20:57 22 Aprīlis 2021
Tiešraide
  • USD1.2046
  • RUB91.3275
Krievijā
Saņemt īso saiti
56

Dzīvnieki patversmē nokļūst pa dažādiem ceļiem: daudz savvaļas dzīvnieku, jo patversme vienojusies ar Dabas ministriju par palīdzību traumētajiem. Dažs labs atnes mīluļus, kuri tagad ģimenē kļuvuši lieki. Dažkārt pat notiek īstas glābšanas operācijas.

Tīģerēnu Hektoru rītausmā mēģināja nolaupīt viņa mammas acu priekšā. Zaglis dabūja pa ādu, taču arī mazulis netika cauri sveikā. Lūsis iekritis paštaisītā slazdā piemājas dārziņā. Divi vilcēni zoodārzā gulējuši pēc kārtas – tik šaurā krātiņā viņi iebāzti. Čeļabinskas dzīvnieku patversmes "Glāb mani" aizbilstamie ir dažādi, kopīga ir tikai cilvēku līdzjūtība. Marija Semjonova portālā RIA Novosti nolēma pastāstīt par dakteri Aikāsāp, kurš glābj visus, kam vajadzīga palīdzība.

Tīģerēns Žoriks paaudzies un kļuvis par tīģeri Georgu Putinu

Par Karenu Dallakjanu – ārstu, kurš strādā ar plēsējiem, cirku un zooloģisko dārzu darbinieki pirmo reizi padzirda 2000. gadu sākumā. "Pirmais savvaļas dzīvnieks, ko izglābu, bija lauva. Tas notika 1999. gadā. Lauva bija no Novosibirskas ceļojošā zoodārza, tā direktors viņu ļoti mīlēja, auklējās. Kad zvēru izārstēju, paklīda baumas, ka Čeļabinskā ir ārsts, kurš labi ārstē plēsējus. Pie manis sāka vērsties no cirkiem, zoodārziem. Tas ir ļoti šaurs loks, visi viens otru pazīst. Reiz izoperējām tīģerieni no audzētavas, un divas dienas pēc tam viņa sēdēja krātiņā klīnikas koridorā. Apmeklētāji ar dzīvniekiem uz pieņemšanu gāja burtiski uz pirkstgaliem, klusi kā pelītes, jo dzīvnieks metās virsu visam, kas kustējās. Taču tas nevienu nepārsteidza. Cilvēki mani jau sen iesaukuši par Aikāsāp, bet Aikāsāp ir dažādi aizbilstamie, tas ir normāli. Pie mums klīnikā reiz dzīvoja arī pērtiķiene. Reiz 8. martā viņa dabūja dāvanu – martīni," pasmējās Dallakjans.

Patversmes "Glāb mani" stāsts sākās ar tīģerēnu Žoriku, kuru dzīvnieku aizstāvis Karens atkopa 2009. gadā. Žoriks "strādāja" ceļojošā zvērnīcā. Reiz viņam aukslējā iestrēga kauls, sākās plašs iekaisums. Tam sekoja nesekmīga zobu izraušana, strutošana un nekroze. Galu galā Žoriks pie ārsta nokļuva tik tikko dzīvs. Veterināram izdevās glābt dzīvnieka dzīvību, taču ne skaistumu – tīģera vaigā palika caurums.

© Foto : From the personal archive of Karen Dallakyan
Žoriks ir paaudzies

"Mēs viņu izglābām, taču saimnieki paziņoja, ka viņiem kropļus nevajagot, viņi no tā uztaisīšot izbāzeni un dabūšot atpakaļ savu naudu. Tad mēs sarīkojām preses konferenci – izsludinājām ziedojumu vākšanu, lai tīģerēnu izpirktu. Galu galā mums sameta pat vairāk nekā vajadzēja, atlikums aizgāja plastiskajām operācijām: gada laikā Čeļabinskā Žoriks izcieta 17 operācijas. Pēc tam mēs ilgi domājām, ko darīt tālāk, jo uzturēt plēsēju klīnikā ir bīstami un nepareizi. Viņu izdevās nosūtīt uz Habarovskas novadu, uz rehabilitācijas centru "Utjos", pateicoties Vladimira Putina personīgajam atbalstam. Tāpēc tīģeri iedēvēja par Georgiju Karenoviču Putinu," stāsta Dallakjans.

Lieliskais piecnieks

Stāsts par Žoriku atbalsojās visā valstī. Karenam bieži stāstīja par dzīvniekiem, kam vajadzīga palīdzība. Bet klīnikā jau kļuva pašauri. Piemēram, pēc savvaļas gulbja glābšanas nācās uzstādīt vannu, kur viņam izpeldēties. Visas palīgtelpas aizņēma dzīvnieki.

"Pēc ilgām pārrunām sameklējām vietu patversmei. Martā apritēs jau seši gadi, kopš mēs strādājam kā labdarības organizācija. Iekārtojāmies bijušajā vivārijā," pastāstīja Karens.

Tagad patversmē strādā četri veterināri, laborants, četri kopēji, kuri rūpējas par dzīvniekiem, un liela armija brīvprātīgo. Šeit mīt savvaļas kaķveidīgie. Dallakjans viņus dēvē par "lielisko piecnieku": Amūras tīģeris, lūsis, puma, leopards un lauva. Patvērumu atradis karakals, vilks, lapsas, stirnas, ērgļi, vanagi, gulbji, dzērve, savvaļas pīles, pūces, ūpis, pērtiķis, dzeloņcūka, reptiļi un grauzēji. Karens piezīmēja: svarīgi ir ievērot drošības tehniku. Pie tam "Izglāb mani" cenšas radīt labus darba apstākļus, lai nepieļautu kadru maiņu.

© Foto : From the personal archive of Karen Dallakyan
Patversme

"Suņu un kaķu patversmēs ikviens brīvprātīgais var ieiet, uzkopt, pabarot. Taču ne pie mums. Tie ir savvaļas dzīvnieki, viņi pierod pie vieniem un tiem pašiem cilvēkiem, ar svešiniekiem viņi ir agresīvi. Katrs plēsējs zina vismaz trīs cilvēkus, kuri nomaina viens otru. Dzīvnieks var dienām ilgi neēst, kamēr ēdamo neatnesīs vajadzīgais darbinieks."

Patversmē audzē trusīšus un cāļus aizbilstamo uzturam: "Savvaļas dzīvnieku ar gaļu no veikala nepabarosi."

Visus jaunpienācējus vispirms gaida karantīna: "Tas ir svarīgi, vairākas uz ceļa sabrauktas un pie mums nogādātas lapsas izrādījās slimas ar trakumsērgu, nācās vakcinēt visus." Pēc tam – rehabilitācija un lēmums par jaunā iemītnieka tālāko likteni. Ja ir iespēja, dzīvniekus cenšas iekārtot safari vai ekoloģiskajos parkos. Pašā patversmē paliek tikai smagi slimie. "Mēs kā slimnīca vai pansionāts, turam tikai tos, kam pastāvīgi vajadzīga palīdzība," paskaidroja Dallakjans.

Glābšanas operācijas

Dzīvnieki te nokļūst pa dažādiem ceļiem: daudz savvaļas dzīvnieku, jo patversme vienojusies ar Dabas ministriju par palīdzību traumētajiem. Dažs labs atnes mīluļus, kuri tagad ģimenē kļuvuši lieki. Dažkārt pat notiek īstas glābšanas operācijas. Visa valsts juta līdzi lauvēnam Simbam, ko Karens atveda no Dagestānas, kur par viņu ņirgājās saimnieks, fotogrāfs. Drīz vien Simba kopā ar citu aizbilstamo – leopardu dosies uz Tanzāniju. Karens var pastāstīt arī par citiem dzīvniekiem, kam viņš nācis palīgā.

"Reiz mēs izglābām lauveni, kura dzīvoja pludmalē. Viņu nopirka, lai pievilinātu cilvēkus maksas atpūtas zonai, kas, starp citu, atrodas Čeļabinskas pilsētas teritorijā, kur peldēšanās sezona ilgst vien divus mēnešus. Rudenī, kad uzņēmēji aptvēra, ka dzīvniekam vajadzīga silta mītne un tas izmaksās ļoti dārgi, lauveni nolēma pārdot. Neizdevās – bija grūtības ar dokumentiem. Sadomāja iemidzināt. Tomēr sieviete, kas rūpējās par savvaļas kaķi, sazinājās ar mums un palūdza ierasties. Lauvene uzturā saņēma putras, viņai sāpēja locītavas, sākās rahīts. Mēs viņu izdziedējām, pēc tam atdevām uz Krimu," stāsta veterinārs.

Viņš izglābis dzīvību arī diviem vilcēniem no kontaktu zoodārza. Dzīvnieki bija iesprostoti tik mazā būrī, ka pat gulēt varēja tikai pēc kārtas: vietas abiem vienkārši nebija. "Slimi, novājējuši. Mēs ilgi strīdējāmies ar zoodārza īpašniekiem un galu galā nolēmām, ka izpirksim viņus kopā ar lapsu, kas sēdēja akvārijā, un nutriju, kuras būris tāpat bija pārāk sīks. Vilki bija dusmīgi, gatavi kost. Tas ir labi – neviens nebija paspējis viņus saglaudīt."

© Foto : From the personal archive of Karen Dallakyan
Lauva

Karens sūdzas, ka komandai bieži nākas rūpēties par dzīvniekiem, ko novedusi postā nepareiza kopšana. "Īpaši bīstami tas ir plēsīgo putnu mazuļiem. No ligzdas izlidojušus putnēnus nedrīkst aiztikt, bet viņus savāc un ved uz pilsētu, baro ar gaļas produktiem, kas viņiem nav piemēroti, - desu, liellopa un cūkas gaļu. Tādēļ daudzi iet bojā."

Neviens nebrīvē dzimis vai no bērnības pie cilvēkiem mitis dzīvnieks vairs nespēs atgriezties savvaļā – to varēs tikai tie, kas nokļuvuši centrā no savvaļas.

"Nekautrējas"

Dažus dzīvniekus atnes bijušie īpašnieki. "Pirms nedēļas dresētāji atdeva septiņus gadus vecu pērtiķīti Martinu. Viņš dzimis nebrīvē Sočos. Saimnieki mainījuši nodarbi, bet Martinu vajag barot un kopt. Viņi nekautrīgi atklāja: "Mēs tīri labi pelnījām, nav ko nožēlot." Tagad pērtiķīti lieku reizi netraucējam, viņš skumst un ilgojas pēc zaudētās ģimenes. Liekam viņam noprast, ka neviens par viņu vairs neņirgāsies, neliks kaklasiksnu, pavadu, nevilks kleitas un svārkus. Barojam ar to, kas viņam garšo. Viņam iepatikušies granātāboli un vīnogas. Viņš negrib ar mums "sarunāties", tomēr, ieraugot gardumus, sāk priecīgi lēkāt," atcerējās dzīvnieku aizstāvis.

Reiz patversmei atdeva 20 gadus vecu milzīgu pitonu: saimnieks, cilvēks gados, vienkārši vairs nespēja par viņu rūpēties. Mīluļu Karenam nav, lai arī viņš atzīst – pēc dabas esot kaķu mīļotājs, tāpēc sirds dziļumos starp saviem aizbilstamajiem īpaši pieķēries tīģeriem. To gan cenšoties nerādīt.

"Tiklīdz parādās mīluļi, viņu kaimiņi to jūt. Pret visiem jāizturas vienādi. Es runājos ar tīģeri, bet stirna, ko reiz baroju no pudelītes, aizvainoti šķielē, sak, tētis ir nodevējs. Tā greizsirdība ir jāsaskata."

Iedēvēja par Marisju

Karens piebilda, ka katrā trešajā gadījumā dzīvnieki pie viņa nonāk šausmīgā stāvoklī un sākas cīņa par izdzīvošanu. Tā notika ar lūsēni Marisju. Viņa iekrita paštaisītā slazdā ciemā simt kilometrus no Čeļabinskas. Cilvēki izlika lamatas, kad no pagalmiem sāka pazust putni. Vietējie jēgeri lūšus nebija redzējuši jau gadus 25, laikam bada dzīts plēsējs pametis dabisko dzīves vietu kalnu mežos.

"Pēc instrukcijas viņu vajadzēja nošaut – savvaļas dzīvnieks apdzīvotā vietā. Tomēr iecirkņa policists negribēja šaut, teica, ka nekā bīstama nav. Izsauca mūs. Aina bija briesmīga, necerējām, ka viņa izķepurosies. Tomēr kaķim ir deviņas dzīvības, un šajā ķezā viņa izmantoja vismaz trīs," atcerējās Karens.

Vārdu lūsim deva sociālo tīklu lasītāji. "Kad devām viņai pienu, viņa ņaudēja "ma-ma-ma". Bija balsošana sociālajos tīklos, vairākums nobalsoja par Marisju. Tā arī nosaucām mūsu meitenīti."

© Foto : From the personal archive of Karen Dallakyan
Marisja

Burtiski no viņpasaules izvilkts arī tīģerēns Hektors. "Viņš dzimis ceļojošajā zoodārzā, kas deva viesizrādes Orenburgas apgabalā. Kaut kāds puisis no Kazahstānas sešos no rīta iezagās teritorijā, lai nozagtu tīģerēnu, gribēja to par dārgu naudu pārdot uz Ķīnu. Plāns izgāzās: kaķēns iestrēga starp restēm, viņa mamma bija līdzās. Zaglis smagi cieta: lauzta roka un saplosīts plecs, - tīģeriene paspēja pamatīgi pastrādāt. Tomēr arī Hektors palika par invalīdu – viņš tika paralizēts. Tagad atkal skraida, lai arī ne tā, kā agrāk."

"Smagi, ja tu esi pirmais"

Karens piezīmēja, ka attieksme pret dzīvnieku aizstāvjiem pamazām, gadu no gada kļūst aizvien labāka. "Agrāk uz mums skatījās, kā uz idiotiem. Kad gatavojos dibināt fondu, trīs dienas dzīvoju bibliotēkā Maskavā, studēju žurnālus angļu valodā. Kā skolnieks ar vārdnīcu tulkoju, kaut ko izrakstīju – statūtiem. Vienmēr ir smagi, ja tu esi pirmais. Toties tagad sadarbība ar mūsu apgabala ministrijām daudziem rāda piemēru. Mūs bieži apskauž: ne jau kurā katrā reģiona var iedomāties tikšanos ar gubernatoru patversmē, bet mums tā bija," teica Dallakjans.

© Foto : From the personal archive of Karen Dallakyan
Orangutana izmeklēšana

Tikai pašam priekš sevis daudz laika neatliek – Karens katru brīvo brīdi velta dzīvniekiem. "Iedomājieties tikai, 3. decembrī mūs uzaicināja piedalīties prēmijas "Gada cilvēks" ceremonijā pēc "Lietišķā kvartāla" versijas, bet man pat normāla apģērba nav, mēs visi pārsvarā staigājam darba apģērbos. Ņēmu brīvdienu, lai aizbrauktu pēc uzvalka," smejas Karens.

Te Aikasāp atvadījās – aizbilstamie gaida.

Tagi:
dzīvnieki, Krievija

Galvenie temati