07:24 14 Jūlijs 2020
Tiešraide
  • USD1.1329
  • RUB80.1470
Latvijā
Saņemt īso saiti
Ceturtdaļgadsimts bez PSRS (11)
157

1980. gados pāri PSRS vēlās milzīgs roka vilnis. Grupas "Kino", "Alisa", "Nautilus Pompilius", "Akvarium", "DDT","AukcIon","Brigada S" klausījās miljoniem cilvēku. Galvenie muzikālās dzīves centri valstī bija Ļeņingrada, Maskava, Sverdlovska un Rīga.

Rīgas roka klubs, ko vadīja Andrejs Jahimovičs, aicināja dziedātājus no Ļeņingradas roka kluba, Maskavas roka laboratorijas un aktīvi piedalījās vienotajā protestu kustībā. Jevgēņijs Ļeškovskis tikās ar Andreju Jahimoviču, lai noskaidrotu: vai mūziķi bija gatavi tam, kas sāksies pēc PSRS sabrukšanas.

Lai tās pārmaiņas deg elles ugunīs!

— Kāda tagad 1980. gadu dumpiniekiem ir attieksme pret tiem laikiem?

— Daudzi paziņas atceras tos laikus un skumst pēc normālas dzīves stabilā vidē. Tas ir galvenais: bija stabilitāte. Arī miers. Jā, 80. gados bija Afganistāna. Bet tā bija vienīgā. Tagad visa pasaule ir liesmās, turklāt šeit mums blakus šo uguni var sajust ar ādu. Tomēr mēs šo stabilitāti nevērtējām, tāpat kā mierīgu dzīvi bez kara.

— "Assa" filmas autors Sergejs Solovjovs pirms vairākiem gadiem teica: 1980. gados Cojs dziedāja par pārmaiņām, kurus "pieprasa mūsu sirdis"; pārmaiņas īstenojās; Lai tās pārmaiņas deg elles ugunīs! Ja to būtu teicis cits cilvēks, šie vārdi neskanētu tik skarbi. Taču šie vārdi pieder filmas-himnas veidotājam, kurā skanēja tā laika roka līderu — Coja un Grebenščikova — dziesmas.

— Mēs Latvijā arī dziedājām viņiem līdzi. Tagad jau leģendārajā Rīgas roka klubā, ko es vadīju.

Латвийский рок-музыкант Андрей Яхимович (Яхим) на улице Аудею
© Sputnik / Sergey Melkonov
Latvijas roka mūziķis Andrejs Jahimovičs

Mazliet novērsīšos no temata. Tolaik mums pirmajiem paveicās ataicināt Viktoru Coju (jau pirms "Assas"). Rīgā viņam bija pirmais koncerts ārpus Maskavas un Pēterburgas. Pirmais koncerts ārpus Sverdlovskas šeit bija grupai "Čai-F". Rīgā pirmo reizi uzstājās "Raznije ļudi" (te arī radās grupas nosaukums!) un "Strannije Igri".

Rīga tolaik varēja lepoties ar savām grupām: "Pojezd ušol", "Specbrigada", "Hot Dog", "Atonaļnij Sindrom", "Dubļ 5", "Piligrim". Mēs bijām uz viena viļņa ar draugiem no Ļeņingradas un Maskavas. Tomēr…

Varbūt mani kāds nosauks par retrogradu, taču teikšu tā: tolaik gandrīz visi mēs pārvērtējām savus spēkus, domādami, ka varēsim sekmīgi dzīvot jaunajā pasaulē un pelnīt ar mūziku, kā sapņojām.

Jā, mēs "uzvarējam" PSRS — un tad? Kurš no tiem Latvijas rokeriem (īpaši — krievvalodīgajiem), kuri aktīvi piedalījās milzīgajā protestu kustībā, tagad pelna ar mūziku? Ne tikai kaut kur uzstājas un viņus pazīst uz ielām, bet ieraksta komerciāli veiksmīgus albumus dārgās studijās, labi pelna ar koncertiem, nenodarbojoties ar kaut ko citu. Nosauciet kādu grupu.

"Mēs visi bijām tik gudri, un izrādījāmies muļķi"

— Kad Savienība sabruka, mēs izgājām pasaulē, kur valda pavisam citi likumi, un rīdzinieki nespēja pārveidoties tik ātri, kā Maskavas un Pēterburgas kolēģi, — turpina Andrejs Jahimovičs. — 1980. gados mēs sevi pārvērtējām, un pilnīgi neapjēdzām, kas mūs gaida. Vai muļķi bijām? Ko tu! Lai tik kāds būtu pamēģinājis mums kaut ko tādu tolaik teikt! Būt gudram bija moderni, ti īpaši mūsu neformālajā vidē: laba literatūra, laba mūzika, sarunas par augstām tēmām. Modē bija pacelties pari "sovkam".

Mēs, tolaik tik gudri bijām, uzskatījām, ka sabruks "sovoks", un televīzijā rādīs tikai Tarkovski, radio skanēs DeepPurple, visi ģērbsimies kā Lāgerfelds un Koko Šanele un, protams, nekur nebūs nekādu mietpilsoņu apkārt.

Bet patiesībā… Salīdzinot ar to, ko rāda mūsdienu televīzija, "sovoks" bija mākslas un pieklājības etalons, radio ēterā skan dziesmas, kas vienkārši pazemo cilvēka prātu, lielākā daļa cilvēku diemžēl nemaz neprot ģērbties. Un, protams, cilvēkus mērķi ir ļoti ātri mainījušies.

Aptauja

Vai PSRS laikos dzīve Latvijā bija labāka?
  • Nepareizi būtu salīdzināt – laiki ir citi
    12.3% (8)
  • Jā, ES nav labākā alternatīva
    24.6% (16)
  • Nē, nekas nevar būt labāks par brīvību
    38.5% (25)
  • Visur ir sava gaišā un tumšā puse
    24.6% (16)
Nobalsojuši: 5

— Man, piemēram, grūti iedomāties, ka padomju laikā mani vienaudži skolā, atbildot uz jautājumu: "par ko tu gribi kļūt?", teiktu "par deputātu". Tagad Latvijā skolēnu aptaujās tādas atbildes skan arvien biežāk.

— Mēs taču "gaidījām pārmaiņas", lai mazāk būtu tāda absurda, kā džinsi uz nomaksu (tas bija tālajā 1980.gadā, tas pastāv arī tagad veikalos, kuri "nav domāti visiem"). Nepārprotiet mani, es neesmu "par PSRS" — nekad nevajadzētu atgriezties pie vecā. Bet nevajag izmest to visu, kas bija labs, un nevajag atstāt sliktu.

"Nācās rakstīt denunciāciju. Par LPSR kultūras pārvaldi"

— Ļeņingradā un Maskavā tavi kolēģi juta spiedienu no valdības puses. Bet kā bija šeit?

— Te viss bija mierīgi. Roka grupu dziesmu tekstus skatīja cauri komjaunatnes pilsētas komiteja un "apstiprināja" bez īpašām problēmām. Tolaik pilsētas komitejā sēdēja Vaļera Kargins (nākamais "Parex bankas" vadītājs), un pret daudzām lietām izturējās ar humoru. Piemēram, mums pirms koncerta vajadzēja parādīt repertuāru, un mūsu grupa "Hot Dog" ziņoja, ka koncertā izpildīs autoru Bī Bī Kinga, Džona Lī Hukera dziesmas… Kargins šī ziņojuma apakšā rakstīja: "Pretenziju nav ". Nu, nebija biedram Karginam nekādu pretenziju pret Bī Bī Kinga kungu! Skaidrs, ka mūs tas patiesi iepriecināja.

Tomēr reiz man nācās rakstīt denunciāciju. Piedevām vēl par LPSR Izglītības un kultūras pārvaldi. Reiz kādu koncertu mums tomēr aizliedza nesaprotamu iemeslu dēļ (manuprāt, tie nebija politiski). Es nolēmu rīkoties.

Man likās, ka uzrakstīju pareizi, kā jābūt birokrātiskā sistēmā: "Latvijas padomju jaunatnei traucē dziedāt dziesmas…"

Kaut kur augstos kabinetos to izlasīja un, manuprāt, saķēra galvas: mums te vēl trūkst kādu latviešu nacionālistu, kuri neslēpjoties pa ielām staigā. Disidenti jau dažādas paštaisītas grāmatas izplata, tad vēl rokmūziķi sāks dumpoties! Rezultātā parādījās vārdos neizpausta vienošanās: jūs mūs neaiztiekat, un mēs jūs arī ne.

"Cik forši, ka jūs dziedat krievu valodā, angliski katrs var…"

— Nopietni runājot, mēs pārāk līdzināmies Rietumiem, — atzīst sarunbiedrs. — Atceros šīs Džoanas Stingrejas fotogrāfijas ar pavadoņiem, kuri viņu dievināja. Patiesi dižie mūziķi (gandrīz visi no Ļeņingradas un Maskavas tusiņiem) uz viņu skatījās, kā uz aizrobežas brīnumu, kas varētu izjaukt "murgaino PSRS". Šeit Latvijā arī skatījās pāri okeānam: kā tur dzied un nebaidās! Krievijā tāds stāvoklis beidzās ātri, bet šeit ne, lai gan mēs it kā bijām PSRS Rietumi.

Latvijas (Rīgas, Bolderājas) roks tomēr stipri atšķiras no krievu roka — pēc noskaņas, tekstiem, izpildījuma manieres. Tomēr 1980. gados grupu dziesmu teksti bija dziļāki. Toties instrumentus spēlēja švaki. Tagad jaunie mūziķi spēlē super, bet tekstos bieži vispār jēgas nav, bet citu daiļrade ir ļoti vērsta uz sevi, uz savu iekšējo pasauli ar saviem "garīgajiem dēmoniem" — drūmi. Ne velti 60. gadu grupa Doors Latvijas mūziķu vidū ir populārāka nekā jebkad.

Un vēl, ja mēs 80. gados spēlējām "kā Rietumos' (nu varbūt ļoti gribējām tam ticēt), tad gandrīz visu dziedājām krieviski. Šobrīd Latvijā un Baltijā tagad ļoti maz grupu, kuras dzied krievu valodā. Mēs vienā koncertā Tallinā uzstājāmies, tad kāds igaunis pienācis un teica:" puiši, cik forši, ka jūs dziedat krieviski, angliski tagad jebkurš var…"

Temats:
Ceturtdaļgadsimts bez PSRS (11)

Pēc temata

Summertime: "Maskavas virtuozi" un Latvijas bomonds

Galvenie temati