijas robežām tālu ir tikai Dienvidamerika (lai arī to šķir vien Klusais okeāns) un Āfrika, taču arī tur Krievijai ir nopietnas intereses un vēsturiskās saites. Rietumiem nebūtu prātīgi uzskatīt, ka visa pasaule ir cīņas lauks, kā tas bija padomju laikos, jo Krievija nav nospraudusi mērķi veidot alternatīvu globālo sistēmu (tiesa, arī PSRS savas pastāvēšanas lielāko daļu tādu mērķi nenosprauda, tikai Rietumi tam ticēja), pie tam Rietumiem vairs nav spēku un līdzekļu globālam pārspējam. Vēl vairāk, ceļā pie jaunās daudzpolārās pasaules Krievija izturas kā konstruktīvs un atbildīgs spēles dalībnieks, nevis apdullis postītājs un dedzinātājs.
Tikai Rietumu propagandskajā mitoloģijā Krievija sapņo atriebties par PSRS sabrukumu un pazemojumu, gatava par katru cenu ieriebt ASV un Eiropai, graujot to pozīcijas pasaules arēnā un šķeļot no iekšienes. Nē, protams, Krievijai nav iebildumu likt lietā Rietumu pretrunas, kļūdas un noziegumus, tomēr ir principiāli svarīgi nepieļaut pasaules kārtības vispārēju sabrukumu vai destabilizāciju atsevišķos reģionos. Galu galā, lielākā daļa šo reģionu ir Krievijas kaimiņi. Kam tad vajadzīgs ugunsgrēks kaimiņu ielā?
Krievija vēlas jaunu pasaules kārtību un strādā pie tās. Maskava ir pārliecināta, ka to izdosies uzbūvēt kopā ar citām lielvalstīm-civilizācijām. Taču vajadzīga ir nevis atlantiskā projekta kraha paātrināšanās par katru cenu, bet gan kontrolējama pāreja no noslēgušās atlantiskās, rietumnieciskās ēras pie jaunās pasaules. Starp citu, tas atbilst arī Rietumu stratēģiskajām interesēm – to Rietumu, kas pastāvēs nākamajā ērā. Tiem vajadzīga kontrolējama atkāpšanās no neveiksmīga hegemona pozīcijām uz ietekmīga globālās spēles dalībnieka pozīcijām, akurāta atkāpšanās, piemēram, no Tuvajiem Austrumiem, lai pēc tam nesāktos paniska bēgšana Afganistānas stilā.
Tāpēc interesants ir Anatola Līvena (viens no galvenajiem anglosakšu speciālistiem Tuvo Austrumu jautājumos) materiāls, ko publicēja "The Foreign Policy" – "Krievijai ir taisnība Tuvajos Austrumos". Kāpēc mēs pastāvīgi stāstām, ka Krievija vēlas graut starptautisko kārtību, spriež Līvens: "Pēdējo divdesmit gadu laikā reģionā status quo nemainīgi grāva ASV. Krievija stājās pretī amerikāņu politikai galvenajos jautājumos, un laika gaitā noskaidrojās, ka tā ir objektīvi pareiza rīcība ne tikai no Maskavas un paša reģiona, bet arī no ASV un Rietumu viedokļa.
Protams, savu politiku Krievija izstrādā atbilstoši savām interesēm. Tomēr ne velti tā atbilst Rietumu interesēm. Krievijas darbs ārpolitikā un Tuvo Austrumu drošības jomā balstās uz aprēķina, kas izrādījies pareizs, pat tuvs zināmām amerikāņu elites aprindām."
Līvens raksta, ka "Krievijas aprēķinu var uzskatīt par nedemokrātisku, tomēr daudz precīzāk būs raksturot to kā valstu trausluma dziļu izjūtu un bailēm no haosa un pilsoņu kara līdz ar dziļi skeptisku attieksmi pret straujām revolucionārām pārmaiņām":
"Tāda attieksme sakņojas pašas Krievijas XX gadsimta šausmīgajā vēsturē... Padomju pieredze iedvesusi Krievijas iedzīvotājiem dziļu skepsi pret revolucionāriem projektiem citu valstu pārveidošanā pēc kaut kāda universāla ideoloģiskā šablona – tā visā pasaulē rīkojās padomju komunisms, ievelkot Krieviju šausminošās un dārgās nelaimēs. Tātad krievi ir aptvēruši (starp citu, pamatoti), ka amerikāņu projekts svarīgos jautājumos atgādina PSRS pūles 80. gados, tāpēc lemts tādai pašai sakāvei."
Anatols Līvens atgādināja, ka Vladimirs Putins iebilda pret ASV iebrukumu Irākā, pret operāciju Lībijā, nosodīja "demokrātijas eksporta" mēģinājumus, prognozējot valstu sabrukumu un haosu. Tā tas galu galā ir noticis, proti, krieviem bija taisnība, amerikāņiem – ne. pie tam arī amerikāņi dažkārt varēja būt reālisti: Līvens atgādināja, ka 2011. gadā Džo Baidens un Hilarija Klintone ieteica Obamam neatbalstīt Ēģiptes prezidenta Mubaraka demisijas prasību, jo viņam vienkārši nebija aizstājēja. Viņus biedēja haoss svarīgā arābu pasaules valstī, tāpat kā Krieviju, kas nevēlējās lai draudzīgajā Sīrijā tiktu gāzts Asads. Pie tam ugunsgrēks Tuvajos Austrumos sākās ASV vainas dēļ: amerikāņi ar iebrukumu Irākā atvāza Pandoras lādi.
Nav saprotams, kāpēc Krievija būtu jānosoda par to, ka pieturējās pie viedokļa, ko pauda prātīgi amerikāņu padomnieki, raksta Līvens, lai arī šajā ziņā viss ir skaidrs: Vašingtona vienkārši pieturas pie Krievijas savaldīšanās un konfrontācijas loģikas. Tagad Baidena administrācija ziņo, ka vēlas sadarboties ar Krieviju jautājumos, kuros sakrīt abu valstu intereses, atgādināja Līvens:
"Tuvo Austrumu vēsture pēdējo divdesmit gadu laikā pierāda, ka vismaz šajā jomā sadarbībai patiešām ir stingrs pamats. Taču amerikāņu politiķiem ir jāatzīst, vismaz pašiem sev, ka Krievijai daudzkārt bijusi taisnība, bet Amerikai – ne."
Vai pastāv izredzes sagaidīt tādu atzīšanos? Atbilde uz šo jautājumu īpaši svarīga pašām ASV, jo tām ir jāizrāpjas no bedres, kurā pašas sevi iedzinušas Tuvajos Austrumos. Ja amerikāņi neaptvers savu kļūdu, situācija tikai pasliktināsies, pie tam tagad jau ir neiespējami strādāt reģionā, neņemot vērā Krievijas intereses. Starp citu, tas attiecas ne tikai uz Tuvajiem Austrumiem, taču šajā reģionā pastāv reāla iespēja pāriet pie savstarpējo interešu saskaņošanas politikas. Jaunā pasaules kārtība jau iestājas. Nevajag to ignorēt.