22:15 21 Septembris 2019
Tiešraide
  • USD1.1030
  • RUB70.3933
Purvciems. Foto no arhīva

Purvciems: "purvs", kas nekad neguļ

© Wikipedia
Latvijā
Saņemt īso saiti
Rīga no iekšpuses: neformāls ceļvedis (22)
551

Purčiks, kā to familiāri dēvē rīdzinieki, ir ļoti patstāvīgs galvaspilsētas rajons. Ne pārāk smalks, mazliet parupjš, toties dzīvs, dinamisks, ar iztēli un humora izjūtu.

RĪGA, 26. jūnijs — Sputnik, Viktors Petrovskis. Ja salīdzināsim Purvciemu ar cilvēku, to varētu iztēloties kā "reāla veča" un lietišķa cilvēka hibrīdu. Steiga, pretrunas, biznesa tvēriens un huligānisms – tādas ir populārākā Rīgas mikrorajona galvenās iezīmes.

Atšķirīgs no visiem

Atšķirībā no daudziem saviem Rīgas brāļiem Purvciems vienmēr ir nomodā. Jebkurā diennakts laikā ielās var sastapt cilvēkus – gan dienā, gan naktī, gan darbdienās, gan brīvdienās. Rīgā, kur iestājoties krēslai, lielākā daļa citu mikrorajonu jau septīto sapni skatās, tas par šo un to liecina. Ņujorka nekad neguļ, Maskava nekad neguļ, bet Rīgā lielākoties neguļ Purvciems.

Tiem, kuri nekad nav dzīvojuši šajā rajonā, tas varētu šķist neparasti. Man vismaz rodas tāda sajūta. Purvciemā viss ir citādi.

It kā padomju parauga bloku mājas, veikali, uzpildes stacijas, kioski – viss ir tāds pats kā citos pilsētas rajonos, un tomēr šķiet, ka tie pieder citai pasaulei.

Pats sev mēģināju to izskaidrot ar to, ka Purvciems vai Purčiks, kā šo rajonu familiāri dēvē rīdzinieki, atgādina atsevišķu pilsētu. Salīdzinājumā ar citiem Rīgas rajoniem, pat lielajiem rajoniem, piemēram, Ķengaragu un Imantu, tas joprojām atstāj monumentālu iespaidu. Šeit ir vairāk cilvēku un mašīnu ielās, un mājās ir daudz vairāk gaišu logu.

Nosaukums "Purvciems" parādījās deviņpadsmitā gadsimta beigās; tas ir saistīts ar Hausmaņa purvu, kas atradās mikrorajona vietā. Purvciemu pievienoja Rīgai XX gadsimta 30. gados, kad tika izstrādāts rajona attīstības plāns un izbūvēts ielu tīkls.

Пурвциемс. Архивное фото
Purvciems. Foto no arhīva

1960. gados tika sākta rajona apbūve ar daudzstāvu dzīvojamām mājām un sabiedriskām ēkām. Rajonu intensīvi apbūvē arī mūsdienās.

Ne velti režisors Aiks Karapetjans no Latvijas filmas "Cilvēki tur" uzņemšanai izvēlējās Purvciemu. Filma stāsta par diviem jauniešiem no trūcīgām ģimenēm. Tie ir kaušļi, kas mitinās "betona kastēs", kuru kroplīgums nenoliedzami spēcīgi ietekmē apziņu. Stāsts ir skumjš, bet es uzskatu, ka Purvciema dekorācijas tam piešķir īpašu valdzinājumu. Dīvaini, bet pat padomju tipveida mājas var sagādāt estētisku baudu. Karapetjana filmā tās bez šaubām spēlē pašas savu lomu.

Šodien Rīgas rajoni ir daudz drošāki nekā pirms desmit gadiem. Karapetjana filmas varoņiem līdzīgu personāžu ir arvien mazāk. Vieni brauc uz Rietumiem labākas dzīves meklējumos, citi pamazām iekļaujas sabiedrībā.

Kriminālā galvaspilsēta

Tiesa, tāda idille šeit nav pastāvējusi vienmēr. 1990. gadu beigās — 2000. gadu sākumā šeit tika reģistrēts vislielākais noziegumu skaits. Kāds mans paziņa, policists nosauca Purčiku par Rīgas kriminālo galvaspilsētu.

"Kā tad! Vai tad Maskačka un Bolderāja ir labākas?" — es jautāju.

"Nē, to "kriminālā slava" ir tikai tēls, — viņš atbildēja. — Purčikā situācija bija sliktāka.

Savas pastāvēšanas laikā šis rajons ir pārdzīvojis visus kriminālas pasaules "labumus". Šeit laupīja, nogalināja, dedzināja, spridzināja.

Piemēram, 2005. gadā vairāku desmitu liecinieku acu priekšā tika nošauti divi inkasatori. Laupītāji rīkojās nežēlīgi un aukstasinīgi.

Tajā pašā gadā Purvciemā parādījās asiņainākais sērijveida slepkava Latvijas vēsturē – Kaspars Petrovs, kurš nogalināja cienījama vecuma sievietes. "Rīgas Raskoļņikovs", kā viņu dēvēja mediji, izsekoja vecas dāmas, ieradās pie viņām mājās kā gāzes dienesta darbinieks, nožņaudza sievietes un aplaupīja. Viņš darbojās ne vien Purvciemā, bet arī citos mikrorajonos. Policija meklēja noziedznieku četrus mēnešus. Tiesībsargājošo iestāžu darbinieki uzskata, ka viņš nogalinājis 38 sievietes. Pierādīt izdevās tikai 13 noziegumus, tomēr Kaspars Petrovs paliks cietumā līdz sava mūža beigām.

Dažkārt vēl joprojām šeit notiek Holivudas scenārija cienīgas lietas. Piemēram, 2012. gadā specvienības "Alfa" policisti mēģināja aizturēt aizdomās turamo par slepkavību. Pakaļdzīšanās laikā vīrietis atklāja uguni, un vienam no policistiem izdevās izvairīties no lodes, kas trāpīja viņa beretē.

2014. gadā policija meklēja piromānu, kurš rīkoja ugunsgrēkus Purvciema daudzstāvu mājās. Vienu no mājām Nīcgales ielā nezināms ļaundaris aizdedzināja 18 reizes. Pirms tam nezināmi noziedznieki dedzināja automašīnas autostāvvietās – līdz šim nav skaidrs, kāpēc. Runā, ka tā esot izklaidējušies jaunieši.

Pieminot Dudajevu

Arī šim rajonam nav gājusi garām politika. Tieši Purvciemā taču ir iela, ko 90. gadu vidū nosauca par godu čečenu separātistam Džoharam Dudajevam.

Pirms tam tā bija Kosmonautikas iela, taču tālaika pilsētas vadība nolēma, ka Latvijai neesot nekādu sakaru ar kosmosu, tāpēc iela esot jāpārdēvē. Ģenerāļa Dudajeva vārdu tai nolēma piešķirt pēc separātista  nāves.

Lielākoties šeit dzīvo krievvalodīgie, un viņi bija ļoti sašutuši par amatpersonu lēmumu. Tikai pamazām viņi pierada, ka dzīvo ielā, kas nosaukta par godu tik neviennozīmīgi vērtētam vēsturiskam personāžam.

"Kad internets vēl tik plaši pieejams kā pašlaik, bieži rakstīju vēstules radiniekiem uz Krieviju. Viņus, protams, šokēja manas ielas nosaukums," — stāsta vietējā iedzīvotāja Svetlana.

Пурвциемс. Архивное фото
Purvciems. Foto no arhīva

Dudajeva ielu bieži apmeklēja ārvalstu žurnālisti. Savulaik šeit vienmēr varēja satikt Krievijas mediju pārstāvjus un Rietumu telekompānijas.

Rīgas mērs Nils Ušakovs 2009. gadā, tūlīt pēc stāšanās amatā apsolīja, ka pārdēvēs ielu. Paziņojums tika izdarīts publiski, taču vēlāk mērs centās izvairīties no šī jautājuma. Rezultātā iniciatīva tika aizmirsta, un Dudajevs turpat vien palika.

Prokrieviski noskaņotie aktīvisti centās cīnīties pret čečenu ģenerāli – nacionālboļševiku grupa vairākkārt aizkrāsoja  plāksnītes ar viņa vārdu un pat norāva tās no mājām. Reiz viņi vienu plāksnīti uzdāvināja Rīgas domes deputātam, kurš apmulsa, saņemot to, un nokļuva fotokameru redzeslokā. Vēlāk viņš atzinās, ka nebija gaidījis, ka viņam pasniegs "no mājas noskrūvēto Dudajevu".

Krievijas politiķi, tostarp arī valsts vadītāji joprojām laiku pa laikam piemin Dudajeva ielu Rīgā. Tiesa, šobrīd šī retorika nav tik intensīva kā agrāk. Šķiet, pie šīs ielas jau ir pieraduši.

Mājas ar nosaukumiem

Purvciema iedzīvotājiem nepatīk bezpersoniskums: daudzām rajona mājām piešķirtas visai pilsētai pazīstamas iesaukas.

Piemēram, "Kremļa siena" – tā vietējie dēvē skaistu sarkana ķieģeļa daudzdzīvokļu māju, kas ārēji izskatās līdzīga Maskavas Kremļa ansambļa daļai. Tajā reiz dzīvoja valsts drošības komitejas darbinieki.

Daudzi no VDK darbiniekiem daļa pēc PSRS iziršanas pameta Latviju, citi – palika. Tagad bijušajiem VDS darbiniekiem, kuri dzīvo republikā, nav tiesību strādāt varas iestādēs, un, ja tie ir nepilsoņi, viņi nevar pretendēt uz pilsonību. Neskatoties uz to, varenā specdienesta bijušie darbinieki jūtas labi. Daudzi veiksmīgi darbojas privātajā sektorā.

Vēl viens Purvciema sveiciens no padomju laikiem – mājas ko dēvē par "kukurūzas vālītēm" — pēc franču projekta celtas monolīta dzelzsbetona ēkas. Gar Dzelzavas ielas izvietotas deviņstāvu daudzsekciju ēkas dēvē par "Lielo Ķīnas mūri".

Viena no Purvciema ievērojamākajām vietām ir "Mēbeļu Nams". Ēka nav īpaši skaista, toties tas ir labs orientieris. Var teikt, piemēram, taksometra šoferim: "Purvciems, pie Mēbeļu Nama," un varat būt droši – viņš neapmaldīsies.

Дом мебели в Пурвциемсе в 1980-е годы. Архивное фото
"Mēbeļu Nams". Foto no arhīva

Mēbeļu Nams ir viens no retajiem padomju objektiem, kuri netika pārprofilēti pēc neatkarības. Šeit joprojām pārdod mēbeles, un tas ir viens no lielākajiem mēbeļu veikaliem Baltijas valstīs: tā platība ir 22 tūkstoši kvadrātmetru.

Purvciems ir vidējās klases rajons. Bagātie krievi, kuri pērk Latvijā īpašumus uzturēšanās atļauju saņemšanai, parasti to neizvēlas. Tomēr apbūve šeit rit aktīvi. Pat krīzes gados rajona apbūvēšana praktiski netika apturēta.

Reizēm Purvciema "būvēšanas drudzis" ir kļuvis par nelaimes gadījumu cēloni. Piemēram, 2013. gadā darba laikā nokritis torņa celtnis. Krisdams, tas nopietni savainoja 23 gadus vecu strādnieku.

Mājas, skolas, baznīcas, poliklīnikas, veikali, biroji – Purvciems, protams, ir ļoti patstāvīgs Rīgas rajons. Tas dzīvo savu dzīvi un atspoguļo visus Latvijas galvaspilsētas trūkumus un priekšrocības. Ne pārāk smalks, parupjš, toties dzīvs, dinamisks, ar iztēli un humora izjūtu — un nekādā ziņā nav līdzīgs purvam.

Temats:
Rīga no iekšpuses: neformāls ceļvedis (22)

Galvenie temati