07:19 19 Oktobris 2018
Tiešraide
  • USD1.1505
  • RUB75.5050
Семья Рукабер в Карлсруэ

"Meitai mācīja lesbiskas attiecības". Kāpēc krievi pamet Vāciju

© Фото : из личного архива семьи Рукабер
Krievijā
Saņemt īso saiti
191

Daudzi domā, ka nopelnīt ir vienkāršāk Vācijā. Jā, ienākumi bija lielāki, nekā tagad, taču arī nodokļi bija daudz lielāki. Galu galā uz rokas pašlaik saņemu aptuveni tikpat, cik bija tur, - stāsta vīrietis, kurš pēc 18 gadiem Vācijā atgriezies dzimtajā Krievijā.

Ideālu ceļu un garšīga alus valsts – dzīve Vācijā šķiet sakārtota un nodrošināta. Pēc "dzelzs aizkara" krišanas simtiem tūkstošu etnisko vāciešu izlēma pārcelties no pēcpadomju republikām uz savu sen u dzimteni. Taču pēdējos gados vērojama pretēja tendence – vācieši atgriežas uz Krieviju. Portāls RIA Novosti publicējis emigrantu stāstus par to, kāpēc viņiem radusies nepatika pret kārtību Vācijā.

Sergejs Rukabers, no Karlsrūes pārvācies uz Krimu

Uz Vāciju devos 1999. gadā. Nodzīvoju tur 18 gadus. Krievijā atgriezāmies 2017. gada 31. jūlijā. Vācija man nekļuva par dzimteni, iespēju atgriezties es turēju prātā vienmēr. Par izšķirošo faktoru kļuva manas dzimtās Krimas atkalpievienošanās Krievijai.

Visus šos gadus Vācijā nejutos savā ādā, daudz kas man šķita mežonīgi. Piemēram, nesen no pirmās klases tur ieviestas seksuālās izglītošanas mācības. Sīki stāsta par seksuālajām minoritātēm, tādā gadā, ka tieši tādas attiecības ir normālas. Meita reiz atgriezās mājās no skolas un vaicāja: "Bet kā tas ir, kad viena tante ar otru tanti?" Tātad viņai mācītas lesbiskas attiecības. Es neko nevarēju atbildēt, taču devos uz skolu sūdzēties. Man teica, ka atteikšanās no šīs mācības draud ar skaidrošanos policijā.

Daudzi domā, ka nopelnī ir vienkāršāk Vācijā. Jā, ienākumi bija lielāki, nekā tagad, taču arī nodokļi bija daudz lielāki. Galu galā uz rokas pašlaik saņemu aptuveni tikpat, cik bija tur. Tipisks stāsts Vācijā: maksā kaut kādu nodokli, taču gada beigās izrādās, ka esi samaksājis maz, ka esi vēl kaut ko parādā valstij.

Man tur bija transporta kompānija. Sākumā darbs ritēja labi, taču pēc 2008. gada krīzes mūs iedzina ļoti lielos parādos. Šeit, Krievijā, esmu noformējis individuālo uzņēmumu un nodarbojos ar savu biznesu. Es zinu, cik man jāsamaksā, nekādu lieku papīru, ķēpas. Saziņa ar ierēdņiem ir minimāla. 17 gadu laikā Vācijā esmu pieradinājies pie kārtības, tāpēc šeit uzreiz sāku strādāt legāli – piereģistrējos, visu noformēju.

Vācijā citādi ir arī kontakti cilvēku starpā. Valodas barjeras man nav, vācu valodu pārvaldu labi. Karlsruē palikuši paziņas. Ir pāris ģimenes, ar kurām vēl joprojām uzturam sakarus, sazvanāmies pa mesendžeriem, Skype. Taču lielākā daļa ar tevi kontaktējas, kamēr tu viņiem acīs skaties. Tiklīdz novērsīsies, tevi būs gatavi apēst.

Pastāvīgas sūdzības par kaimiņiem tiek uzskatītas par normālām. Astoņos vakarā jau ir jāsēž mājās, jācieš klusu un mierīgi, nekādā gadījumā nedrīkst trokšņot. Bet es nevaru teikt bērniem, lai viņi sastingtu, jo tā grib kaut kāds onkulis no malas. Es visiem teicu: "Nepatīk? Vācieties uz veco ļaužu pansionātu, tur jums būs ideāls klusums." Man vienkāršāk bija samaksāt sodu, nekā dresēt bērnus. Pēc pirmajām divām sūdzībām vienkārši brīdināja. Trešajā reizē saņēmu sodu – 50 eiro.

Pie tam bēgļiem ir pilnīga rīcības brīvība. Bija reiz tāda situācija: pavadīju vecākus uz staciju Karlsruē. Atbraucu savā personīgajā automašīnā, un, kamēr palīdzēju viņiem aiznest līdz vilcienam bagāžu, mašīnā sakāpa kaut kādi arābi. Pasaucu policistus, bet tie man saka: "Vai tad jums ir grūti viņus aizvest?" Sist migrantus nedrīkst, jebkurā konfliktā ar viņiem noteikti izrādīsies, ka vainīgs esi tu.

Krievijā esmu uzelpojis, lai arī šeit neiet gludi. Manas ģimenes galvenās grūtības ir dokumentu noformēšana. Krimā ir daudz nekompetentu ierēdņu, kuri paši nezina ne likumus, ne instrukcijas. Man ir trīs bērni, pagaidām esam saņēmuši daudzbērnu ģimenes apliecību, taču nekādas privilēģijas nesaņemam.

Antons Klokgammers, no Hamburgas apkaimes pārcēlies uz Tomsku

Desmit gadus nodzīvoju Rendsburgas pilsētā Vācijas ziemeļos un nu jau pirms 10 gadiem esmu atgriezies Krievijā. Dzīve Vācijā ir ļoti rāma, jau iepriekš zināms, kas notiks pēc pieciem, piecpadsmit gadiem. Pedantiskums novests līdz riebumam. Iespējams, brieduma gados stabilitāte tiek vērtēta augstāk, taču tolaik man gribējās vairāk azarta, brīvības, viegluma. Biju 20 gadus vecs un sarakstījos ar draugiem Tomskā. Kāds mans vienaudzis jau ieņēma vadošus amatus, organizēja individuālos uzņēmumus, sabiedrības. Mani paziņas Vācijā šajā vecumā vēl spēlēja datorspēles. 

Vācijā nav stingra privātā un sabiedriskā dalījuma kā pie mums. Piemēram, reiz apturēju mašīnu pie baseina un kādu laiku sēdēju mašīnā. Nepagāja ne minūte, kad pa priekšējo stiklu jau klauvēja vācu onkulis un prasīja noslāpēt dzinēju. Pēc viņa domām, es piesārņojot dabu. Vai Krievijā mēs tā domājam. Protams, pirmā doma bija: "Kas tev par daļu?"

Atšķiras arī cilvēku attiecības. Ļoti daiļrunīga situācija bija skolā. Kontroldarbā es nesapratu vietu uzdevumu. Nolēmu paskatīties laba drauga Denisa darbā. Viņš to pamanīja un tūlīt pat pasūdzējās skolotājam. Mūs apsēdināja citās vietās, man izteica piezīmi. Starpbrīdī es pie viņa piegāju un mēģināju paskaidrot: "Redzi, es nenorakstīju. Es vienkārši nesapratu uzdevumu. Mēs ar tevi draudzējamies. Kāpēc tu sacēli tādu troksni?" Bet viņš kā uzvilkts atkārtoja: "Skaidrs taču, ka nedrīkst! Norakstīt nedrīkst." Mēs varējām sakašķēties, pavisam sastrīdēties, taču es redzēju: viņš patiešām nesaprata manu jautājumu.

Vēl paspēju izdienēt vācu armijā. Deviņi mēneši, pa brīvdienām braukājām uz mājām. Tur iznāca interesanti: dienējām, dienējām un tikai beigās noskaidrojās, ka visi, ar ko man izveidojušās labas attiecības, nākuši no bijušās VDR (Vācijas Demokrātiskās Republikas – red.). Viens otru sapratām no pusvārda, bija kopēja izpratne par savstarpēju palīdzību, atbalstu. Salīdzinājumā ar jauniesaucamajiem no VFR šiem puišiem bija pavisam citāda humora izjūta. VFR joki ir amerikāniski, primitīvi. Viņiem lielākie smiekli nāk, ja kāds skaļi atraugājies, palaidis gāzes, kaut ko pateicis par cita cilvēka māti. Puišiem no VDR humors bija smalkāks, asprātīgāks, ar zemtekstu, ar vārdu spēlēm.

Jā, no materiālā viedokļa dzīve Vācijā ir labāka. Tagad es caurām dienām esmu darbā, man pakļauti 50 cilvēki, saņemu trīs vai četras reizes vairāk par vidējo algu Tomskā. Mani klasesbiedri Vācijā nevada neko, atbild tikai par sevi, viņiem nav augstākās izglītības, strādā par parastiem elektriķiem, santehniķiem, taču saņem tos pašus divus tūkstošus eiro. Par tādu naudu tur var mierīgi nopirkt māju hipotēkā. Hipotēka Vācijā ir daudz pieejamāka: likme ir 2-3% mūsējo 12-13% vietā.

Deniss Šells, pārcēlies no Hannoveres uz Omskas apgabalu

Vācijā dzīvoju gandrīz 20 gadus, taču 2016. gada jūlijā atgriezos Krievijā. Vācijā pavadīto divu gadu desmitu laikā esmu sapratis, ka mana dzimtene patiesībā ir šeit. Šeit jūtos brīvi, mierīgi. Vācijā ilgi dzīvoju netālu no Hannoveres.

Man ir savs zemesgabals un lopi Azovo ciemā Omskas apgabalā. Vācijā par lopkopību jāmaksā milzu nodokļi. Tur es tīrīju cūku, vistu kūtis. Bija pašam sava ferma. No tīrības viedokļa prasības Vācijā ir daudz augstākas nekā pie mums. Pat kūtī jābūt tīrībai kā uz šķīvja. Tirgus ir liels, daudzi nevēlas strādāt ar krieviem.

Jāsaka, ka valda virkne aizspriedumu pret emigrantiem no pēcpadomju valstīm. Pēc izcelsmes esmu vācietis, Vācijā esmu beidzis skolu, labi pārvaldu valodu, esmu apguvis profesiju. Taču jau kopš pirmajām vienām mani tur sauca par krievu. "Ivans redzams no tālienes," – tā tur mēdz teikt. Domāju, ar laiku pāries, taču nekas nemainījās līdz pat aizbraukšanas brīdim. Galvenokārt biedrojos ar tādiem pašiem emigrantiem, taču bija arī vietējie paziņas. Daudzi augstprātīgi vācieši "Russlanddeutsche" (vācieši no Krievijas – red.piez.) negrib pazīties. Es viņus pat zināmā mērā saprotu. Daži emigranti neuzvedas īpaši adekvāti, taisa brīnumus, nerēķinās ar vietējo kārtību. Uzticība, cieņa zūd.

Aleksejs Grīnenvalds, pārcēlies no Ķelnes apkaimes uz Krimu

Vācijā dzīvoju no 1993. gada. Patlaban vēl neesmu pārcēlies pilnībā, noformēju dokumentus. Mēs esam tāda tauta, ka mums nav ne karoga, ne dzimtenes. Kazahstānā bijām fašisti, lai arī mani senči tur ieradušies jau Katrīnas Lielās laikos. Vācijā mūs uzskata par krieviem. Nodomāju: ja jau mani sauc par krievu, braukšu pie viņiem. Par pārcelšanos uz Krieviju nopietni domāt sāku pēc Krimas pievienošanās. 2015. gadā pirmo reizi ieradāmies pussalā, izzinājām, kas un kā. 2016. gadā nopirkām nekustamo īpašumu Saki pilsētā.

Vācijā nomainīju divas profesijas. Sākumā biju nekustamo īpašumu aģents, pēc tam sāku tirgot automašīnas. Tur nodokļi – tā ir tīrā laupīšana, izģērbj pliku. Lielās firmas vēl jūtas tīri labi, bet mazajam biznesam ir grūti savilkt galus kopā. Nodevas jāmaksā par visu. Piemēram, biju ļoti pārsteigts, kad saņēmu kvīti televizora apmaksai – 40 eiro par trim mēnešiem.

Tāda laupīšana ir tikai viena iemesla pēc – ar kaut ko jābaro bēgļi. Viņus izmitina katrā ciemā, lai arī, šķiet, no mūsu krieviem viņi baidās. Kāds mans draugs reiz nobremzēja pie krustojuma, ko šķērsoja divi arābi. Tie apstājās, piegāja pie mašīnas un ar īkšķi pārvilka pa kaklu. Mans paziņa viņiem parādīja vidējo pirkstu. Sākās kautiņš. Galu galā policija piesprieda naudas sodu – 500 eiro – manam draugam, bet migrantus neaiztika.

Vācijā ļoti kaitināja arī seksuālo minoritāšu agresīvā propaganda. Pastāvīgi notiek kaut kādas geju parādes, homoseksuālisti bez mazākā kauna ielās staigā ar plikām pakaļām. Pieklājīgus vārdus par to visu nevaru atrast. To visu taču redz arī bērni! Bērnudārzos, skolās viņiem stāsta, ka puika ar puiku, meitene ar meiteni – tas ir normāli. Patiesībā ar tādu situāciju neapmierināti arī daudzi vācieši, ne velti pēdējās vēlēšanās lielu balsu skaitu saņēma "Alternatīva Vācijai", kas aizstāv ģimenes vērtības un attiecību uzlabošanu ar Krieviju.

Pēc temata

Trakāk nekā Snoudens: vācu izlūka ģimene vajāta visā Eiropā
Aptauja: trīs ceturtdaļas Latvijas iedzīvotāju neplāno pārcelties
Kas vilina latviešus Krievijā: darba migrācijas trendu apskats
Putins ieteica somiem pārcelt ražotnes uz Krieviju

Galvenie temati