Krievijas un Ķīnas attiecības pārsniedz sabiedroto līmeni – paziņoja Sji Dziņpins sarunā ar Vladimiru Putinu. Tikšanās notika videokonferences formātā, taču tā bija pilnvērtīga apspriede, tāpēc Ķīnas līderis uzsvēra, ka tā jau ir 37. personīgā tikšanās kopš 2013. gada (proti, kopš brīža, kad Sji Dziņpins stājās ĶTR priekšsēdētāja postenī), portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.
Ja ne koronavīruss, abu valstu vadītāju tikšanos skaits noteikti jau būtu pārsniedzis piekto desmitu, - pēdējo reizi Sji un Putins paspieda viens otram roku 2019. gada novembrī, bet pirms tam tikās vairākas reizes gadā. Tiesa, drīz vien abi līderi tiksies personiski – februāra sākumā Putins apmeklēs Pekinu. Vizītes laikā viņš tiksies ar ĶTR priekšsēdētāju un apmeklēs Olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju, ko diplomātiskā līmenī boikotē ASV un citas anglosakšu valstis. Taču jāpiebilst, ka vasaras Olimpiāde Pekinā 2008. gadā bija vienīgās ārvalstu spēles, kuru atklāšanu apmeklēja ASV prezidents. Toreiz ne tikai Džordžs Bušs, jaunākais, bet arī lielākā daļa amerikāņu elites vēl uzskatīja, ka Ķīna piekritīs otrā plāna lomai globalizācijas jomā, bet Krievija būs nepatīkama, taču reģionāla valsts, un – pats galvenais – attiecības Maskavas, Vašingtonas un Pekinas starpā veidosies amerikāņu ietekmē. Tagad, 13 gadus vēlāk mēs vērojam gluži citu pasaules ainu – notikumi neveidojas atbilstoši amerikāņu stratēģu iecerēm.
Nē, Krievija un Ķīna nav noslēgušas oficiālu militāri politisko savienību, taču to attiecības patiešām pārsniedz sabiedroto valstu līmeni, ja vērtēsim no rietumu bloka viedokļa. Lieta tāda, ka rietumvalstu attiecību pamatā lielā mērā ir jaunāko partneru atkarība no vecākā – no anglosakšiem, savukārt Krievijas un Ķīnas attiecībās liela nozīme ir līdztiesībai un kopīgām interesēm – gan nacionālajām (savas valsts un tās globālo pozīciju stiprināšana), gan globālajām attiecībām: jaunas pasaules kārtības veidošana, jaunā sistēma, kas top uz atlantiskā projekta gruvešiem.
Lai gruveši paliktu tikai metaforiski, proti, lai neizdevušās anglosakšu hegemonijas krahs (ko nekādi nevēlas atzīt) nenovestu pie globāla haosa, nekaitētu Ķīnai un Krievijai, vajadzīgas stipras Krievijas un Ķīnas saiknes. Tātad Maskavas un Pekinas stratēģiskais lēmums turpināt tuvināšanos ir labi saprotams: tā ir neizbēgama. Nekādi ārējie spēki nespēj ietekmēt abu valstu attiecības, un to vajadzētu vēlreiz uzsvērt, lai arī tas jau sen ir skaidrs. Pie tam ne tikai ar izteikumiem par nepieciešamību veidot neatkarīgu finanšu infrastruktūru Krievijas un Ķīnas tirdzniecisko operāciju apkalpošanai, ko nevarētu ietekmēt trešās valsts. Tas jau pats par sevi ir ļoti svarīgs pavērsiena punkts.
Tieši tāpēc Sji Dziņpins sarunas sākumā augstu novērtēja Putina soļus, kurš apņēmīgi iebilst pret mēģinājumiem sēt naidu abu valstu starpā. Patiešām, Putins nesen atgādināja, ka "daži Rietumu partneri atklāti mēģina radīt plaisu Maskavas un Pekinas starpā" un uzsvēra, ka abas valstis uz tādiem mēģinājumiem reaģēs, paplašinot partnerattiecības un koordinējot soļus starptautiskajā arēnā. Proti, jo vairāk jūs mēģināt mūs sastrīdēt, jo saliedētāk mēs strādāsim. Starp citu, Putina replika izskanēja pāris dienas pēc Sji un Baidena sarunas, savukārt pirms nedēļas notika Baidena videosaruna ar Putinu. Amerikāņu spēle visiem ir labi saprotama: Vašingtona vēl aizvien cer atgriezties pagātnē un sakurināt Krievijas un Ķīnas pretrunas, lai vājinātu Maskavas un Pekinas savienību.
Krievijas un Ķīnas – divu lielu kaimiņvalstu – starpā, protams, pastāv arī konkurence un strīdīgi jautājumi zināmās sfērās un reģionos, taču Putins un Sji saprot, ka nevar dāvāt amerikāņiem nekādas izredzes izspēlēt domstarpību kārti, nedrīkst ļaut pārvērst plaisiņas par aizām. Tas, kas saista Krieviju un Ķīnu, ir daudz lielāks un abām valstīm svarīgāks par reālām vai potenciālām domstarpībām. Likmes ir ļoti augstas, Maskavai un Pekinai vienkārši nav tiesību atkārtot 60. gados pieļauto kļūdu.
Toreiz abas valstis pašas sagrāva savas sabiedroto attiecības, un jau 70. gados amerikāņi to izmantoja. Ja ne strīds 60. gados, ĶTR un PSRS likteņi varēja būt pavisam citādi (piemēram, nebūtu sākusies "kultūras revolūcija"), visa pasaules vēsture varēja pavērsties pavisam citādās sliedēs.
Jā, vēsture necieš vēlējuma izteiksmi, toties dāvā iespēju mācīties pašam uz savām kļūdām. Krievija un Ķīna ir kārtīgi apguvušas jaunākās vēstures mācības un tagad var droši vērot atlantisko spēles dalībnieku jezgu. Rietumi ir neizpratnē – kā tad tā, tikai pirms desmit gadiem viss šķita saprotams un atrisināms: Krievija vairs nav globāls spēles dalībnieks (pat Putinam ieteica neatgriezties Kremlī), Ķīna agri vai vēlu piekritīs jaunākā partnera lomai "Lielajā duetā", bet Krievijas un Ķīnas alianse nevar būt stabila, jo abu valstu starpā ir virkne domstarpību, tās nevar uzticēties viena otrai. Kur tas viss ir pagaisis?
Zaudētājam vienmēr ir grūti atzīt savu sakāvi, it īpaši gadījumā, ja tā nav fiksēta, ja tā vēl turpinās. ASV (Atlantijas projekta) lejupslīdes process ir mērojams gadu desmitos, un pagaidām viņiem vēl ir daudz iespēju vērsties pret Ķīnu un Krieviju, ieskaitot visnotaļ provokatīvas spiediena metodes, piemēram, Taivānu un Ukrainu. Taču no stratēģijas viedokļa atlantisti jau ir zaudējuši, un to saprot ne tikai Maskava un Pekina. Krievi un ķīnieši vienkārši aktīvāk tuvina šo brīdi un situāciju raksturo reālistiski.