05:09 20 Septembris 2017
Rīga+ 9°C
Tiešraide
Akadēmiķis Aleksandrs Čubarjans.Foto no arhīva

Akadēmiķis Čubarjans: gaidām signālu no Latvijas

© Sputnik / AlexTikhomirov
Latvijā
Saņemt īso saiti
209

Aleksandrs Čubarjans, Krievijas un Latvijas vēsturnieku komisijas līdzpriekšsēdētājs, paskaidroja Sputnik korespondentam Vadimam Koroļovam, kāpēc viņš gaida tikšanos ar kolēģiem no Latvijas jau šopavasar.

Krievijas un Latvijas vēsturnieku komisija tika izveidota 2010. gadā pēc Krievijas Zinātņu akadēmijas (KZA) Vispārējās vēstures institūta vadītāja, akadēmiķa Aleksandra Čubarjana iniciatīvas. Viņš cerēja uz sadarbību un produktīvu dialogu, vēstures mācību grāmatu kopīgu sagatavošanu. Latvijas vēsturnieki vēlējās, lai komisija izskatītu tikai vienu posmu valsts vēsturē – 1940. gadu un Latvijas iekļaušanu PSRS sastāvā.

"Kolēģi neslēpa, ka viņu uzdevums  ir pārliecināt Krievijas vēsturniekus atzīst, ka tā bija okupācija," — stāstīja akadēmiķis Čubarjans. Neskatoties uz šo klupšanas akmeni, darbs turpinājās. Laika gaitā komisijas dienas kārtībā parādījās arī citi jautājumi.

Taču 2014. gadā Latvija vienpusēji pārtrauca komisijas darbību. Kopīgās vēsturnieku komisijas no Krievijas un citām Eiropas valstīm sadarbību nav apturējušas un joprojām turpina ražīgi strādāt.

Lietuvieši ir rīkojušies saskaņā ar veselo saprātu

— Čubarjana kungs, kādiem nolūkiem tika izveidota vēsturnieku komisija?

— Komisija tika izveidota pēc ilgstošām diskusijām. Mums jau bija veiksmīga darba pieredze šajā jomā, piemēram, ar Vāciju mēs sadarbojamies jau 18 gadus, komisijas sēdes notiek ik gadus. Sadarbībā ar vācu kolēģiem mēs rakstām rokasgrāmatu krievu un vācu valodās, kas veltīta XX gadsimtam un paredzēta vidusskolas skolotājiem. Tajā būs 3 sējumi. Pirmo sējumu jau esam laiduši klajā. 14 nodaļas šajā mācību grāmatā tika rakstītas kopīgi.

Pēc darba ar Vāciju sekoja līdzīga sadarbība ar dažām citām valstīm. Mēs nodomājām, ka šajā procesā būtu vēlams iesaistīt kolēģus no Baltijas. Vispirms mūsu idejai piekrita Lietuva. Krievijas un Lietuvas komisija organizēja vairākas sanāksmes, tika publicēti divi sējumi ar dokumentiem: "Padomju Savienība un Lietuva: 1939-1944".

— Visi interesējās par to, kā krievu vēsturnieki formulēs 1940. gada notikumus: brīvprātīga Lietuvas iekļaušanās Padomju Savienības sastāvā vai okupācija?

— Jā. Galvenais ir tas, ka mums izdevās pastrādāt ar dokumentiem un atrast zināmus saskares punktus. Pirms trim gadiem Viļņā tika prezentēts otrs sējums. Tolaik pasākumā piedalījās  Lietuvas ārlietu ministrs. Pēc tam divus gadus apspriedes nenotika, taču tagad mēs saņēmām informāciju no Viļņas par to, ka jūnijā Viļņā notiks kopīgs seminārs.

— Vai lietuvieši, tāpat kā jūsu kolēģi no Latvijas iesaldēja komisijas darbu pēc tam, kad pret Krieviju tika ieviestas sankcijas?

— Nē, lietuvieši darbu neapturēja, vienkārši mums nebija iemesla sapulcēties. Tagad, kā jau minēju, Lietuvas vēsturnieki piedāvā organizēt semināru par tēmu "25 gadi jaunās Krievijas un jaunās Lietuvas diplomātiskajās attiecībās".

Visu laiku, kamēr noritēja pārrunas ar Lietuvas kolēģiem, mēģinājām vienoties par vēsturnieku komisijas izveidošanu arī ar Latviju, motivējot to ar veiksmīgu darbu ar kaimiņiem. Piedāvājām vismaz izlaist dokumentu krājumu. Taču kolēģi no Latvijas ilgus gadus liedzās sadarboties un mēs nevarējām vienoties līdz brīdim, kad Maskavā oficiālā vizītē ieradās toreizējais prezidents Valdis Zatlers. Tikai pēc tam viņi piekrita veidot komisiju.

Dialoga platforma

— Kā noprotu, sadarbība ar pirmo Krievijas un Latvijas komisijas līdzpriekšsēdētāju Inesi Feldmani nebija produktīva?

— Viņš ir stingrs vēsturnieks un politiski angažēts cilvēks. No Latvijas puses īpaša uzmanība tika pievērsta tikai 1939.-1940. gadu notikumiem. Tās locekļi neslēpa: viņu uzdevums ir piespiest Krievijas vēsturniekus atzīt, ka tā bijusi okupācija.

Par šo tēmu notika divas tikšanās– Maskavā un Rīgā, turklāt vienā no tām piedalījās arī vēsturnieki no Vācijas un Lielbritānijas. Materiāli tika publicēti. Mēs esam gatavi diskusijai, tai skaitā par 1940. gada notikumiem. Taču, ja katru gadu tiek apspriesta viena un tā pati tēma, un viena komisijas daļa mēģina piespiest otru pusi pieņemt savu viedokli, tā vairs nav zinātniska pieeja. Cita lieta būtu, ja tiktu atklāti kādi jauni apstākļi, taču nekas tamlīdzīgs nav noticis.

— Bet kā šķiet jums pašam — kas tolaik notika?

— Es komisiju uzskatu par zinātniskās diskusijas un dialoga platformu. Ir kopīgas pozīcijas, ir arī atšķirīgi viedokļi. Šajā jautājumā mums ir domstarpības ar Latvijas kolēģiem. Lielākā daļa vēsturnieku, tāpat kā es, 40. gadu notikumus neuzskata par okupāciju. Man šķiet, šāda domu apmaiņa ir ļoti noderīga.

Personīgi man nepatīk tas, ka mūsu kolēģi pat nemēģina nošķirt 1940. gada periodu no pārējās vēstures. Pastāv viedoklis, ka Latvija pēc 1945. gada dzīvoja okupācijas apstākļos.

Ziniet, es tolaik vairs nebiju jauneklis un atceros, kā attīstījās Latvijas ekonomika, kas tolaik tika uzcelts. Ir attīstījusies kultūra un izglītība. Patlaban Krievijā tika publicēts krājums "Baltijas ekonomiskā attīstība". Cita lieta ir, ka Latvijas iedzīvotāji dzīvoja pēc Padomju Savienības likumiem, kur valdīja komunisma ideoloģija un tika vajāti citādi domājošie. Taču tas nemaina faktu, ka republika attīstījās.

Okupācija tomēr ir noteikts vispāratzīts fenomens, kurā ietilpst virkne elementu. Pēc kara nekā tāda nebija. Baltijai pat bija priekšrocības, salīdzinot ar citām Padomju Savienības republikām.

— Kāpēc Latvijas puse nomainīja priekšsēdētāju?

— Tas, protams, ir Latvijas iekšējā lieta, taču mēs to uzskatām par kolēģu vēlmi strādāt konstruktīvi. Tiešām, Latvijas kolēģi pieņēma piedāvājumu sagatavot kopīgu dokumentu krājumu: "Padomju Savienība un Latvija starp pasaules kariem: 1918. – 1938".

— Tieši pirms vēsturiskā strīdīgā brīža.

— Komisijas ietvaros tika izveidota īpaša darba grupa. Trīs vēsturnieki no Latvijas,  un trīs – no Krievijas uzsāka darbu arhīvos. Latvieši – savos arhīvos, mēs — pie sevis.

Pēc tam kolēģi no Latvijas izteica vēlmi pastrādāt Maskavā. Krievijas Ārlietu ministrijas arhīva vadība savulaik radīja labvēlīgus apstākļus Lietuvas vēsturnieku darbam, tādi paši apstākļi tika izveidoti arī Latvijas zinātniekiem. Viņi atlasīja vajadzīgos dokumentus trīs Krievijas arhīvos. Nekādu sūdzību nebija.

Pēkšņi 2014. gadā sekoja negaidīts paziņojums par to, ka viņi aptur savas komisijas daļas darbību. Nākamai sēdei vajadzēja noritēt Rīgā, bet komisija vairs nesapulcējās.

Vienlaikus apstājās darbs pie dokumentu krājuma. Latvijas kolēģi strādāja arhīvos, apkopoja noteiktus materiālus, bet nepaspēja tos saņemt. Komisija pārtrauca darbu, un visi dokumenti palika pie mums. Tāpēc pirms dažiem mēnešiem mēs pieņēmām lēmumu šos dokumentus nodot Latvijas kolēģiem.

— Jūs runājat par skandalozo tikšanos pagājušā gada rudenī, kad jūs gandrīz apvainoja valsts nodevībā?

— Jā, troksnis bija liels. Mūs apvainoja, turklāt bez pierādījumiem, ka esam izdevuši Latvijas vēsturniekiem 2,5 tūkstošus slepenu dokumentu. Pirmkārt, neviena slepena dokumenta tur nebija, jo viņiem nevarēja būt tāda līmeņa pielaides. Otrkārt, tur bija nevis 2,5 tūkstoši dokumentu, bet 44 kopijas uz 200 lapām. Ir atšķirība?

— Tie bija dokumenti, ko viņi paši nokopēja arhīvos, tikai nepaspēja paņemt?

— Tieši tā. Troksnis bija liels un ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā. Es toreiz sniedzu interviju un varu atkārtot – tā ir ierasta lieta jebkurā valstī. Zinātnieki strādā arhīvos, pasūta materiālus, kopē tos, un arhīviem ir tiesības atdot dokumentu kopijas zinātniekiem. Tāpēc mēs tā izdarījām.

— Daži Latvijas pārstāvji protestēja un paziņoja par izstāšanos no komisijas. Vai tagad varam teikt, ka komisija atkal sāks savu darbu?

— Cik zinu, Latvijā ir mainījušies darba grupas locekļi. Tagad mēs piedāvājām sarīkot grupas tikšanos un  esam gatavi uzaicināt kolēģus uz Maskavu vai paši braukt uz Rīgu. Tas dotu iespēju atjaunot komisijas darbu.

— Vai ir arī citas valstis, kuras tāpat kā Latvija atteicās strādāt ar jums sankciju dēļ?

— Nē. Pirms mēneša mums bija tikšanās Berlīnē. Jūlijā Bonnā notiks komisijas sēde un zinātniskais kolokvijs par tematu "Vācijas un PSRS biedrības pēckara periodā". Jūnijā Jekaterinburgā noritēs Krievijas un Austrijas komisijas sēde. Pagaidām komisijas vēl nav, taču jau veidojas sadarbība ar Lielbritāniju – kopīgiem spēkiem organizējām kolokviju "Krievija un Lielbritānija: abu valstu kultūras mijiedarbība". Sākām veidot krājumu kopā ar Izraēlu. Tiek veidotas komisijas ar Kazahstānu un Moldovu. Turklāt mēs vienojāmies ar Sorbonas vēsturniekiem no Francijas par mācību grāmatas sagatavošanu, kas apraksta XVIII-XIX gs. notikumus. Gatavojamies prezentēt mācību grāmatu, kas tika sagatavota sadarbībā ar Polijas zinātniekiem. Tā iznāk krievu valodā, un vienlaikus gatavojam tās publikāciju poļu valodā. Tāpat mums šogad notiks divas lielas konferences ar ASV vēsturniekiem.

Tāpēc es varu atkārtot – mēs gribam, lai Latvijas kolēģi iekļautos  šajā kontekstā. Drīz Latvijā, Lietuvā un Igaunijā tiks plaši svinēta valstiskuma 100. gadadiena. Ir zināms, ka Baltijas valstu neatkarībā zināma loma bija arī Padomju Savienībai. Neskatoties uz domstarpībām šajā jautājumā, mēs aktīvi strādājam arī ar Somiju, kas arī ieguva neatkarību šajā pašā laikā.

Tikmēr Rīgā

Latvijas vēsturnieki lauza galvas: izmest papīrgrozā kolektīvā darba rezultātus vai turpināt un pabeigt iesākto, stāstīja Māris Krautmanis rakstā, ko publicēja Neatkarīgā Rīta Avīze.

2010. gadā Krievijas un Latvijas Vēsturnieku komisijas izveidošanas rezultātā, Latvijai radās iespēja piekļūt Krievijas arhīvu datiem un meklēt tajos svarīgus dokumentus. Taču 2014. gadā Latvija pievienojās Rietumu sankciju politikai pret Krieviju, un Latvijas komisijas dalībnieki nolēma iesaldēt tās darbu.

Komisijas līdzpriekšsēdētāja Antonija Zundas vizīte Maskavā pērn rudenī deva pamatu kolēģiem Krievijā domāt, ka Latvija gatavojas atsākt vai jau ir atsākusi komisijas darbu. Daļa Latvijas vēsturnieku joprojām uzskata, ka tā darīt nevajadzētu un Zundas vizīte Maskavā bez vienošanās ar pārējiem komisijas locekļiem bija pašdarbība. Divi komisijas locekļi protestēja pret šo pasākumu un pat izstājās no tās sastāva.

Acīmredzot Zundam bija žēl ieguldītā darba un materiāla, un attiecībās ar Krievijas kolēģiem viņš saskatīja profesionālu pieeju vēsturei. Taču ir arī tādi vēsturnieki, kā Daina Bleiere un Valters Ščerbinskis, kuri neatbalsta Zundu, un uzskata, ka sadarbība ar Krievijas kolēģiem pašlaik nav iespējama.

Nākotne parādīs kam taisnība, norāda Krautmanis. Taču, viņaprāt, nebūtu labi, ja tik smalkā sfērā kā vēsture, saasinātos "tradicionālie latviešu strīdi" un atšķirīga viedokļa paudējus pielīdzinās "tautas ienaidniekiem".

Pēc temata

Latvija atcerējās barikādes: solījumi netika izpildīti, par PSRS nesēro

Galvenie temati