Iespējams, dažs labs vēl lolo ilūzijas par elektroniskās veselības aprūpes sistēmu Latvijā, taču tagad nāksies samierināties, — tās ir aizgājušas viņsaulē.
Visā šajā haosā un fiasko, kas gandrīz paralizējis veselības aprūpes sistēmu pārsteidz dažu labu augsti stāvošu personu absolūtā bezatbildība un nespēja. Jā, pie tā jau visi ir pieraduši, iemanījušies nebrīnīties jau "E-skolas" laikos. Taču te problēma ir dziļāka — nekvalitatīvas apmācības rezultāti var parādīties tikai vēlāk, bet ar veselību joki ir mazi.
Visvairāk tomēr pārsteidza fakts, ka varasvīri un mediji necēla trauksmi tūlīt: šausmas, prokrieviskie hakeri sit pa Latvijas veselības aprūpes sistēmas nierēm un aknām! Nu jau visi nekautrēdamies klāsta, ka krievu hakeri no darba brīvajā laikā ieceļ amatos pat ASV prezidentus.
Tikai nesen sākušās kautras runas. Latvijas televīzijas raidījumā De facto tika izvirzīta versija: iespējams, ar uzbrukumu saistīti paši veselības aprūpes sistēmas darbinieki, kuriem nav patikusi piedāvātā sistēmas pārskatāmība. Taču tikpat labi iespējams, ka ar uzbrukumu esot saistīti spēki, kuri vēlas atainot Latviju kā neveiksminieci. Par kādiem tad īsti spēkiem ir runa?
Kur meklējami nezināmie spēki
Drošības policijas (DP) priekšnieka vietnieks Ints Ulmanis, jautāts par iespējamo ietekmi no ārienes, neslēpa, ka lielākais iejaukšanās risks Latvijai draud no Krievijas puses. Taču pagaidām, pēc viņa vārdiem, nav nekādu signālu par iejaukšanos no ārienes. Un tomēr Ulmanis droši atkārtoja Saeimas spīkeres Ināras Mūrnieces tēzi par to, ka Krievija noteikti iejaukšoties gaidāmajās parlamenta vēlēšanās.
"Mēs uz savas ādas vēl neesam izjutuši, un mūsu rīcībā vēl nav tāda informācija, kas liecinātu, ka kāda no ārvalstīm vēlas iejaukties Latvijas vēlēšanu sistēmā. Bet es domāju, ka mēs būsim tam gatavi," — katram gadījumam teica PB vadītāja vietnieks.
Ulmanis ir labi informēts šajā jautājumā, jo DP taču veikusi milzīgu darbu, lai piesegtu visvairāk ievainojamās publiskās interneta pieslēguma vietas — bibliotēkas. Tagad bibliotekārēm jāprot identificēt potenciālos teroristus, iespējams, arī krievu spiegus un neitralizēt tos ar slepenu džiudžitsu paņēmienu palīdzību, lai aizturētu, līdz ieradīsies policija.
Taču lielākais risks, kā izrādījies, slēpjas nevis bibliotēkās, bet gan aptiekās. Te jau var būt runa par īstu karu, jo cilvēki, kuri laikus nav saņēmuši palīdzību un vajadzīgās zāles, itin droši ieskaitāmi kadru sastāva zaudējumos. Un tie nu vairs nav nekādi joki.
Avīzes Neatkarīgā redaktora vietnieks Juris Paiders raksta, ka Latvijā jau parādās "militārie eksperti", kuri pieprasa īstenot NATO līguma 5. pantu kiberuzbrukuma gadījumā (atgādināsim: 5. pants paredz, ka uzbrukums vienai alianses valstij tiks uzskatīts par uzbrukumu visām alianses valstīm).
Labi gan, ka līdz pilnvērtīgai karadarbībai pret ārvalstu agresoru un sabiedroto piesaistīšanai lieta nav nonākusi ne internetā, ne reālajā dzīvē.
Pilsoņkarš kibertelpā
Taču neapšaubāms ir fakts: Latvijas tīmekļa segmentā jau sen manāmas pilsoņkara pazīmes.
Latviešu un krievvalodīgo viedokļu apmaiņu komentāros informatīvajos portālos nav vērts ņemt par pilnu. Tā atgādina apšaudi, ko ierakumos sarīkojuši smagās artilērijas un informatīvo uzlidojumu kontuzēti pretinieki.
Taču dažas parakstu vākšanas iniciatīvas jau var uzskatīt par latviešu un krievu kiberkaru. Kā piemēru var minēt parakstu vākšanu prasībai nojaukt pieminekli Rīgas Atbrīvotājiem Pārdaugavā vai aicinājumu izskaust bilingvālo izglītību.
Ielās sabiedrības šķelšanās nav manāma, toties internetā to ignorēt ir grūti. Spilgtākā cīņa, tā sakot, precedents Latvijā izcēlās Google Play Store par labi zināmo pielikumu viedtālruņiem Valodas draugs, ko nesen prezentēja Valsts valodas centrs.
Kad valstiskuma sargi iepazīstināja sabiedrību ar savu sistēmu, kas ļauj operatīvi sūdzēties par necieņu pret valodu vai, gluži pretēji, uzlielīt valodai draudzīgas kompānijas un organizācijas, internetā parādījās aicinājums bloķēt lietotni, sūdzoties par to Google.
Twitter un Facebook parādījās virkne kritisku publikāciju, kuru autori uzsvēra: lietotne veicina starpnacionālo naidu un pārkāpj cilvēka tiesības.
Nekavējoties internetā sākās patriotu un valsts valodas draugu kampaņa. Parādījās pat politiskie komisāri. Svētajā karā savus līdzgājējus un potenciālos vēlētājus aicināja Nacionālā apvienība Tieslietu ministrijas parlamentārā sekretāra Jāņa Iesalnieka personā — viņš lūdza Latvijas iedzīvotājus stāties pretī "Krievijā organizētajai" kampaņai pret "Valodas draugu".
"Krievu medijos ir organizēta kampaņa lietotnei likt 1 zvaigznīti un ziņot kā "neatbilstošu". Vai mēs varam saorganizēties pretsparam Kremļa troļļiem, dodot Valsts valodas centra mobilajai lietotnei "Valodas draugs" objektīvu vērtējumu?" — vaicā Iesalnieks.
Latviešu sociālajos tīklos sākās īsts pretuzbrukums. Valodas patriotiem vajadzēja ieiet Google Play Store, ielādēt lietotni un novērtēt to par 5 ballēm. Savukārt virtuālajiem krievvalodīgajiem pretiniekiem vajadzēja novērtēt lietotni pēc iespējas zemāk.
Cīņa rit ar mainīgām sekmēm. Sākotnēji lietotnes vidējā atzīme bija tikai nedaudz virs grīdlīstes — 1,3, taču ar valodas cietokšņa aizstāvju palīdzību jau pēc dienas izauga līdz 2,2 ballēm no 5 iespējamām. Četras dienas vēlāk vērtējums palika pie 1,9 ballēm. Pie tam piecnieku lietotnei likuši 284 lietotāji, vieninieku — 872.
Lai nu būtu, kā būdams, lai jau labāk karš, arī pilsoņkarš notiek tikai kibertelpā. Šeit nav ne norautu roku, ne kāju, tuvinieki neapraud bojāgājušos. Galva? Jā, galva cieš. Taču, kā liecina jaunākā vēsture, tā nav svarīgākā ķermeņa daļa.
Negaidīts turpinājums
Briesmas nāca pavisam no citas puses — no Norvēģijas. Kā modram valodas draugam, autoram nākas ziņot: sociālajos tīklos izplatās fotogrāfija no kāda bērnudārza Norvēģijā.
Lieta tāda, ka šajā valstī ir aizvien vairāk bērnu no Latvijas un citām Austrumeiropas valstīm. Tā nu kāda bērnudārza administrācija nolēma palīdzēt pati sev un audzēkņiem: tika izstrādāts neliels plakāts "špikeris", kurā norādīti vārdi norvēģu, latviešu un poļu valodās.
Amizanti ir tikai tas, ka ailē "latviešu valoda" visi vārdi rakstīti krieviski latīņu burtiem: privjet, poka, spasibo, kak dila un tā tālāk.
Komentētāju viedokļi atkal dalījās. Vieni smejas. Toties latviešu valodas aizstāvji ārzemēs gaužas par to, ka gandrīz 30 gadus ilgās neatkarības laikā Latvija nav varējusi pastāstīt pasaulei, kāda ir tās dzimtā valoda, viena vienīgā, valstiskā, nacionālā.