21:08 21 Novembris 2017
Rīga+ 1°C
Tiešraide
Stenda šaušana

Prasme šaut fotogrāfam noder

© Sputnik / Робертс Вицупс
Latvijā
Saņemt īso saiti
Roberts Vīcups
67

Neskatoties uz savu proletārisko izcelsmi, 1983. gadā uzsāku mācības Ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotajā Rīgas Leona Paegles 1. vidusskolā. Tā man pienācās pēc dzīvesvietas, kas bija pašā Rīgas centrā komunalkā iepretim cirkam.

Aukstais karš bija sasniedzis savu apogeju, un vecāko klašu skolēniem obligāts priekšmets bija civilā aizsardzība, tika pasniegta arī ierindas mācība un skolas otrā stāva gaiteņa galā atradās aizrestota ieroču istaba ar dzelzs durvīm. Plikgalvainais pasniedzējs Poļaks pulkveža uzplečos izskatījās cienīgi un pat nedaudz iedvesa bijību.

Sākot no ceturtās klases zēniem pēc stundām bija iespēja apgūt šaušanu ar pneimatisko ieroci, respektīvi ar gaiseni. Apgūšana notika klasē, kas atradās blakus ieroču istabai, un man nezināmu iemeslu dēļ tā bija visai šķidri apmeklēta. Tika izsniegtas divas pneimatiskās šautenes, kārbiņa ar lodītēm, un tā nu mēs trīs vai četri atnākušie zēni tikām pie šaušanas gandrīz nepārtraukti. Pie skolotāja galda klases priekšā uz stāvus pieslietiem dēļiem tika piestiprināti mērķi, mēs pa divi sēdāmies pēdējos solos un mēģinājām pārspēt viens otru. Pa pieci šāvieni, cēlāmies, gājām pēc mērķiem un skaitījām punktus.

Aviācija
Sputnik / Робертс Вицупс

Neviens mums nemācīja, kā pareizi turēt ieroci, kā mērķēt, kā pareizi elpot un izdarīt šāvienu, tomēr jau trešajā vai ceturtajā nodarbībā neviens nešāva ārpus sešinieka. Nevienam nenāca prātā mērķēt uz biedriem kaut ar nepielādētu ieroci, vazāties ar to pa gaiteni vai citas ākstības, neskatoties uz to, ka skolotājs Poļaks mūs bieži atstāja klasē vienus un paslēpās ieroču istabā. Žēl, bet meitenes uz šaušanu nenāca, tā ka nācās vien "mērīties" savā starpā.

Kā nodeva šaušanai mums bija jāmācās Kalašņikova automāta izjaukšana un salikšana, ko personīgi es uztvēru ar neviltotu sajūsmu. Darbošanās ar īstu automātu desmitgadīgam puikam nav joka lieta. Joprojām neesmu iedziļinājies šīs darbības rekordos (tādi noteikti pastāv), taču es biju uztrenējies tiktāl, ka no pilnībā izjaukta stāvokļa spēju ieroci salikt 17 sekundēs. Kad gadus 30 vēlāk turēju to rokās atkārtoti, gan sapratu, ka neko no tā neatceros. 

Šaušana bija radījusi azartu un es arvien biežāk sāku vilkt tēvu uz pneimatiskajām šautuvēm, kādu tolaik Rīgas centrā nebija mazums. Divas atceros pavisam konkrēti – viena netālu no Dzirnavu un Brīvības ielu krustojuma, otra pagrabā pie toreizējās kafejnīcas "Luna". Kad teicām, ka pa alus bundžām nešausim, sākotnēji uz mums skatījās ar neizpratni, bet vēlāk saprata, ar ko viņiem darīšana. Šautuves darbiniekiem bija interesanti noskatīties tēva un dēla sacensībā un viņi bija ar mieru katru reizi iededzināt svecītes no jauna, kad mēs ar saviem šāvieniem bijām nodzēsuši to liesmiņas.

Roberts Vīcups
© Foto: Roberts Vīcups

Pa pašu sveci šaut nedrīkstēja un tas arī gadījās reti. Pēc kāda laika arī tas vairs nebija interesanti un mēs pārgājām uz sērkociņiem. Plastilīna klucītī tika iesprausti sērkociņi un novietoti standarta šaušanas attālumā. Rezultāti ar tēvu mums bija apmēram vienādi un katrs desmitais šāviens nolauza sērkociņu. Mana aizrautība ar šaušanu bija tik liela, ka vasarās, kad mugurā bija tikai krekls ar īsām piedurknēm, es uz šautuves voiloka letes regulāri saberzu elkoņus, kas finālā rezultējās ar infekciju un daudziem augoņiem uz labās rokas apakšdelma. Rētas redzamas joprojām. 

Mana nākamā sastapšanās jau ar nopietnāku ieroci, respektīvi – Makarova pistoli, notika brīdī, kad biju izlēmis pamest mācības Rīgas Tehniskajā universitātē un apgūt deviņdesmito gadu beigās modē nākušo apsarga profesiju. Tolaik apgūšanai bija nepieciešamas vien piecas darbadienas un viens no kārtojamiem eksāmeniem sertifikāta iegūšanai bija šaušana ar Makarova pistoli. Mums bija jāierodas policijas šautuvē Valdemāra ielā, jāprot pielādēt ierocis un jāizdara astoņi šāvieni. Četri vienkārši mērķa virzienā, nākamie četri mērķī.

Uzdevums bija trāpīt cilvēka siluetā no desmit metru attāluma. Nedomājot sašāvu visus silueta galvā un eksāmens bija nokārtots. Visjautrāk ar šaušanu gāja pusmūža pasta darbiniecēm, jo tolaik bija populāri uzbrukumi pasta darbiniekiem, kas iznēsā pensijas un darbiniekiem bija jākārto ieroča nēsāšanas atļauja. Ar šiem pirmajiem un daudziem arī vienīgajiem šāvieniem acīmredzot bija pietiekami, lai uzskatītu, ka cilvēks prot apieties ar ieroci.

Sloka
Sputnik / Робертс Вицупс

Mana apsarga karjera sākās "Zundas" mēbeļu veikalā, taču jau pēc desmit mēnešiem es tiku pārcelts darbā apsardzes firmas dežūrdaļā. Salīdzinot ar mēbeļu veikalu, tas bija tiešām atbildīgs darbs, un viens no pienākumiem bija ieroču istabas apsardzība un ieroču izsniegšana un pieņemšana maiņas darbiniekiem. Arsenālā bija Vinčestera pumpji, makarovi, plānie čekistu IŽ-75 un gāzes revolveri. Pirmajās maiņās pret to visu izturējos ar lielu pietāti, vēlāk pa naktīm rūpīgi izpētīju ieročus, un turpmākos trīs darba gadus tie kļuva par tikpat parastiem priekšmetiem kā… kā jebkuri citi sadzīves priekšmeti. Kā mēms atgādinājums, ka ierocis nav spēļu manta, dežūrdaļas grīdā rēgojās caurums ar 9 milimetru lodi dziļumā – nepareizas ieroča izlādēšanas rezultāts.

Vēlāk, kad gāzes ieroči Latvijā nonāca brīvā tirdzniecībā un vairs nevajadzēja kārtot atļauju tā iegūšanai, arī es iegādājos gāzes pistoli. Taisnības labad jāatzīmē, ka par nopietnu ieroci tas nav uzskatāms un tāds nav arī likuma izpratnē – tas ir speciālais līdzeklis pašaizsardzībai. Pareizi izmantots tas var būt gana efektīvs, taču muļķa rokās kļūs par draudu pašam un apkārtējiem.

Kad mans paziņa, kurš nodarbojās ar sportingu – šaušanu pa lidojošiem bituma šķīvīšiem – uzaicināja mani pašaut, uztvēru to ar zināmu interesi, bet bez milzīgas aizrautības. Puikas gados šāds uzaicinājums būtu izsaucis citādu reakciju. Toreiz ar brālēnu laukos, pārvarot bailes tikt pieķertiem, vilkām ārā no pagultes viņa tēva medību bisi un devāmies mežā izšaut katrs pa patronai. Šoreiz man tika izsniegta 12. kalibra Beretta 686E un Cheddite skrošu patronas.

Стендовая стрельба
© Sputnik / Робертс Вицупс
Stenda šaušana

Palielā laukumā šāvēja priekšā ir izvietotas piecas šķīvīšu palaišanas mašīnas, kuras ar distances slēdžiem darbina cilvēks, kurš sēž nojumē pie galda aiz šāvēju mugurām. Sacensībās noteiktā secībā tiek darbināti visi palaidēji, šāvieni tiek izdarīti pa vienam un dupletā. Ņemot vērā manu pieredzes neesamību, man bija jāšauj tikai pa šķīvīšiem, kas lido virzienā uz mani vai prom no manis.

Intuitīvi ticis galā ar ieroča pielādēšanu un noklausījies paziņas instrukcijas par acu – roku – ķermeņa koordināciju, paceļu ieroci pie pleca. Kad esi gatavs šaušanai, nobļaujies "Dod"! un pie galda sēdošais vīrs nospiež podziņu, šķīvītis lido un es šauju garām. Mērķēšana notiek kustībā, ar stobra galu sekojot mērķim, kustību izdarot ar visu ķermeņa augšdaļu. Pretēji ierastajam abas acis paliek vaļā, arī tēmekļa stobra galā nav. Mērķis ir jājūt.

Rezultātā no kādiem divdesmit šāvieniem trāpu trīs vai četrus. Tāds īsts azarts arī neparādās, taču pieļauju, ka ilgāk patrenējoties, rezultāts uzlabotos un arī azarts neizpaliktu.

  • Stenda šaušana
    Stenda šaušana
    © Sputnik / Робертс Вицупс
  • Stenda šaušana
    Stenda šaušana
    © Sputnik / Робертс Вицупс
  • Stenda šaušana
    Stenda šaušana
    © Sputnik / Робертс Вицупс
  • Stenda šaušana
    Stenda šaušana
    © Sputnik / Робертс Вицупс
  • Stenda šaušana
    Stenda šaušana
    © Sputnik / Робертс Вицупс
  • Stenda šaušana
    Stenda šaušana
    © Sputnik / Робертс Вицупс
1 / 6
© Sputnik / Робертс Вицупс
Stenda šaušana

Jau braucot mājās plecs ir tāds drusku "mīksts" no ieroča atdeves un es pie sevis domāju, ka šaušana un ieroči laikam ir tā vēl viena joma, kurā es neierakstos "īstā veča" kategorijā – vilinājuma un degsmes nav, lai gan uzskatu, ka ar ieroci vajadzības gadījumā būtu jāprot apieties katram. Ikdienā es palieku pie "šaušanas" ar fotoaparātu.

Raksts tapis sadarbībā ar: https://www.facebook.com/zurnals9viri/

Pēc temata

Pamestības dīvainā pievilcība
Rummu karjera ledus romantika

Galvenie temati