09:43 19 Septembris 2019
Tiešraide
  • USD1.1053
  • RUB70.9405
Ceļa rādītājs Rumbula

Rumbula: mazā rajona lielā traģēdija

© Foto: Julian Z.
Latvijā
Saņemt īso saiti
Rīga no iekšpuses: neformāls ceļvedis (22)
794

Šodien Rumbula ir viens no vismazāk apdzīvotākajiem Rīgas rajoniem. Oficiāli šeit dzīvo tikai mazliet vairāk nekā 300 cilvēki, neskaitot vasarniekus, tomēr šīs nelielais Rīgas rajons slēpj sevī lielās pilsētas sāpes.

RĪGA, 18. aprīlis — Sputnik, Viktors Petrovskis. Pašlaik vecā pamestā lidlauka "Rumbula" pacelšanās un nolaišanās joslas autobraucēji izmanto mācību mērķiem. Es pats šeit esmu nobraucis desmitiem kilometru, pirms kārtot eksāmenu autovadītāja tiesību saņemšanai.

Automobiļi un lidmašīnas

Arī lidotāji amatieri neaizmirst lidlauku: netālu no mācību automašīnām nolaižas un paceļas mazās lidmašīnas un deltaplāni, papildinot topošo autovadītāju treniņus, jo viņiem jāņem vērā ne tikai "traucējumi labajā pusē", bet arī "traucējumi gaisā". Reiz, kad es mācījos vadīt auto, maza lidmašīna pacēlās gaisā dažus metrus virs mums. Tas izskatījās iespaidīgi, taču, pēc manām domām, pilots nedaudz pārsniedza pieļaujamā riska līmeni.

Pārdroši puiši ierodas lidlaukā arī automašīnās – visiem zināms, ka ekstremālās braukšanas cienītāji, tā saucamie drifteri un dragreiseri šeit piedalās nelegālās sacīkstes. 2012. gadā te notika traģēdija: driftera mašīnas riteņiem  gāja bojā sešus gadus vecs zēns.

… Rumbulas lidlauks tika uzbūvēts pēc kara. Pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā šeit bija izvietota militārā vienība. Tagad lidmašīnu angāri no ārpuses ir aizauguši ar zāli, bet iekšā ir pilni ar gružiem, un tiem visapkārt plešās vasarnīcas. Taču pirms pusgadsimta te bāzējās modernāko padomju iznīcinātāju MIG —19 un MIG-21 eskadriļas.

Starp citu, tieši šī iznīcinātāji tika izmantoti dumpja apspiešanai uz lielā mīnu kuģa "Storoževoj" 1975. gadā. Pēc jūras kuģu parādes, kas norisinājās Rīgā 7. novembrī, matroži kuģa zampoļita (zampoļits — politiskā darba audzināšanas vadītājs – red.) trešā ranga kapteiņa Valērija Sabļina vadībā sadumpojās  un grasījās iziet jūrā.

Lai neļautu kuģim pamest PSRS, no Rumbulas lidostas gaisā pacēlās bumbvedēji. Tika nosūtīti arī karakuģi un zemūdenes.

"Storoževojs" tika bombardēts un aizturēts. Dumpja vadītājs Sabļins guva ievainojumu. Viņš uzņēmās visu vainu un nenodeva nevienu piekritēju.

Viņam tika piespriests nāvessods, un pat viņa ģimene vēl joprojām nezina, kur ir viņa kapa vieta.

Šis notikums iedvesmoja amerikāņu rakstnieku Tomu Klensiju, kurš uzrakstīja romānu "Sarkanā Oktobra medības". Grāmatas ekranizācijā galveno lomu spēlēja skotu aktieris Šons Konerijs, turklāt filmā padomju zemūdenes kapteinim izdevās izvairīties no vajāšanas un nokļūt līdz ASV krastiem.

Augstie viesi

Rumbulas lidlauks tika izmantots ne tikai militārām, bet arī civilām vajadzībām. 1959. gadā Latvijā ieradās PSKP Centrālās Komitejas pirmais sekretārs Ņikita Hruščovs. Tā bija padomju valsts vadītāja pirmā vizīte Padomju Latvijas Republikā (LPSR).

Hruščovs ieradās Rīgā kopā ar VDR vadītāju Valteru Ulbrihtu — par to es rakstīju savā esejā "Ķengarags: "Rīgas vārti" ar kriminālu pagātni ". Vecākā gadagājuma cilvēki atceras, kā augsto viesu kortežs devās uz Latvijas galvaspilsētas centru pa Maskavas ielu – cauri visam Ķengaragam.

Pēc dažiem gadiem tepat, Rumbulas lidlaukā tika sagaidīts arī pirmais kosmonauts – Jurijs Gagarins. Rīgā viņš ieradās pavisam – lidmašīnai nācās šeit nosēsties pa ceļam uz Kubu.

Lūk, kā šo epizodi apraksta žurnāls "Atvērtā pilsēta": "Kosmiska mēroga varoņa ierašanās Rīgā visiem sagādāja patiesu pārsteigumu. 1963. gada 9. oktobrī ar speciālu reisu ar Il-18 Jurijs Gagarins izlidoja no Maskavas uz Havanu, kur planētas pirmo vīrieti kosmonautu gaidīja Valentīna Tereškova – pirmā sieviete kosmonaute, lai tālāk kopā dotos uz Meksiku, kur viņiem bija jāpiedalās 56. Starptautiskās aviācijas federācijas konferencē. Taču laika apstākļi spieda speciālā reisa ekipāžu pēdējā brīdī mainīt maršrutu un piezemēties Rīgā."

Gagarina vizīte izsauca īstu ažiotāžu lidlauka darbinieku un pasažieru vidū. "Rumbula" dzīvoja savu ikdienas dzīvi – pacēlās gaisā un nosēdās lidmašīnas, steidzās pasažieri. Pēkšņi notika kaut kas neiedomājams. Cilvēki ieraudzīja, kā no Il-18 smaidot izkāpj Jurijs Gagarins! Saskrēja visi lidostas darbinieki, kuri spēja atrauties no darba. Piloti, tehniķi, pasažieri ielenca Gagarinu un viņa sievu Valentīnu, kas bija ģērbta elegantā baltā mētelī. Kāds pasniedza staigā savāktu buķeti, cits rosījās un kaut ko murmināja, laikam meklēdams tīru papīra lapu, lai lūgtu autogrāfu," — rakstīja "Atvērtā pilsēta".

Starp citu, Gagarina dēļ Rīga gandrīz zaudēja savu nosaukumu — LKP CK pirmais sekretārs Arvīds Pelše ierosināja pārdēvēt Latvijas galvaspilsētu par Gagarinu – par godu pirmajam kosmonautam. Šī ideja gan netika atbalstīta, taču Gagarina iela Rīgā parādījās. Tagad tai ir pavisam cits nosaukums – Ropažu iela.

Kriminālā Rumbula

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas mainījās arī Rumbulas āriene. 1996. gada 11. aprīlī šeit tika reģistrēts privātais automobiļu tirgus, kas kļuva par lielāko Latvijā. Pagājušajā nedēļā tas atzīmēja savu 20. jubileju. Patiesībā tirgus ir daudz vecāks, jo šeit tirgojās jau padomju laikos, taču tolaik tas notika gandrīz nelegāli.

Авторынок Румбула
Autotirgus "Rumbula"

Patiešām, Rumbula ir nozīmīga vieta – simtiem tūkstošu rīdzinieku šeit iegādājušies automašīnas. Labākajos gados tirgū cilvēki pārdošanai veda pat līdz 6 tūkstošus auto mēnesī. Tagad temps ir samazinājies, taču tas joprojām ir lielākais automobiļu tirgus republikā.

Arī es savu pirmo automašīnu nopirku Rumbulā. Varu atzīt, ka tā mani nav pievīlusi, kaut arī iegādes brīdī bija ļoti cienījamā vecumā.

80. un 90. gadu desmitu mijā, kad Rīga piedzīvoja noziegumu uzplaukumu, tirgu bieži mēģināja izmantot autozagļi – nozagto automašīnu pārdošanai un citiem krāpnieciskiem nolūkiem. Piemēram, kā stāstīja intervijā laikrakstam "Čas" bijušais Sociālistiskā īpašuma izlaupīšanas un spekulācijas apkarošanas Rīgas nodaļas darbinieks Arturs Aleksejevs, visai populāra bija sekojoša shēma, kas ļāva "relatīvi godīgi atbrīvot iedzīvotājus no naudas".

Ja cilvēks grasījās pārdot savu mašīnu Rumbulas tirgū, vispirms viņam bija tā jānovērtē komisijas veikalā "Rumbula", un tad ar novērtēšanas aktu viņš varēja pārdot savu preci. Daudzi mēģināja pārdot automašīnu dārgāk, it īpaši tāpēc, ka komisijas veikals vērtēja tikai pašu mašīnu, neņemot vērā uztvērējus, jaunos diskus un citus īpašnieka veiktus uzlabojumus.

Tajā brīdī ieradās bandīti un piedāvāja iegādāties auto par krietni lielāku cenu. Pārdevējam tika iedota puse komisijas veikalā noteiktās summas, un viņš kopā ar pircējiem devās izmēģinājuma braucienā. Pēc tam viņi apgalvoja, ka mašīna viņiem der, iemaksāja otru daļu veikala cenas un lūdza atļauju "izbraukt vēl vienu riņķi" pirms reģistrēšanas.

Ļaundari sēdās mašīnā un pazuda nezināmā virzienā, pametot apjukušo un sadusmoto automašīnas saimnieku: neiesi taču uz miliciju sūdzēties, jo saņemtā summa atbilda novērtēšanas aktā norādītajai, un par spekulāciju varēja dabūt pa mici.

Jāsaka, ka noziedznieki Rumbulu uzskatīja par savu teritoriju. Šeit pirmo reizi uz trases atklāti sāka strādāt vieglas uzvedības meitenes. Rumbulas prostitūtas, kuras, starp citu, atrodas Latvijas seksa industrijas hierarhijas pēdējā vietā, pat šodien var sastapt trases Rumbulas posmā, braucot no Rīgas uz Salaspili un atpakaļ.

"Mēs ar draudzeni kādā vasaras vakarā no Salaspils atgriezāmies mājās," — stāsta Iveta, latviešu valodas skolotāja, kas pirms pāris gadiem pārcēlās uz Ķengaragu. – "Kad autobuss apstājās pie Rumbulas pieturas, ieraudzīju, ka netālu stāv paliels cilvēku bariņš. Redze man nav īpaši laba, tik vien saskatīju, ka tur stāv dažas labi ģērbtas meitenes… Jautāju draudzenei: ko tie cilvēki te dara? Vai kaut kādu jaunu restorānu atklājuši ceļmalā? Viņa skatās un smejas. Nu tu esi muļķe, saka, tās taču ir prostitūtas!"

Kādas Rumbulas prostitūtas stāsts kļuva ļoti populārs, jo žurnālisti to publicēja Youtube. Grūtniece piekrita nodejot striptīzu par noteiktu summu, un pa ceļam stāstīja žurnālistiem, kas viņu filmēja ar slēpto kameru, ka tirgojas ar savu ķermeni, lai pabarotu ģimeni. Tas ir standarta arguments, taču video sacēla lielu troksni un provocēja diskusiju, ko darīt ar prostitūciju. Latvijā tā nav aizliegta ar likumu, pie kriminālatbildības iespējams saukt par sutenera darbību.

Zeme, kas raud

Rumbulas vēsturē ir arī pavisam melnas lapuses. Šeit, mežā no 1941. gada 29. novembra līdz 9. decembrim tika nogalināti aptuveni 38 tūkstoši ebreju. Lielākā daļa no tiem tika vesti no Rīgas geto, apmēram 10 tūkstoši tika deportēti uz Rīgu no citām valstīm – Vācijas, Austrijas un Polijas.

Rīdziniece Frīda Mihelsone bija viena no nedaudzajiem, kam izdevās palikt dzīvai pēc nāves soda. Savā grāmatā "Es izdzīvoju Rumbulā" viņa sīki aprakstīja šo savas dzīves epizodi.

Pirmā Rīgas geto iedzīvotāju iznīcināšanas "akcija" notika 1941. gada 29. novembrī – nāves sodi sākās geto, taču lielākā daļa tā iedzīvotāju tika nogādāti Rumbulas mežā. Kapi šeit gaidīja tūkstošiem cilvēku.

"Tikai ap pusdienlaiku beidzās šīs sēru gājiens, un tad atklājās šausmas: uz ielas gulēja neskaitāmi līķi. Lielākoties tie bija veci cilvēki. Pa ielu plūda asiņu straumes," — rakstīja Frīda par geto.

7. decembrī viņa bija vienā no kolonnām, kas devās uz Rumbulu.

"Tuvojoties mežam, mēs skaidri dzirdējām šāvienus. Bija skaidrs, kas ar mums notiks. Ko darīt?! Šucmanis (Schutzmannschaften, policijas palīgspēku nodaļas loceklis – red.) kliedza: izģērbties līdz apakšveļai!

Viņš man uzbruka, lamājoties par to, kāpēc es vēl neesmu izģērbusies. Taču šajā brīdī no puskailo cilvēku kolonnas izskrēja izmisusi sieviete un vērsās pie viņa ar vārdiem:

— Mans vīrs ir latvietis, re, šis šucmanis viņu labi pazina, — un viņa norādīja uz kādu apsargu. — Kāpēc man ir jāmirst?!

Izmantojot brīdi, kad šucmaņi novērsās, es nokritu zemē, tēlojot mirušu. Pēc brīža izdzirdu virs galvas sarunu latviešu valodā:

— Kas te guļ?

— Laikam jau mirusi, — saka otrā balss."

Drīz Frīdu apsedza nogalināto cilvēku apavi. Blakus raudāja sirmgalvji, sievietes, bērni, taču pēc šāvieniem vaimanas apklusa. Brīnumainā kārtā izglābusies sieviete bēga no Rumbulas meža un trīs gadus klejoja pa Latviju, nakšņojot mežos, kūtīs un pie vietējiem iedzīvotājiem, kuri, riskējot ar savu dzīvību, deva viņai pajumti.

Мемориал, сооружённый на месте массового убийства евреев в Румбуле
Ebreju masu slepkavību vietā celtais memoriāls Rumbulā

1962. gadā masu slepkavības vietā tika uzstādīts koka dēlītis par godu bojāgājušo piemiņai. Padomju vara uzstāja, lai no teksta tiktu novākts vārds "ebreji". Galu galā parādījās piemiņas zīme ar neitrālu uzrakstu "Fašisma upuriem – 1941.-1945." latviešu, krievu un idiša valodās.

Pašlaik slepkavības vietā izveidots memoriāls par piemiņu cilvēkiem, kuri šajā zemē palikuši.

Temats:
Rīga no iekšpuses: neformāls ceļvedis (22)

Pēc temata

Elizabetes iela: ideāla province
Zolitūde: Vientulība drupās
Ķengarags: "Rīgas vārti" ar kriminālu pagātni

Galvenie temati