RĪGA, 24. februāris — Sputnik, Mihails Gubins. Jau atkal Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības, skandalozais Aleksandrs Krišteins aizstāv latviešu tautas varoni, kapteini Herbertu Cukuru no ebrejiem.
Iepriekš politiķis līdzīgas domas pauda 2005. gada maijā, un tās viņam maksāja dārgi. Runa ir par toreizējā Tautas partijas deputāta pazīstamo atklāto vēstuli Latvijas Ebreju kopienas padomei. Iepriekš Padome publicēja paziņojumu, kurā pauda bažas par antisemītisma un ekstrēmisma izaugsmi valstī, kā arī norādīja, ka Kiršteins atbalsta "ultralatvisku" noskaņojumu.
"Krieviski uzrakstītais un sliktā latviešu valodā iztulkotais Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes paziņojums ar nosodījumu Herberta Cukura darbības izvērtējumam satur klajus melus un izplatīts vienlaicīgi ar Krievijas Federācijas varas iestāžu uzbrukumiem Latvijai," — atbildēja Kiršteins.
Sava vēstījuma noslēgumā viņš pat piedraudēja: "Ņemot vērā vēsturisko pieredzi, uz kuru atsaucas paziņojuma autori, nevajadzētu atkārtot 1940. gada kļūdas, atklāti sadarbojoties ar latviešu tautas ienaidniekiem."
Izcēlās skandāls, un 2005. gada 26. maijā Tautas partijas valde izslēdza Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāju Aleksandru Kiršteinu no partijas. Lēmums par to tika pieņemts vienbalsīgi.
Tautas partijas valde konstatēja, ka deputāta darbības pēdējās dienās novedušas pat līdz tādiem izteikumiem, kuri robežojas ar antisemītismu.
Vēl vairāk, 2006. gada 12. aprīlī TB/LNNK valde nolēma neuzņemt Kiršteinu savās rindās. Neviļus atmiņā uzpeld formulējums "atlaists no gestapo par nežēlību".
Tāpēc, kad Kiršteins no jauna metās aizstāvēt Cukuru, neviens nebija pārsteigts. Visiem zināms, ka šis latviešu politiķis vienlīdz necieš krievus un ebrejus. To viņš nesen apstiprināja, nosaucot krievu valodu par "starptautiskā sionisma valodu".
Skaidrs, ka Kiršteina un viņa domubiedru acīs Cukurs ir spilgts piemērs tam, kā ebreji pēc krievu mudinājuma "apmelojuši un iedzinuši nāvē" latviešu varoni.
Pirms kara aviācijas kapteinis Herberts Cukurs Latvijā bija gluži kā Valērijs Čkalovs vai Čārlzs Lindenbergs savās valstīs. 1934. gadā Cukurs kļuva par nacionālo varoni – viņš paštaisītā lidmašīnā aizlidoja līdz Gambijai, Kurzemes hercoga kādreizējai kolonijai Āfrikā, un atgriezās mājās!
Neviens neapstrīd Cukura varoņdarbus. Taču par viņa tālākajiem darbiem domas dalās.
Vispārpieņemtā versija pauž, ka 1941. gadā Herberts Cukurs pārgājis nacistu pusē. Viņš bija palīgpolicijas virsnieks un Viktora Arāja "labā roka" – viņa komandā Cukurs iestājās brīvprātīgi. Kļuva par Rīgas geto bendi – viņš ir atbildīgs par 13 tūkstošu cilvēku slepkavībām, pārraudzīja vēl 30 tūkstošu cilvēku likvidāciju.
Cukura aizstāvji apgalvo, ka neesot nekādu tiešu pierādījumu viņa dalībai noziegumos. Savukārt esošos esot izdomājuši čekisti, taču pat viņi neesot spējuši neko pierādīt. Gluži pretēji, Cukurs glābis ebrejus — pieejama informācija par četriem izglābtajiem. Pie tam viņš bijis tikai garāžas priekšnieks, nevis Arāja vietnieks. 1941. gada 4. jūlijā, kad nodega sinagoga ar cilvēkiem, viņš pat neesot bijis Rīgā. Kiršteins savā rakstā atkārtoja visus šos jau dzirdētos argumentus, lai arī atsaucas uz jaunu Izraēlā izdotu grāmatu.
Rodas jautājums – kam ticēt? Cukura kaismīgie aizstāvji – Aleksandrs Kiršteins un Roberts Kļimovičs saka, ka nav nekādu dokumentu par Cukura dalību akcijās pret ebrejiem, ka visi Izraēlas izlūkdienesta Mossad iesniegtie pierādījumi nākuši no NKVD un izjūk pēc objektīvas analīzes. Ka Cukurs nav varējis vadīt cilvēku apšaušanas Rumbulā, jo viņu pavadījuši vācieši. Tāpēc Mossad īstenotā Cukura likvidācija esot Latvijas pilsoņa slepkavība, par ko Izraēlai jāatvainojas un jāizmaksā kompensācija bojāgājušā radiem.
Izraēla atbild, ka visi apgalvojumi par to, ka Cukura apsūdzību pamatā esot tikai "atsevišķu liecinieku" izteikumi" un pierādīt viņa vainu "nav varējuši par čekisti", ir rupjš vēsturisko faktu izkropļojums. Ne tikai padomju valsts drošības iestādes, bet arī Izraēlas memoriālā kompleksa "Jad Vašem" darbiniekiem izdevās apkopot un dokumentēt simtiem liecību, ko devuši latviešu kolaboracionisti, kuri piedalījās ebreju iznīcināšanā Cukura vadībā, kā arī dzīvajos palikušie geto gūstekņi.
Herberta Cukura nāves apstākļi Urugvajas galvaspilsētā 1962. gada februārī jau ir labi zināmi. Citu starpā ziņas par to snieguši Izraēlas specdienestu bijušie vadītāji. Šī iemesla dēļ Cukura aizstāvjiem bieži vaicā, kāpēc "Mossad" divus gadu desmitus pēc kara beigām ieguldīja lielus finansiālos un cilvēku resursus Cukura meklējumos? Lai atmaksātu prastam šoferim?
"Mossad" nekad nav bijusi tiesnesis, – tā ir izpildes institūcija, kas īsteno pavēles. Tai gadās kļūdīties, iespējams, pat izpildīt noziedzīgas pavēles. Par "Mossad" un Izraēlas "kļūdām" augstāko cenu samaksājis samaksājis ne tikai Cukurs, – tā emocionāli, taču bez jebkādiem pierādījumiem klāsta Roberts Kļimovičs.
Taču rodas vēl viens jautājums: kāpēc Cukurs slēpās Dienvidamerikā, ja glāba ebrejus, nevis piedalījās viņu slepkavībās? Būtu pierādījis savu nevainību, parādījis izglābtos, būtu kļuvis par "Taisno starp tautām" kā Žanis Lipke. Uz šo jautājumu saprotama atbilde nav saņemta.
Domājams, šis stāsts ne ar ko nebeigsies. Latviešu nacionālisti stāstīs par "žīdu čekistu" plānu iznīcināt un apmelot latviešu varoni un visu tautu, par ko Izraēlai būtu jālūdz piedošana. Diezin vai atradīsies tādi Cukura vainas pierādījumi, ko viņi pieņemts.
Izraēla apgalvos, ka nepieciešamo pierādījumu ir pietiekam un Latvijas ebreju bendes slepkavībai bija arī politiski mērķi. Tādējādi "Mossad" lika Eiropas valstu valdībām saprast: ja viņi neķersies klāt nacistiskajiem noziedzniekiem, atradīsies cilvēki, kuri to izdarīs viņu vietā citām metodēm.
Prese pieminēs "Rīgas bendi" sakarā ar latviešu nacionālistu akcijām un izteikumiem vai 23. februārī, kad 1965. gadā Herberta Cukura līķis tika atrasts kastē Montevideo pilsētā.
