19:10 11 Decembris 2017
Rīga+ 0°C
Tiešraide
Latgales ainavas

Latgale, SOS! Kā izmirst Latvijas reģions ar lielāko krievu tautības iedzīvotāju skaitu

© Flickr/ Kārlis Dambrāns
Latvijā
Saņemt īso saiti
Vladimirs Vereteņņikovs
106

Latgales reģions Latvijas austrumos ir viens no nedaudzajiem ES, kas robežojas ar Krieviju. Iedzīvotāji šeit ir dažādi: autohtons – latgaļu etnoss, krievi, latvieši, baltkrievi, poļi, lietuvieši un ebreji. Ilgus gadus aiz Latgales robežām tā bija gandrīz aizmirsta.

Taču 2016. gada sākumā par nelielo rajonu sāka runāt visa pasaule – pēc BBC pseidodokumentālās filmas nākšanas klajā. Tā stāstīja, ka Krievijas un NATO bruņotais konflikts varētu sākties šīs nabadzīgās un reti apdzīvotās teritorijas dēļ. Par to, kā šodien dzīvo Latgale – RIA Novosti materiālā.

Tāda filma

Novada iedzīvotāji filmu kritizēja un sūdzējās, ka tās autoriem nav ne mazākās nojausmas par reālo dzīvi. Neviens šeit nav iecerējis sacelšanos, par separātistiem nekas nav dzirdēts, — latgaļi bija sašutuši. Pēc viņu domām, filmā pareizi bija atainots tikai viens: reģionā patiešam dzīvo liels skaits krievu valodā runājošu cilvēku. Pēc filmas iznākšanas toreizējais Daugavpils mērs pauda savas domas.

"Ik reizi, kad Daugavpilī ierodas ārvalstu vai arī Latvijas žurnālisti vai politiķi un sāk meklēt "zaļos cilvēciņus", separātistus, ekstrēmistus, aģentus vai ko līdzīgu, praktiski visi vietējie vadītāji atbild vienādi – reāli draudi ir tie, ka skolēnu trūkuma dēļ ir jāslēdz skolas, ka bezdarba līmenis ir augstāks, bet algas un pensijas zemākas nekā citos reģionos," – mērs atklāti raksturoja situāciju. Politiķis uzsvēra, ka nepieciešami politiski risinājumi un nopietni ekonomiskie projekti, lai investīcijas reģionā kļūtu izdevīgas.

"Bet "šausmenes" mūs nebiedē, lai kas tās izdomātu. Latgalē dzīvo cilvēki, kuri karus, revolūcijas, deportācijas un genocīdu ir pārdzīvojuši realitātē nevis kino. Tāpēc viņi augstu vērtē mieru un saskaņu," – piebilda Lāčplēsis.

Pasaka nav izdevusies

Kopš tiem laikiem pagājuši gandrīz divi gadi. Trešais pasaules karš nav sācies, tāpat kā nezin kādu tur latgaliešu "separātistu" sacelšanās. Taču arī dzīve nav kļuvusi labāka: uzņēmumi veras ciet, cilvēki brauc prom. Īpaši skumja aina redzama lauku apvidū.

Randenes ciems Kalkūnes pagastā netālu no Daugavpils. Vieta Latvijā ir pazīstama – šeit pusaudža gadus aizvadīja izcilais latviešu dzejnieks Rainis. Padomju laikos šeit bija plaukstoša kolhoza "Udarņik" centrs. Pēc tam nāca "sākotnējās uzkrāšanas" ēra: 90. gadu sākumā laucinieki aktīvi pirka bijušās kolhoza zemes, veidoja pašu saimniecības. Taču lielāko daļu gaidīja rūgta vilšanās: sapņi par bagātām ražām, ko pirks ārzemnieki, bija un palika tikai sapņi. Daži pagasta iedzīvotāji zaudējuši piekļuvi pat minimāliem labumiem.

"Savulaik mans vīrs Timofejs pameta darbu Daugavpils autobusu parkā. Toreiz, 90.gadu sākumā cilvēkus aicināja braukt uz laukiem, atjaunot pirmskara viensētu sistēmu, lai atdzimtu latviešu zemnieka – pārtikuša un rūpīga saimnieka – slava. Labi, ka tēvs mums atstāja māju un zemes gabalu. Tā nu aizbraucām. Diemžēl ātri noskaidrojās: pat liels zemes gabals negarantē, ka tu kļūsi par plaukstošu fermeri," – stāstīja Gaļina Makarova. Viņa dzīvo netālu no Randenes.

Viņa pastāstīja, ka nācies pārdot gandrīz visus lopus, bet zeme palikusi atmatā – nerentabli. Vecajā darbā pilsētā vīru pieņemt atteicās, aizbildinoties ar kvalifikācijas zudumu. Neveiksmīgā fermera ģimenei klājās smagi. Palīdzība nāca no ārzemēm. Meita Oļesja kopā ar vīru strādāja Spānijā un sūtīja daļu peļņas radiem mājās. Pateicoties šai palīdzībai, Timofejam un Gaļinai izdevās mazliet tikt galā ar sadzīvi: saremontēt māju, no jauna pieslēgt elektrību un televīziju. Nesen Timofejs aizgāja viņsaulē – laukos nebija iespēju savlaicīgi saņemt medicīnisko palīdzību. Kad tika diagnosticēts smadzeņu audzējs, bija jau par vēlu. Gaļina palika viena pati nošķiebtajā mājā.

Netālu no viņas mājām stāv liela savrupmāja, kur dzīvo septiņdesmitgadīgā pensionāre Ausma Bērziņa. Viņas vīrs Dmitrijs nomira pirms trim gadiem. Arī viņu 90. gadu vidū aktīvi piedalījās kolhoza zemes pārdalē. Dmitrijs, Ausma un abi viņu dēli ar ģimenēm toreiz līdz ausīm ienira "biznesā": sēja labību, audzēja lopus un putnus. Ausma sapņoja par bariem strādnieku no pilsētas, kas būtu gatavi strādāt par "zupas šķīvi". Nekas neiznāca.

Jaunizceptie fermeri noskaidroja, ka nav iespējams veiksmīgi strādāt bez valsts palīdzības. Taču valsts 90. gados deva priekšroku lētām un vienkāršām piegādēm no ārzemēm. No vietējiem zemniekiem pirka tikai graudus, par tādām cenām, ka itin drīz uz tiem, kas turpināja apsēt lielas platības, skatījās kā uz muļķiem. Pamazām Bērziņu ģimenes saimniecība panīka. Tagad bērni izklīduši kur kurais, bet Ausma dzīvo no pensijas.

Uz čemodāniem

Tādi piemēri sastopami teju vai uz katra soļa. Latgalieši tik tikko savelk galus kopā, reģions kļūst tukšāks. 1990. gadā te dzīvoja 422 tūkstoši cilvēku, tagad – aptuveni 280 tūkstoši. Pamestība skārusi arī Daugavpili, kura pirms PSRS sabrukuma bija liels (vietējā mērogā) rūpniecības centrs ar 130 tūkstošiem iedzīvotāju. Oficiālie dati liecina, ka tagad pilsētā dzīvo 85 tūkstoši cilvēku (neoficiālie norāda, ka mazāk).

"Lielākā daļa pilsētas rūpniecības atdeva Dievam dvēseli 90. gados, par "noslēguma akordu" kļuva ķīmisko šķiedru gigantiskās rūpnīcas bojāeja 2000. gadā. Taču pirms 15 gadiem Daugavpilī bija daudz cilvēku, dzīve sita augstu vilni. Viss mainījās 2004. gadā, kad Latvija tika pieņemta ES un "slūžas" bija vaļā. Robežas pazuda, jaunākie un enerģiskākie Latgales iedzīvotāji masveidā devās uz Rietumeiropu. Tendence saglabājas arī šobaltdien. Patlaban lielākā daļa iedzīvotāju Daugavpilī ir pensionāri un jaunieši, kuri vēl nav beiguši mācības," – stāsta bijušais žurnālists Grigorijs Faršins, kurš pārkvalificējies par sociālo darbinieku.

"Starp gandrīz divdesmit manu klasesbiedru, ar kuriem kopā svinējām skolas izlaidumu 1996. gadā, tagad Daugavpilī dzīvo kādi pieci cilvēki. No universitātes kursabiedriem pilsētā palicis vēl mazāks skaits. Ziņas sociālajos tīklos no bijušajiem kursabiedriem tagad saņemu no Lielbritānijas, Īrijas, Francijas, Zviedrijas. Retumis kāds no viņiem ierodas dzimtenē uz pāris nedēļām. Apstaigā radiniekus, iedzer pa glāzītei ar šeit palikušajiem paziņām un atkal ir prom," – pievienojas pedagogs Jurijs Afanasjevs.

"Pie mums viss ir kār-tī-bā!"

Iedzīvotāju masveida prombraukšanas dēļ reģionā ļoti trūkst virknes speciālistu, piemēram, ārstu. Daudzas medicīnas procedūras Latgales iedzīvotājiem nākas meklēt Rīgā. "Ziniet, jaunie un perspektīvie ārsti pie mums ilgi neaizkavējas, jo šeit katram nākas strādāt par trim vai četriem, strādājam vaiga sviedros… Ir normāli, ja cilvēks tiecas turp, kur ir vienkāršāk un ērtāk. Bet Daugavpils mediķi ne vienmēr grib pārvākties uz ārzemēm – Rīgā un dažās citās Latvijas pilsētās piedāvā daudz labākus apstākļus nekā šeit. Arī vēl strādājošo cilvēku lielā slodze noved pie tā, ka viņi ne vienmēr pilda savu darbu tik kvalitatīvi, kā varētu, ja pilnvērtīgi atpūstos. Organisms nav no dzelzs," – sūdzas Daugavpils reģionālās slimnīcas radioloģijas nodaļas vadītāja Ģertrūde Rutkovska.

Slimnīcas darbinieki neslēpj, ka tuvākajā laikā tā varētu pāriet tikai pie maksas pakalpojumu sniegšanas. Lielākās rindas šeit izveidojušās uz angiogrāfiju, sonogrāfiju MRT, fizioterapeitu rehabilitāciju. Dažkārt nākas gaidīt pat četrus mēnešus.

Interesanta ir Latgalē dzīvojošo psiholoģija. Vieni ir pieraduši pie alkohola, jo nav varējuši iekļauties jaunajā dzīvē. Citi neslēpj, ka gaida pirmo iespēju doties turp, kur ir perspektīvas un lielākas algas. Trešie, gluži pretēji, iekaist, ja Daugavpili raksturo kā "izmirstošu ciemu", bet viņus pašus – kā neveiksminiekus, kuri nav spējuši aizbraukt uz ārzemēm. Viņi visiem spēkiem cenšas pierādīt, it īpaši pašiem sev, ka stāvoklis nemaz nav tik slikts. Piemēram, Daugavpils mēra padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos Olga Petkeviča publicēja sociālajā tīklā fotogrāfiju – automašīnām pārpildītu lielveikala autostāvvietu un veltīja to visiem, kuri rāda Rīgas tukšās ielas svētdienas vakarā. Viņa apgalvo, ka Daugavpils būvējas, nevis pastaigājas pa promenādēm, un ļaunvēļi var necerēt uz Daugavpils izmiršanu.

Perspektīvas

Daudzi, neskatoties ne uz ko, vēlas dzīvot un strādāt Latgalē. Pedagoģe Irēna Mihailova strādā Daugavpils Universitātes Bioloģijas un tehnoloģiju institūta Inovatīvās mikroskopijas centrā. Viņa mīl savu darbu un aizrautīgi stāsta par mūsdienu tehnoloģijām. Irēna negatavojas braukt prom, taču pieļauj tādu variantu nākotnē, "ja tur piedāvās ideālus darba apstākļus".

"Daudzi mani bijušie kursabiedri ir izklīduši pa dažādām valstīm un atraduši darbu savā specialitātē. Diemžēl ārzemēs zinātnieki pelna daudz labāk nekā šeit. Taču man gribētos palikt Latvijā. Pat, ja nāksies to uz kādu laiku pamest, noteikti centīšos atgriezties. Te ir manas mājas, draugi un tuvinieki. Daugavpilī pazīstams teju vai katrs akmens, visapkārt dveš sirdij dārgas atmiņas," – atzinās Mihailova.

Valsts varasiestādes periodiski ģenerē plānus reģiona atdzimšanai. Vienu no tiem valdība pieņēma 2012. gadā: reģionā ieguldīja 98,8 miljonus eiro (piesaistīja 47,48 miljonus biznesa vides uzlabošanai, 9,07 miljonus atvēlēja ceļu remontam), atklāja Latgales Uzņēmējdarbības centru un uzņēma divas reklāmas filmas.

Vēlāk Ministru kabinets apstiprināja Latgales attīstības plānu 2015.-2017. gg. Nolaisto teritoriju atjaunošanai tika piesaistīti 52,18 miljoni eiro – naudu piešķīra Eiropas Reģionālās attīstības fonds. Uzcēla virkni kultūras objektu, izveidoja Latgales brīvo ekonomisko zonu ar atvieglotām nodokļu likmēm. Turklāt tika plānots nodrošināt 818 darba vietas. Par to, cik iznācis patiesībā, varasiestādes atskaitīsies tikai nākamgad.

Latvijas valdība ir apmierināta ar reģiona glābšanai spertajiem soļiem. Taču paši Latgales iedzīvotāji joprojām sūdzas par ekonomisko depresiju un bezcerību.

Pēc temata

Daugavpilī amerikāņu studentei iemācīja runāt krievu valodā
Uz Daugavpili un Rēzekni varēs aizbraukt ar divstāvu vilcienu
Daugavpilī pasniegtas 2016. gada tūrisma balvas
Rēzeknes ekonomiskā zona ieguvusi divus Financial Times apbalvojumus
Daugavpils cietoksnī tiks atvērts Tehnikas muzejs
Rēzeknē izdomāja, kā piesaistīt tūristus no kaimiņu rajoniem un kaimiņvalstīm

Galvenie temati