RĪGA, 28. septembris – Sputnik. Neatkarīgā Saeimas deputāte Linda Liepiņa uzstājās ar satraukuma pilnu runu nepilsoņu likumprojekta skatīšanas laikā.
Aizvakar Saeimas deputāti otrajā lasījumā atbalstīja likumprojektu par automātisku Latvijas pilsonības piešķiršanu Latvijā dzimušiem nepilsoņu bērniem sākot no 2020. gada.
Jaunajai kārtībai jāstājas spēkā no 2020. gada 1. janvāra. Nepilsoņu bērniem Latvijas pilsonība tiks piešķirta automātiski, ja vien vecāki nebūs vienojušies piešķirt bērnam citas valsts pilsonību. Šobrīd, lai iegūtu Latvijas pilsonību savam bērnam, vecākiem-nepilsoņiem jāraksta speciāls iesniegums.
Likumprojekts piemērojams nelielam bērnu skaitam – 2016. gadā par nepilsoņiem tika reģistrēti 47 bērni, 2017. gadā – 51 bērns, 2018. gadā – 33 bērni.
Saskaņā ar likumprojekta anotāciju tam ir jāveicina Latvijas sabiedrības saliedētība. Nepilsoņa statusa piešķiršanas izbeigšana bērniem ir simbolisks solis, kurš ļaus izbeigt apzinātu dažādu Latvijas sabiedrības grupu pretstatīšanu.
Iepriekš apvienība "Attīstībai/Par!" piedāvāja piešķirt Latvijas pilsonību visiem nepilsoņu bērniem, kas vēl nav sasnieguši 16 gadu vecumu, savukārt neatkarīgais deputāts Aldis Gobzems – piešķirt pilsonību visiem nepilsoņiem, kuri piedzimuši pēc 1991. gada 21. augusta, kā arī tiem nepilsoņiem, kuri pēc šī datuma Latvijā valsts valodā ieguvuši vidējo vai augstāko izglītību.
Taču deputāti noraidīja visus centienus paplašināt personu loku, kuri varētu automātiski iegūt Latvijas pilsonību.
Liepiņa publiskojusi savā Facebook lapā runas video un tekstu, ar kuru viņa uzstājās Saeimas tribīnē.
"Pirms gadiem 15 pajautāju kādam ļoti labi zināmam Latvijas politiķim, vai es pareizi atceros, ka barikāžu laikā daži Saeimas nama iemītnieki bija gatavi bēgt prom no Latvijas kopā ar ģimenēm. Viņš man atbildēja ar tik rupju pretjautājumu, kuru es publiski nekad neatkārtošu, bet pēc kura man bija pilnīgi skaidrs, ka manas atmiņas ir īstas, nevis izdomātas.
1991. gadā man bija 16 gadi un es biju jaunākā Augstākās Padomes darbiniece. Man bija lieliska iespēja redzēt barikādes un vēlāk augusta puču no Saeimas nama iekšienes un ārpuses.
Mana vislielākā vilšanās Latvijas politikā bija tieši janvāra barikāžu laikā. Gāja bojā cilvēki, Latvijas tauta bija gatava mirt par Latviju, bet daži izredzētie bija gatavi laisties prom! Es biju pārāk jauna un naiva, lai saprastu, ka tādi "izredzētie" būs vienmēr. Tieši piedzīvotais janvāra barikādēs un augusta pučā lika man novērsties no politikas uz ilgu laiku.
Toreiz neviens nešķiroja Latvijas sargus ne labajos, ne sliktajos, ne krievos, ne ukraiņos, ne latviešos, ne lietuviešos, ne vērtīgākos vai mazāk vērtīgajos. Tās bija tās Latvijai retās reizes, kad mēs visi bijām kā viens. Un mēs varējām kopā kalnus gāzt! Un mēs visi kopā izcīnījām, izdziedājām un nostāvējām līdz Latvija atkal kļuva neatkarīga. Mēs varam daudz, ja esam kopā!
Un kas notika pēc tam? Mēs paši bijām tie, kas sašķēla Latvijas tautu. Mēs paši izaudzinājām paaudzi, kas pilsonības ziņā nav piederīga nevienam, jo ir nepilsoņi. Mēs paši viņiem sejā sakām, jūs neesat Latvijas bērni! Un tad, mēs dusmojamies, ka viņi dusmojas. Mēs neredzam, ka ir politiskās partijas kas "uzvārās" no mūsu divi kopienu valsts, no 16. marta un 9. maija un vēl, un vēl.
Ir pagājuši 28 gadi. Mums ir jābūt beidzot tik gudriem, ka jāpāršķir šī vēstures lappuse. Mums ir jāizbeidz naida kurināšana un mums ir jāizbeidz pazemot Latvijas tauta ar nepilsoņa statusu. Varat noriet un nozākāt mani, bet ir krievi un citu tautību cilvēki, kuri Latvijas pilsonību būtu pelnījuši daudz vairāk par dažu labu latvieti.
Mēs arī šodien varētu daudz, ja visi būtu kopā," pabeidza savu uzstāšanos deputāte.
