Par sankcijām un propagandu: kā Sputnik autors gāja uz nopratināšanu VDD

RĪGA, 29. aprīlis — Sputnik, Vladimirs Dorofejevs. Tā iznāca, ka laikā, kad rakstīju kārtējo materiālu, veltītu cīņai ar telepropagandu, aizbildinoties ar ES sankciju ievērošanu, mani izsauca uz Valsts drošības dienestu (VDD), lai pasniegtu dokumentu par to, ka man piešķirts aizdomās turamā statuss citas "sankciju" lietas ietvaros. Skaidrs, ka runa ir par to pašu cīņu ar atšķirīgu viedokli. Advokāte man ieteica nesniegt liecības viņas prombūtnē, tomēr nolēmu, ka klusējošs žurnālists – tas nav pareizi. Tā nu mēģināju paskaidrot izmeklētājam, kā valstij kaitē karš pret alternatīvas informācijas avotiem. 

Aprīļa vidū VDD izsauca uz nopratināšanu vēl piecus žurnālistus, kuri publicēja materiālus Sputnik Latvija un Baltnews portālos. Latvijas specdienesti uzskata, ka sadarbība ar tiem ir prettiesiska, jo portāli strādā mediju holdinga "Rossija segodņa" struktūrā. To vada Dmitrijs Kiseļovs, pret kuru ES ieviestas individuālas sankcijas.

VDD turpina izmeklēšanu tā, it kā tā būtu nevis politiska lieta pret valdībai nepatīkamiem žurnālistiem, bet ekonomiska – par darbu "nepareiza" darba devēja labā, pret ko ieviestas sankcijas. Lietas perspektīvas ir skaidras, un sarunas ar aizdomās turamajiem nav obligātas – tāpat jau ir skaidrs, ka VDD meklēs argumentus, lai attaisnotu pret Kiseļovu personīgi ieviesto sankciju attiecināšanu uz visiem viņa vadītā holdinga darbiniekiem, bet mēs, apsūdzētie, centīsimies pierādīt: mēs neesam zinājuši, ka sankcijas pret direktoru it kā attiecas uz visu kompāniju, un vēl joprojām tādu loģiku uzskatām par absurdu.

Es uzskatu, ka, izsaucot žurnālistus uz nopratināšanu, izmeklētājs dara provizorisku darbu tālākajām iespējamām krimināllietām, sastāda visu "propagandas darbinieku" psiholoģisko portretu. Gan to, kuri aktīvi pauž savu, valsts oficiālajai politiskajai doktrīnai neatbilstošo viedokli, gan to, kuri ne īpaši līdzinās "Kremļa ruporam".

Patiesībā es biju gatavs turpināt ilgu sarunu, lai mēģinātu ieskaidrot izmeklētājam, ka pašreizējais "karš ar propaganda" ir nepateicīga nodarbe un tikai kaitē Latvijai, kompromitē varasiestāžu politisko signālu gan saviem pilsoņiem, gan uz ārpusi. Sarunājos, skaidri sapratu, ka pārliecināt vienu cilvēku no sistēmas – tas vēl nenozīmē mainīt visu lielās politiskās mašīnas gaitu. Ka "labā" izmeklētāja darbs ir ar patīkamu smaidu sejā meklēt, ko vēl izvirzīt aizdomās turamajam. Ka izdevīgāk būtu klusēt.

Runāju tāpēc, ka uzskatu par savu pilsonisko pienākumu darīt visu iespējamo, lai novērstu lielu politisku kļūdu, ko var pieļaut mana Dzimtene – Latvija. Lai varētu teikt: es brīdināju, kad Latvija uzkāps uz grābekļa. Brīdināju ne tikai savus lasītājus, kuri jau tāpat visu ļoti labi saprot, bet arī izmeklētāju, cilvēku no citas informatīvās telpas. Brīdināju, lai arī skaidri sapratu: ikviens nepareizi saprasts vārds var novest pie jaunas krimināllietas.

Latvija jau ir sastrēbusies "sankciju cīņas" putru, lai arī daudzi latviešu satura patērētāji ir pārliecināti par kārtējo "lielisko uzvaru pār propagandu". Es, protams, runāju par Pirmo Baltijas kanālu. Patiesībā šķietamā īslaicīgā ideoloģiskā uzvara izvērsusies sakāvē, un šī "kara" ideologu kļūdu atzīšana nespēj īsā laikā atjaunot Latvijas ietekmi uz auditoriju, kas pārslēgusies uz Krievijas avotiem tīmeklī.
Kad stāstīju par to izmeklētājam, viņš iebilda: sak, tagad jau viss ir kārtībā, kļūdas atzina, apraides tiesības atjaunoja. Man bija grūti savaldīt sarkasmu. Divu gadu laikā zaudēti 50-60 tūkstoši skatītāju Latvijā. Viņi jau maksā citiem mediju izplatītājiem, saņem citus mediju produktus. Un, tā kā PBK iespējas ražot vietējo saturu vēl aizvien ir ļoti ierobežotas, auditorija saruks arī nākotnē.

Atgādināšu cīņas galvenos pavērsiena punktus. Jau pirms 30 gadiem sākās runas par to, ka Latvijai jāveido sava informācijas plūsma iedzīvotājiem. Varasvīri izsvītroja Krievijas kanālus no apraides. Pēc tam sākās gandrīz tas pats, ko redzam tagad. Progresīvākā un materiāli nodrošinātākā iedzīvotāju daļa sāka pieslēgt satelītu "šķīvjus", citi pārslēdzās uz radio un grāmatām.

Pēc tam parādījās kabeļtelevīzijas operatori, kuri salīdzinoši lēti izplatīja virkni telekanālu – gan Krievijas, gan Eiropas, gan amerikāņu. Šajā posmā tie, kas domāja par pretestību Krievijas ietekmei, acīmredzot uzskatīja, ka National Geographic, Animal Planet, amerikāņu un brazīļu seriāli, multiplikāciju kanāli, kas nepārtraukti raidīja bērnu telekošļenes, uzvarēs Krievijas telekanālu ietekmi.

Taču arī Krievija nesēdēja uz vietas un cīnījās par saviem skatītājiem, laižot klajā jaunus raidījumus, seriālus, programmas, spēlējās ar ziņu formātiem. Analītiski raidījumi, reportieru programmas, ziņu apspriešana ar auditoriju.

Latvija gāja pa to pašu ceļu, tikai – saprotamu iemeslu dēļ – tērēja mazāk naudas.

Kā televīzijas skatītāju interesi var iekarot vietējais, relatīvi "nabadzīgs" telekanāls, kas konkurē ar pasaules līderiem? Protams, ar reģionālajām ziņām. Un tas līdzēs tikai gadījumam ja ziņas būs skatītājam saprotamā valodā.

Latvijā bija vairāki telekanāli, kas gatavoja krievvalodīgo saturu. Ziņu programmas bija visai lojālas valstij, lai arī zināma daļa auditorijas pat pašu faktu – apraidi krievu valodā – uztvēra kā agresiju pret Latviju, kaitīgu un nevajadzīgu parādību. "Lēti" izmantojot Krievijas izklaides saturu, atbalstot varu, taču pie tam nesaņemot nekādu finansējumu, šie kanāli viens pēc otra iegrima nebūtībā. Jo labs telekanāls – tas ir dārgi un sarežģīti.

Tolaik parādījās PBK.

PBK konsekventi pārspēja citus kanālus cīņā par auditoriju. Tam bija labi izklaides raidījumi un filmas no paša dārgākā Krievijas kanāla "ORT", vietējās zvaigznes bija tīri labas. Tās godīgi sacentās ar citu telekanālu ziņu zvaigznēm, taču veiksmīgi projekti bija arī ТV5, LTV7 un citiem. Skatītāju mīlestību dāvāja kvalitatīvais saturs, ko tagad cenšas padarīt par galvenajiem ideoloģiskajiem draudiem.
Gribu atzīmēt vienu svarīgu lietu. Visi televīzijas ziņu krievvalodīgie dienesti bija lojāli Latvijas valstij. Redakcijās strādāja zināma cenzūra – gan kultūras, gan politikas jomā. Kritika bija vienīgi konstruktīva.

Atzīsim godīgi – gandrīz 20 gadus ilgā PBK uzvara cīņā par skatītāju ir acīmredzama. Arī iemesli ir skaidri. Valstsvīri, kuru uzdevums bija celt valsts telekanālu ietekmi krievvalodīgās auditorijas vidū, nodarbojās ar neveiksmīgiem projektiem un iekārtoja darbā "savējos".
Daiļrunīgs ir stāsts par valsts telekanālu LTV7. Raidījumi krievu valodā nepārtraukti tika izspiesti no ētera, bet no redakcijām pieprasīja principiāli neiespējamas uzvaras. Uzmanība jāpievērš arī ziņu redakciju vadībai – tās skaidri saprata, kāpēc cieš sakāvi, tomēr solīja neiespējamo, lai saglabātu amatus un algu.

Vai bilingvāls kanāls vispār var būt sekmīgs? Jā! To apliecina vācu, francūžu un citu Eiropas integrācijas telekanālu pieredze. Tikai ir vairāki pašsaprotami noteikumi. Lai ietekmētu mazākumtautības (jāpiezīmē – daudz mazākas nekā Latvijā), uz valsts rēķina tiek ražots tulkots saturs. Filmas, ziņas ar subtitriem, izklaides programmas ar subtitriem. Pie tam ne tikai valsts valodā ar subtitriem mazākumtautību valodās, bet arī otrādi – programmas mazākumtautību valodā ar subtitriem valsts valodā. Uz valsts rēķina. Un tas ir dārgi.
Kas no tā darīts Latvijā? Atsevišķas filmas un raidījumi? Skaidrs, ka ar to nepietiek.

Pēdējos pāris gadus vērojams satriecoši liels skaits "šāvienu kājā" no Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes puses. Vispirms, bīdot priekšplānā LTV7 ziņu komandu, PBK piespieda atteikties no savas vietējo ziņu un programmu komandas. Atklāti sakot, viņus turēja aizdomās par aktīvu "Saskaņas" un Nila Ušakova reklāmu pretēji spēles noteikumiem. Taču rezultātā iznāca tā, ka liela daļa skatītāju vienkārši pameta Latvijas televīziju, nevis kļuva par LTV ziņu satura patērētājiem. Viņi jauno komandu nepieņēma.

Situācija ir līdzīga tam, kas notika Rīgas pašvaldības vēlēšanās. "Saskaņas" sagrāve noveda pie elektorāta pasivitātes. Cilvēki, kuri agrāk balsoja par to, pārsvarā vienkārši vairs nebalsoja. Tā kā vēlēšanās piedalījās mazāks cilvēku skaits, politiskā aina domē mainījās, dažas partijas varēja runāt par popularitātes pieaugumu. Taču tas bija pašapmāns un elektorāta krāpšana.

Apmēram tas pats process notika televīzijas laukā. Daļa auditorijas vienkārši izslēdza televizoru un izmanto internetu un satelīta televīziju, kur Latvijas politiskās cenzūras iespējas gandrīz līdzinās nullei.

Kādas sekas nesusi ideoloģiskā cīņa ar Krievijas kanāliem? Domāju, to apspriest nav jēgas. Tagad daļa auditorijas skatās ORT izklaidējošo saturu tajās pašās programmās, ko PBK tik rūpīgi cenzēja, lai neaizskartu Latvijas ierēdņu un politiķu maigās sirdis.

Vērā ņemami ir arī šī gada notikumi. "Tet", lielākais telekanālu provaiders ar 51% valsts kapitāla, kas aizņem apmēram pusi tirgus, pārtrauca PBK apraidi, it kā ar mērķi ievērot ES sankcijas.

Pie tam jāpiebilst, ka PBK jau ir citāds. Latvijas cenzūras prasības ir stingrākas, nu jau vajag kontrolē un nomainīt ne tikai politiskās programmas – arī medicīniskās, jo kanāls saņēma sodu par it kā nepatiesu informāciju par koronavīrusu. Reģionālais saturs arī ir mainījies. PBK ražoto programmu vietu faktiski aizņēmušas LTV7 programmas. Aizvietojums nav vienlīdzīgs, taču tās vismaz ir tās pašas reģionālās ziņas, kas nodrošina vietējās publikas interesi labāk nekā kanālus, kas raida to pašu izklaides saturu, tikai ar Krievijas politisko aizpildījumu.

Divus mēnešus "Tet" pavadīja bez PBK un zaudēja apmēram 30 tūkstošus skatītāju. Faktiski tā ir vidēju apmēru pilsēta Latvijā.
NEPLP priekšsēdētājs Ivars Āboliņš, pašas radikālākās valdošās politiskās partijas – Nacionālā bloka – pārstāvis, "atzina" kļūdu PBK kontekstā. Tikai tagad "pareizais lēmums", viņaprāt, ir atbrīvot PBK no LTV7 satura. Grūti teikt, vai tā ir muļķība vai tīša kaitniecība. Ziniet, no tiem apsvērumiem, kas pieder pie kategorijas "lai jau man nav vienas acs, toties kaimiņam – abu". Ir skaidrs, ka reģionālā ziņu satura atņemšana PBK tūlīt ietekmēs skatītāju skaitu. Ka liela daļa skatītāju, visticamākais, pāries nevis pie Latvijas kanāliem, bet aizies tīmeklī, kur viņu izraudzīto izklaides saturu pavadīs citas valsts ziņu programmas.

Tagad stāsta, ka parādīsies veseli trīs vietējie krievu ziņu kanāli ar ziņu dienestiem. Pieredze liecina, ka tiem izdosies iekarot 2-3% Latvijas teletirgus, turklāt vienīgi ar noteikumu, ka tie nopietni ieguldīs gan finansiālajā, gan radošajā aspektā. Tāds rezultāts neapmierinās ierēdņus, kam šķiet: kanāli, kas pilda viņu doktrīnas (piemēram, nodrošina bilingvālo saturu bez subtitriem vai aizvieto Krievijas dārgo izklaides saturu ar lētāku no Krievijas vai Ukrainas), gūs panākumus. Pēc dažiem gadiem tādus "prožektus" aizklapēs ciet. Nav jau pirmā reize.

Atgriežoties pie ideoloģiskās cīņas ar Sputnik autoriem, teikšu: mēs, Latvijas žurnālisti, nodrošinām vietējo reģionālo ziņu garnējumu informācijas pamatēdienam – Krievijas pozīcijām starptautiskajā arēnā. Mēs ievērojam Latvijas likumus un mūs neierobežo vietējo politisko spīkeru izvēle.

Pataisot mūs par politiskajiem mocekļiem, Latvijas varasvīri automātiski ceļ mūsu popularitāti. Kad aizliedza Sputnik domēnu Latvijā, vietnes apmeklējums dažu dienu laikā dubultojās. Ja mums aizliegs strādāt, daļa no mums pārvāksies uz Krieviju, daļa aizies nekurienē.

Tomēr mūsu autorauditorija, visticamākais, paliks kopā ar Spuntik. Nav nemaz tik grūti sameklēt Latvijas žurnālistus reģionālā satura nodrošināšanai, bezdarbs vietējā tirgū profesionāļus dzen uz Maskavu.

Latvijas ierēdņiem, NEPLP un VDD ir jāaptver: kamēr viņi spēlē informācijas karu un šauj paši sev kājās, Krievija veido informatīvās kampaņas. Taču celtnieka un kareivja cīņā par iedzīvotājiem karavīrs lemts neveiksmei. Nevar dzīvot sagrautā mājā. Vajag būvēt, lai uzvarētu šajā cīņā.