NATO agresīvā retorika pret Krieviju pastiprinās ar katru dienu, raksta RIA Novosti autors Vladimirs Korņilovs.
Šonedēļ Rīgā aizritējušās alianses ārlietu ministru apspriedes gaitā dažbrīd radās iespaids, ka, palielinoties eksaltācijas līmenim, viņi nudien pieteiks karu Krievijai. Nonāca pat tiktāl, ka NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, runājot par Krievijas valdību, iespējams, pirmo reizi pielietojis terminu "Krievijas režīms".
Par šīs paranoidālās histērijas apoteozi kļuva Lielbritānijas ārlietu ministres Lizas Trasas brauciens tankā Igaunijā, diezgan tuvu Krievijas robežai. Viņa pat neslēpa, ka ar savu kareivīgo izskatu tiecas demonstrēt Krievijai gatavību pretoties tās "agresīvajiem nodomiem".
Tam, ka viņa uzvilka bruņuvesti un ķiveri, vajadzēja liecināt par "Krievijas draudu" nopietnību: acīmredzot britu Ārlietu ministrijas vadītājai iegalvoja, ka viņa atrodas uz Eiropas un Krievijas frontes līnijas un jebkurā brīdī virs galvas var nospindzēt lodes.
Pamēģināsim uz mirkli iztēloties, kas sāktos Rietumu medijos, ja Sergejs Lavrovs karavīra formas tērpā būtu tankā pabraucies pie jebkādas valsts robežas.
Kaut ko tādu ir grūti iztēloties, jo Krievijā vārdam "diplomātija" joprojām piemīt klasiskā nozīme. Taču Trasas uzvedība ir tā Rietumu politikas fenomena izpausme, ko nesen Krievijas Ārlietu ministrija nodēvēja par "frīku diplomātiju". Grūti nāktos atrast precīzāku terminu šādām provokatīvām darbībām.
Principā, parādību, ko šonedēļ redzējām Rīgā, var droši nosaukt par kolektīvās "frīku diplomātijas" izpausmi, un tas nemaz nebūs nekāds pārspīlējums. Ziemeļatlantijas alianses valstu ārlietu ministri gluži vai sacentās Krievijai veltītos agresīvos izteikumos.
Starp citu, ir grūti atcerēties laiku, kad rietumu mediji tik aktīvi rakstītu par notikumu, kas vienmēr uzskatīts par Rietumu diplomātu ikdienišķu tikšanos.
NATO samita gaidās tika izvērsta tik traka panikas kurināšanas kampaņa saistībā ar nenovēršamo "Krievijas uzbrukumu Ukrainai", ka pat Ukraina mēģināja atspēkot viltus ziņas, pat apsūdzēja Krieviju par to izplatīšanu. Ukrainas "partnerus" nācās uzstājīgi pārliecināt par neredzamo draudu nopietnību.
Rezultātā teiciens "bailēm ir lielas acis" iemiesojās vācu izdevuma DW ziņojumā par "115 miljoniem Krievijas karavīru" pie robežas ar Ukrainu. Skaidrs, ka runa ir par drukas kļūdu, taču tā ir ļoti daiļrunīga – pret Krieviju vērstās histērijas līmenis Rietumos ir tik augsts, ka tāds skaitlis pat nerada aizdomas.
Rīgas samitā šo mītisko "Krievijas karaspēka koncentrāciju" minēja teju vai visi ārlietu ministri. Īpaši izcēlies Stoltenbergs. Kā norādīja Lavrovs, NATO ģenerālsekretārs tagad kļuvis par "oratoru un galveno darbojošos personu Rietumos".
Atceroties, ka Norvēģijas premjerministra amatā Stoltenbergs bija absolūti adekvāts, Krievijas Ārlietu ministrijas vadītājs ar nožēlu konstatēja: "Ar viņu kaut kas tagad ir noticis, iespējams, viņu piespiež demonstrēt pārmērīgu agresiju."
To spilgti apliecina Stoltenberga nesenais paziņojums par iespējamo kodolraķešu izvietošanu "uz austrumiem no Vācijas". Jāatzīmē, ka šī tēze, kas pārkāpj visas iespējamās "sarkanās līnijas" un pat starptautiskos līgumus, galvenajiem pasaules medijiem izklausījās ļoti ikdienišķi. Tie pat it kā "neievēroja" NATO ģenerālsekretāra frāzi, vismaz līdz brīdim, kad Krievijas diplomāti pievērsa uzmanību tās nepieņemamībai.
Toties Rietumos sekoja tūlītēja reakcija uz Baltkrievijas prezidenta Aleksandra Lukašenko vārdiem par iespēju izvietot viņa valstī Krievijas kodolraķetes, kas izskanēja intervijā Dmitrijam Kiseļovam. Stoltenbergs pēkšņi "aizmirsa" savus vārdus par raķetēm "uz austrumiem no Vācijas" un, atbildot uz Lukašenko "draudiem", paziņoja, ka NATO "neplāno dislocēt jebkādus kodolieročus ārpus valstīm, kurās tamlīdzīgs bruņojums… atrodas jau daudzus gadus".
Starp citu, ģenerālsekretāra diametrāli pretējos apgalvojumus par kodolieroču dislokāciju "uz austrumiem no Vācijas" šķir tikai 12 dienas! Neviens Rietumu žurnālists pat nepievērsa uzmanību tādam NATO vadītāja apziņas traucējumu simptomam.
Rietumvalstīm par to gan vajadzētu uztraukties – tik spilgtas pretrunas visvarenākā militārā bloka vadītāja izteikumos var novest pie nelabojamām sekām. Jā, NATO ģenerālsekretāra pilnvaras ir ļoti ierobežotas, un šīs amats faktiski ir ceremoniāls. Taču galu galā viņa pakļautībā ir arī kāda militāra infrastruktūra. Arī daži labi ministri ar tankiem var aizbraukt tur, kur nevajag.
Jāņem vērā arī tas, kā daži "NATO aspiranti" skatās bloka ģenerālsekretāra acīs: pietiek atcerēties, cik lišķīgi uzvedās Ukrainas prezidents Vladimirs Zeļenskis savā pirmajā tikšanās reizē ar Stoltenbergu. Tādi var jebkādu ģenerālsekretāra signālu uztvert kā komandu un pieļaut traģiskas kļūdas. Piemēram, tā 2008. gadā izdarīja Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili, kurš arī kļūdaini traktēja atsevišķus ASV un NATO signālus.
Stoltenbergam, pat ņemot vērā viņa pārsteidzošo "aizmāršību", pagaidām pietiek izpratnes, lai apzinātos, ka situācijas Ukrainā novešana līdz Gruzijas scenārijam, draud ar nepatīkamām sekām gan Kijevai, gan Vašingtonai. Tāpēc ģenerālsekretārs piecu dienu laikā trīskārt atkārtoja vienu un to pašu signālu: NATO neapņemas sargāt Ukrainu no ārējā uzbrukuma. Tas ir nedaudz apslāpēja ukraiņu politiķu kareivīgo noskaņojumu un murgus par "uzvarām vainagotu karu pret Krieviju".
Vienlaikus Lielbritānijas vēstniece Kijevā Melinda Simonsa atspēkoja angļu laikrakstā "Mirror" publicētās viltus ziņas par Londonas nodomu nosūtīt uz Ukrainu 600 speciālo vienību karavīrus "kara gadījumam ar Krieviju". Bet Kijeva nupat tikai nopriecājās par tādu jaunumu.
Pie tam Stoltenbergs nemitīgi runā par iespējamu Ukrainas un Gruzijas iestāšanos NATO. Un atkal vēsta, ka Krievijai šādiem lēmumiem "nav veto tiesību". Proti, kad NATO valstis prasa Krievijai novākt militāro infrastruktūru no viņu robežām, tā ir viņu darīšana, bet, kad Maskava aicina NATO netuvināt infrastruktūru Krievijas robežām, izrādās, ka tā nav viņas darīšana.
Rīgā Stoltenbergs kategoriski paziņoja: "Krievija nav tiesīga noteikt savas ietekmes sfēras." Interesanti gan, kāpēc Ziemeļatlantijas alianse neiebilda, kad Vašingtona izvilka dienas gaismā "Monro doktrīnu", paziņojot, ka visa Dienvidamerika ir tās "ietekmes zona"?
Nesen Sergejs Lavrovs citēja Eiropas Savienības augstā pārstāvja ārlietu un drošības jautājumos Žuzepa Borela vārdus, kurš iegalvoja: Āfrika esot Eiropas "ietekmes sfēra" pēc principa "jūs esat tālu, bet tas ir mūsējais". Stoltenbergs neprotestēja. Tātad alianses ģenerālsekretārs uzskata, ka šajā pasaulē tikai Krievijai nav tiesību uz savām interešu un ietekmes zonām.
Tikmēr Maskava vairākkārt paziņoja, ka Ukrainas iestāšanās NATO un bloka militārās infrastruktūras tuvināšana KF robežām ir tā "sarkanā līnija", ko Maskava neļaus šķērsot. Šajā kontekstā runa nav par Rietumu attiecībām ar Ukrainu, runa ir par Krievijas drošību.
Šonedēļ Vladimirs Putins aicināja Rietumus uzsākt sarunas, "lai izstrādātu konkrētas vienošanās, kas izslēdz jebkādu turpmāku NATO virzību uz austrumiem un apdraudošo ieroču sistēmu izvietošanu Krievijas teritorijas tuvumā".
Turklāt ar alianses mutiskiem solījumiem vairs nepietiks: Krievija ļoti labi atceras "garantijas", ko reiz deva Mihailam Gorbačovam un Borisam Jeļcinam. Par kādām NATO garantijām var runāt, ja redzams: bloka ģenerālsekretārs pēc dažām dienām aizmirst, ko viņš teicis par kodolraķetēm.
Tāpēc tagad Maskava pieprasīs juridiski saistošus līgumiem, rūpīgi ievelkot "sarkanās līnijas" un, ja nepieciešams, pārkāpuma gadījumā sniedzot stingras simetriskas atbildes.
Jā, šobrīd ir grūti iedomāties, ka kolektīvie Rietumi Krievijai naidīgās paranojas apstākļos ir gatavi konstruktīvam dialogam. Tomēr viena Lukašenko intervija izrādījās spējīga mainīt Stoltenberga pieeju jautājumā par kodolraķešu dislokāciju Polijā vai Baltijā.
Krievija varētu spert arī tālāku soli, ja tās nacionālās intereses tiks apdraudētas. Galu galā, tai ir sabiedrotie arī citos kontinentos. Tāpēc NATO būtu labāk negaidīt līdzīgas intervijas no Nikaragvas, Venecuēlas vai Kubas prezidenta.