18:31 24 Augusts 2019
Tiešraide
  • USD1.1065
  • RUB72.9469
Doma laukumā pieminēja 1991. gada barikāžu aizstāvjus

Barikāžu varoņi: savējie vai svešinieki

© Sputnik / Sergey Melkonov
Latvijā
Saņemt īso saiti
Vladimirs Dorofejevs
123

Pie kā nonākuši Rīgas barikāžu aizstāvji pēc 27 gadiem, par ko dzīvības upurēja latvieši un krievi un kad beidzot iestāsies gaišā nākotne, pēc kuras cilvēki ilgojās.

RĪGA, 23. janvāris — Sputnik, Vladimirs Dorofejevs. Rīgas barikāžu piemiņas diena jau sen kļuvis par oficiālās mitoloģijas elementu Latvijā. Daži politiķi šajā dienā pat sākuši izmantot saukli "bez cīņas nav uzvaras". Nu jau ir izaugusi paaudze, kas uzskata: neatkarība tika iekarota tieši janvāra barikādēs. Taču notikumi nav seni, un ļoti daudzi ir to aculiecinieki. Atliek tikai saost dūmu smaku Doma laukumā, un visi 1991. gada notikumi no jauna nostājas acu priekšā.

Mūsdienu varoņi

Sestdien, 20. janvārī Latvijas prezidents Raimonds Vējonis, Saeimas spīkere Ināra Mūrniece, aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs apstaigāja ar 1991. gada notikumiem saistītās vietas.

Раймондс Вейонис на Бастионной горке
© Sputnik / Sergey Melkonov
Raimonds Vējonis Bastejkalnā

No rīta amatpersonas godināja barikāžu upuru piemiņu. Pēc tam Doma laukumā svinīgi iedegās ugunskurs, kas jau vairākus gadus ir Jaunsardzes pastāvīgā lokācijas vieta šajā piemiņas dienā.

Šeit teju uz katra soļa dzirdams, kā kāds vectētiņš stāsta dažiem karavīru formās tērptiem puikām, kā viss notika patiesībā. Versijas ir dažādas: vieni vectētiņi stāsta, kā viņi pārmācījuši krievus, citi saka, ka latvieši un krievi plecu pie pleca stāvējuši uz barikādēm. Pusaudži klausās, vaicā un mācās jaunās leģendas.

Pa to laiku varas pārstāvji devās aplūkot Doma baznīcas jaunās vitrāžas. Tās nepavisam neatgādina agrākās, taču, protams, varasvīri to, šķiet, nepamanīja.

Kāds tam sakars ar barikādēm

Senlaicīgās vitrāžas bija kā tāds komikss neizglītotajiem XVII gs. rīdziniekiem. Tajās ir papilnam viegli interpretējamu simbolu. Mūsdienu vitrāžu kompozīcija ir citāda – arī tajā vērojama simbolika, taču daudz abstraktāka.

Vitrāžu kompozīciju veido pieci elementi: "Liesma", "Neatkarība", "Ziemassvētki/Lieldienas", "Pilnība", "Mainīgums". Visas kompozīcijas ir viegli sajaukt: nav viegli atšķirt "Liesmu" no "Pilnības", un saprast, kā tās saistītas ar barikādēm – tas nu nav manos spēkos. Gribas vaicāt: tas patiešām ir par barikādēm?

Nav saprotams, kāpēc mūsdienu mākslinieki nevarēja vienkārši atainot mozaīkā barikāžu notikumus. Piemēram: cilvēki sēž pie ugunskura, lai aizstāvētu savu, tautas varu, nabadzīgas vecmāmiņas nes aizstāvjiem pīrādziņus, uzstājas kāds tālaika spīkeris. Elementāri, taču laikam jau par sarežģītu.

Tāpēc līdzās elegantajām viduslaiku vitrāžām tagad ir smagnēja mūsdienu abstrakcija. Visvairāk kaitina lielīšanās ar to, ka kompozīcijas veidošanai izmantotas modernas kosmiskās ēras tehnoloģijas.

Protams, ja šī abstraktā vitrāža stāvētu atsevišķi, tā izskatītos daudz labāk. Apgaismojumā tā ir ļoti patīkama, jo dāvā patiešām siltu ainu.

Svinības

Atbildīgākais 20. janvāra pasākums bija ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa. Lai nu kā, taču slepeno aģentu dārgos melnos mēteļos un ar nemanāmu mikrofonu šeit bija neparasti daudz – apmēram divi desmiti.

Prezidentam, Saeimas spīkerei un ministriem pievienojās vairāki politiķi un Barikāžu muzeja direktors Renārs Zaļais. Šeit sapulcējās arī diplomātiskais korpuss. Bez ilgām runām klātesošie nodziedāja valsts himnu kara orķestra pavadījumā.

Skatītāju skaits ceremonijā nebija liels – visvairāk bija vietējo žurnālistu, kam pievienojās daži tūristi un gandrīz tikpat daudzi vietējie iedzīvotāji – kopā aptuveni pusotrs simts cilvēku. Protams, to nevar ne salīdzināt ar cilvēku jūru pirms 27 gadiem barikāžu dienu upuru bērēs.

Pēc ziedu nolikšanas politiķi devās pie pieciem akmeņiem, kas veltīti barikāžu dienu upuriem.

Šajā mirklī radās neveikla situācija – diplomātiskais korpuss vēl nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa, bet visi fotogrāfi metās pa pēdām valsts pirmajām amatpersonām, turklāt pa zālāju, lai apsteigtu politiķus.

Savējie un svešie

Pie Edijam Riekstiņam veltītā akmeņa sastinga godasardze. Zēns gāja bojā, pat nepaspējis absolvēt skolu, naktī, kad OMONs devās uzbrukumā IeM ēkai.

Памятный камень на месте гибели кинооператора Андриса Слапиньша
© Sputnik / Sergey Melkonov
Piemiņas akmens kinooperatora Andra Slapiņa bojāejas vietā

Es pats tonakt tramvajā devos uz mājām un biju vecpilsētā. Pie operas ēkas tramvaju apturēja civilā tērpušies krievu miliči un izsēdināja visus pasažierus, sakot, ka tālāk nevar, tālāk šauj. Un pasažieri devās uz Vecrīgu.

Skaidri atceros baiļu un neizlēmības atmosfēru, kas tolaik valdīja Doma laukumā. Bija dzirdami šāvieni, kāds to dēļ, momentā atjēdzies, metās prom. Kāds palika. Es paklaiņoju no viena ugunskura pie otra, kompāniju neatradu un gāju uz mājām Elizabetes ielā, pāri Jēkaba ielai. Arī tur bija redzamas trasējošās lodes. Bija bail. Iespējams, arī Edijs Riekstiņš tonakt vienkārši gāja mājās.

Prezidents ar ministriem, diplomāti un pensionētie miliči – notikumu dalībnieki apstaigāja visus piemiņas akmeņus, nolika ziedus un godināja bojāgājušo piemiņu. Šos akmeņus bieži piemin nacionālisti, taču likteņa ironijas dēļ bojāgājušajiem ar viņu ideoloģiju sakara nav.

Divi bojāgājušie miliči – baltkrievs Vladimirs Gomanovičs un krievs Sergejs Konoņenko tagad būtu bijuši nepilsoņi, par nepilsoņiem būtu kļuvuši arī viņu kolēģi, kuri tolaik aizstāvēja IeM no OMONa. Tolaik gan pilsētas milicijā, gan OMONā lielākoties strādāja krievi.

Par Gomanoviča un Konoņenko nāvi jaunā latviešu vara piešķīra viņu sievām un bērniem pilsonību. Tiem, kuri uzbrukumā tika vien ievainoti, un viņu tuviniekiem tā nepaveicās.

Tonakt bojāgājušie operatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne no Jura Podnieka komandas, arī nebija aizrautīgi nacionālisti. Gvido sieva bija maskaviete, un atgriezās dzimtajā pilsētā, kur mūsu nacionālā varoņa bērni tagad staigā uz latviešu svētdienas skolu vēstniecībā.

Romualds Ražuks, tagadējais Saeimas deputāts, 1991. gadā bija Latvijas Tautas Frontes priekšsēdētājs. Kopš tā laika viņš ir barikāžu aizstāvju biedrības valdes loceklis, kurš iedibinājis barikāžu upuru piemiņas tradīciju.

Ромуальдас Ражукас, бывший руководитель Народного фронта Латвии
© Sputnik / Sergey Melkonov
Bijušais Tautas Frontes vadītājs Romualds Ražuks

Kamēr tika godināti upuri, politiķis man pastāstīja, ka par viņu nāvi atbildīga ir kaut kāda nezināma provokatoru grupa, kura no Bastejkalna apšaudījusi visus pēc kārtas. Ražuks uzskata, ka tā noticis, lai padomju Latvijā ieviestu karastāvokli un noslāpētu neatkarības kustību.

"Notikušais piesaistīja žurnālistu uzmanību no visas pasaules, — atceras Ražuks. – Janvārī šeit bija 360 Latvijas Augstākajā padomē akreditēti ārvalstu žurnālisti. Toreiz Padomju Savienība ekonomiski bija ļoti vāja, PSRS bija daudz parādu, un Maskava nolēma mūs atlaist. Faktiski miliču un kinovīru bojāejas traģiskais moments kļuva par uzvaru barikāžu epopejā," – paziņoja Ražuks.

Viņš uzsvēra, ka tā ir fenomenāla veiksme un Latvijas iedzīvotāju nacionālā laime.

"Pie mums ieradās no ASV vēsturnieks Džins Šārps, un viņš pastāstīja, ka XX gadsimtā var atsaukt atmiņā tikai trīs situācijas, kad valsts gāzta nevardarbīgā ceļā. 1949. gadā Indijā, Filipīnās 1986. gadā un Baltijā 1991. gadā," – atzīmēja Ražuks.

Barikāžu dūmi

Pēdējais pasākums virknē bija putras dalīšana pie barikāžu ugunskura netālu no Saeimas. Oficiālu personu nebija daudz, no pirmajām amatpersonām ieradās tikai Saeimas spīkere Ināra Mūrniece.

Šeit pār mani vēlās atmiņas. Laikam jau pie visa vainīga degošās malkas smaka aukstā janvāra dienā uz ielas un pie ugunskura sanākušie nabadzīgie pensionāri.

Рижане пробуют кашу защитников баррикад
© Sputnik / Sergey Melkonov
Rīdzinieki nogaršo barikāžu aizstāvju putru

Sirds sažņaudzās no atmiņām, jo to dienu galvenie varoņi bija ne tikai bojāgājušie miliči un kinoļaudis, ne tikai pelēkie kardināli, kuri organizēja simtiem ārvalstu žurnālistu sabraukšanu vienā mirklī.

Manās acīs galvenie varoņi bija pie barikādēm sanākušie vienkārši cilvēki: nabaga strādnieki, kuru vidū bija ne tikai latvieši, bet arī krievi, un latviešu vecenītes pašadītās beretēs un dūraiņos, kuras no savas skopās pensijas cepa pīrādziņus un nesa uz Vecrīgu barikāžu aizstāvjiem.

Lai arī viņu vidū neviens nav gājis bojā zem tankiem kā Maskavā augusta puča laikā tajā pašā gadā, taču šie cilvēki ilgojās pēc brīvības un darīja, ko varēja. Tieši viņiem būtu jākļūst par īstajiem barikāžu vitrāžu varoņiem.

Protams, 2018. gadā ugunskurs pie Saeimas jau ir pavisam citāds – tas deg uz īpaša milzīga dzelzs paliktņa, no kura nebija ne smakas 1991. gadā. Taču kūstošais sniegs ielās, cilvēki pie ugunskura un dūmu smaka Vecrīgā atgādina tos laikus.

Nav ne mazāko šaubu: šeit daudzi sanāk katru gadu un atceras jaunību. Arī es atcerējos savējo. Atcerējos, kā gāju pa šīm ielām garām barikādēm, kā ticēju gaišajai nākotnei, kas, spriežot pēc visa, vēl joprojām nav iestājusies.

Pēc temata

Piemiņa stiklā: barikādēm veltītas vitrāžas Doma baznīcā
Rīgā sākas Barikāžu atceres dienu piemiņas nedēļa

Galvenie temati