RĪGA, 14. novembris – Sputnik. Pirms dažām dienām Latvijas prezidents Egils Levits izsludināja grozījumus likumā, kuri garantē automātisku pilsonības piešķiršanu nepilsoņu bērniem. Rīgā daudzi klasificēja to kā "nepilsoņu tēmas slēgšanu". Vai tas tiešām tā ir, raksta BB.lv.
Likvidēt vairošanos
Atgādināsim jautājuma hroniku. 2019. gada martā toreizējais Latvijas prezidents Raimonds Vējonis iesniedza Saeimai iniciatīvu par automātisku Latvijas pilsonības piešķiršanu Latvijā dzimušiem nepilsoņu bērniem.
Saskaņā ar iepriekš spēkā bijušajiem likumiem, Latvijas nepilsoņiem piedzimušais bērns varēja saņemt Latvijas pilsonību dzimšanas fakta reģistrācijas laikā dzimtsarakstu nodaļā. Lai to izdarītu, vienam no vecākiem ir jāiesniedz iesniegums. Taču daudzi nepilsoņi dažādu iemeslu dēļ to nedarīja, turpinot radīt jaunus Latvijas nepilsoņus, raksta Latvijas avīze "Segodņa".
"Bērniem, kas piedzimts Latvijā, jākļūst par Latvijas pilsoņiem. Ja vecāki vēlas atteikties no Latvijas pilsonības, lai raksta iesniegumu un izvēlas bērniem tās valsts pilsonību, kuru vēlas," paziņoja Vējonis, iesniedzot likumu Saeimā.
Likvidēt nepilsoņa statusu Rīgu aicināja arī starptautiskas organizācijas. Tostarp Eiropas Padomes Komisija pret rasismu un neiecietību. Attiecīgu ziņojumu komisija publiskoja 2019. gada sākumā.
Izkārtojums izmainījies
Interesanti, ka iepriekšējā Saeima 2018. gada septembrī noraidīja prezidenta Vējoņa iesniegto tieši tādu pašu likumprojektu par nepilsoņa statusa piešķiršanas izbeigšanu bērniem, kuri piedzimuši Latvijā pēc 2018. gada 1. jūnija. Par laimi, Saeimā šobrīd ir pavisam cits politisko spēku izkārtojums.
Pēdējo reizi Pilsonības likums Latvijā tika pārrakstīts 2003. gadā, kad Saeima atļāva dubultpilsonības saņemšanu. Taču ne ar visām valstīm, bet tikai ar ES, NATO, EBTA valstīm, Austrāliju, Brazīliju un Jaunzēlandi.
1998. gadā, starptautisku organizāciju spiediena varā (pirmām kārtām EDSO) un pēc Latvijā sarīkotā referenduma tika atcelti "naturalizācijas logi". Tāpat tika sniegta iespēja saņemt pilsonību iesnieguma kārtībā nepilsoņu bērniem, kuri piedzima Latvijā pēc 1991. gada 21. augusta.
Vairs nav problēma?
Kas tad tagad iznāk? Tehniski var uzskatīt, ka apkaunojošais nepilsonības institūts ir likvidēts, jo neviens jauns nepilsonis vairs neparādīsies. Taču tas ir tikai tehniski. Ko darīt ar nepilsoņiem, kuru LR ir 220 491 cilvēks, saskaņā ar 2019. gada 1. jūnija datiem (aktuālākā pieejamā statistika no Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes)?
Latvijas varasiestādes, kuras jau tā vienmēr centušās nepamanīt, ka valstī dzīvo tik daudz cilvēku ar neskaidru statusu, tagad jau pilnībā centīsies aizmirst par šo problēmu.
"Šis jautājums jau sen ir gaidījis savu risinājumu, un likuma pieņemšana ir kaut arī neliels, bet simbolisks solis. Taču, ja pirms 10-15 gadiem runāja par nepilsoņu problēmu, tad šodien tā stāv pat ne otrajā, bet gan trešajā plānā," apstiprinot mūsu bažas, saka intervijā Krievijas avīzei "Kommersant" Latvijas Tirgus un sabiedriskā viedokļa pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš.
"Visi tie, kas vēlējās iegūt pilsonību, sen varēja to izdarīt, tas tiek atbalstīts. Tātad, visi, kas bija ieinteresēts dalībā vēlēšanās un balsojumā, jau ir ieguvuši pilsonību vai atrodas naturalizācijas procesā," piebilda Kaktiņš.
Trešais nav dots
Pēc Kaktiņa sacītā, pēdējo gadu aptaujas par Latvijas aktuālajām problēmām arī liecina, ka nepilsoņu jautājums "neuzpeld" nedz Latvijas krievvalodīgo pilsoņu, nedz nepilsoņu atbildēs. "Atsevišķos aspektos nepilsoņa statuss var būt pievilcīgāks, nekā pilsoņa statuss: nepilsoņi to pašu sociālo nodrošinājumu, taču var braukt bez vīzas gan uz Krieviju, gan uz citām ES valstīm," norāda sociologs. Daudz vairāk respondentus uztrauc iekšpolitikas un sociālās sistēmas jautājumi, pirmām kārtām veselības aprūpe.
Var nešaubīties, ka tieši šādā veidā Latvijas varasiestādes turpmāk atbildēs uz visiem pārmetumiem attiecībā uz nepilsonības institūtu. Mēs, redz, esam izdarījuši visu, ko varējām, tagad jārīkojas pašiem nepilsoņiem. Viņiem, kā mēs noprotam, atlikuši divi varianti – naturalizēties vai nomirt, lai nebojātu valdībai statistiku. Trešais nav dots.
Logs svešzemniekiem
Derētu atcerēties par to, kā parādījās nepilsoņi. Pirmo reizi burzma saistībā ar Latvijas pilsonību parādījās 80. gadu beigās – 90 gadu sākumā. Aiz Gorbačova iecerēto atvērtuma un "Perestroikas" priekškara, kuri jau sāka iziet ārpus kontroles, visi saprata, ka lieta virzījās pie PSRS sabrukuma un jautājums par piederību jaunajām valstīm kļuva arvien asāks.
Latvijas Tautas frontes vienā no savas 1989. gada programmas punktiem uzstājās "par to, lai pilsonību saņem pastāvīgie Latvijas iedzīvotāji, kuri deklarē savu vēlmi saņemt Latvijas pilsonību un nedivdomīgi saista savu likteni ar Latvijas valsti". Toreiz brīvības cīnītājiem bija ārkārtīgi nepieciešams krievvalodīgo iedzīvotāju atbalsts, un solīt viņiem varēja visu ko.
Taču šis, tā dēvētais nulles pilsonības variants, beigās tā arī netika īstenots. Jaunās varasiestādes nobijās no krievvalodīgo valsts iedzīvotāju noskaņojumiem, kaut gan daudzi no viņiem toreiz uzstājās par LR neatkarību, un rezultātā 1991. gada oktobrī Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņēma rīkojumu "Par Latvijas Republikas pilsoņu tiesību atjaunošanu un naturalizācijas pamatnosacījumiem". Saskaņā ar dokumentu, Latvijas pilsonību atzina tikai personām, kuras bija Latvijas Republikas pilsoņi 1940. gada 17. jūnijā, un viņu pēctečiem.
1994. gada jūlijā tika pieņemts Pilsonības likums, kurš aizstāja AP rīkojumu. Tas saglabāja iepriekšējo pilsonības piešķiršanas kārtību, taču ieviesa naturalizācijas iespējas ar tā dēvētajiem logiem – pretendentu iedalīšanu grupās pēc vecuma, dzimšanas vietas un vecuma – Latvijā nedzimušajiem. Šīs iedzīvotāju grupas saņēma iespēju pieteikties naturalizācijai dažādos gados.
1995. gadā tika pieņemti grozījumi, kuri nostiprināja Latvijas pilsonības iegūšanas tiesības bez naturalizācijas valstī dzīvojošiem latviešiem un līviem, kā arī latviešu skolu absolventiem. Toreiz arī parādījās juridiskais termins "nepilsonis". Par nepilsoņiem kļuva bijušie PSRS pilsoņi, kuri līdz 1992. gada 1. jūlijam deklarēja dzīvesvietu, desmit gadus nepārtraukti dzīvoja vai arī piedzima Latvijas teritorijā.
