18:13 23 Februāris 2017
Rīga+ 2°C
Tiešraide
Krievu režisors Sergejs Zemļanskis

Sergejs Zemļanskis: Rainis bez vārdiem un Pauls gangsteru komēdijā

© Foto: atelier du portrait
Latvijā
Saņemt īso saiti
58

Par latviešu nacionālo leģendu skatuvisko realizāciju un Raimonda Paula dīvaino pelnutrauku Sputnik žurnālists Ļevs Rižkovs sarunājās ar Sergeju Zemļanski.

Jau vairākus gadus krievu teātra režisors Sergejs Zemļanskis eksperimentē drāmas žanrā. Viņa izrādēs neatskan neviens pats vārds. Tas nav ne balets, ne arī pantomīma, taču darbības un mūzikas harmonija dāvā satriecošu emocionālo efektu.

Savas neparastās izrādes (žanrā, ko viņš dēvē par wordless – bez vārdiem) Zemļanskis iestudē labākajos teātros Krievijā, Eiropā un Āzijā. Viņu uz savu teātri aicina Oļegs Meņšikovs. Zemļanska iestudējumos jūs varat nejauši sastapt Ņikitu Mihalkovu. Nesen Zemļanskis Liepājas drāmas teātrī adaptēja mūsdienu apstākļiem Raiņa grandiozo vēsturisko drāmu "Indulis un Ārija". Bez vārdiem.

Aicināja uz Latviju, pateicoties Aitmatovam

— Sergej, ikviena mākslinieka radošais ceļš ir līkloču pilns. Kas jūs atvedis uz Latviju, uz Liepāju? Vai tā bija jūsu ideja – iestudēt Raini?

— Viss sākās ar Čingizu Aitmatovu. Puškina teātrī mēs iestudējām izrādi "Mātes lauks" pēc viņa romāna motīviem. Iestudējums tika demonstrēts festivālā "Zelta maska", izcēlās pat zināma ažiotāža. Mūs uzaicināja uz trim pilsētām: Tallinu, Rīgu un Liepāju. Liepājas teātra direktors piedāvāja iespēju iestudēt izrādi ar viņa aktieriem.

Sākotnēji "Mātes lauks" bija paredzēts mazajai zālei, taču Liepājā diemžēl nav teātra ar mazo skatuvi. Liepājā ir bezgala skaists un omulīgs teātris, bet zālē ir vismaz 500 vietas. Sākotnēji mēs vienojāmies ar organizatoriem, ka tiks pārdodas tikai vietas parterī.

Pienāca izrādes diena. Kad ienācu zālē, ieraudzīju, ka pārpildīti ir visi balkoni, ložas, parteris un amfiteātris. Mum bija svarīgi uzstāties mazā zālē – lai aktieri redzētu skatītāju sejas, lai starp skatuvi un zāli veidotos  īpašs emocionālais kontakts. Bet Liepājā visa zāle ar 500 vietām bija pilna.

— Kā publika Liepājā uzņēma izrādi pēc Aitmatova romāna motīviem?

— Ļoti viesmīlīgi un sirsnīgi. Cilvēki aplaudēja, kājās stāvot, un ilgi nelaida mūs prom. Dienu pirms izrādes mani intervēja Pirmais Baltijas kanals. Žurnāliste teica: "Zinu, ka nākamsezon jūs iestudēsiet mūsu teātrī plastisko izrādi. Kādu darbu jūs iestudēsiet?"

— Tātad jūs par to neko nezinājāt?

— Man par to nebija ne jausmas. Attraucu: "Pirmo reizi dzirdu, ka man šeit būtu kaut kas jāiestudē." Tad sapratu, ka man aiz muguras kāds stāv. Pagriezos. Tur stāvēja kāds cilvēks. Viņš apsveicinājās. Izrādījās, ka tas bija Herberts Laukšteins, Liepājas teātra direktors. Viņš ieteicās: "Sergej, atvainojiet, ka tā iznāca. Es nepaspēju ar jums aprunāties."

— Taču žurnāliste jau bija dzirdējusi par viņa radošajiem plāniem?

— Acīmredzot, tā bija. Liepāja ir samērā maza pilsēta, taču vienlaikus ļoti omulīga, kompakta, ar mērenu dzīves tempu. Teātra skatuve nav ne liela, ne arī maza. Laba zāle – no jebkuras vietas viss ir redzams. Lieliska akustika. Omulīga. Un Herberts teica: "Ir tāda doma lūgt jūs kaut ko šeit paveikt. Ko jūs par to domājat?" Es teicu, ka mani tas interesē.

— Kas tieši jūs ieinteresēja?

— Citāda mentalitāte. Šeit ir "ārzemes", Eiropa. Interesanti ir pastrādāt ne tikai ar krievu aktieriem. Šeit cilvēki ir citādi, ar citādām domām, citādu ārieni. Man šķiet, viss slēpjas cilvēka dvēseles stāvoklī, emocijās, kas parādās noteiktās situācijās. Man šķiet, tur tā lieta, ne tikai nacionālajā kolorītā vien.

Спектакль режиссера Сергея Землянского «Индулис и Ария»
Ziedonis Safronovs
Sergeja Zemļanska izrāde "Indulis un Ārija"

Bibliogrāfisks retums

— Tātad piekritāt gandrīz uzreiz, pat nepazīstot aktierus?

— Jā, šķiet, ka tā bija. Es pat nezināju viņu iespējas no kustību un ķermeņa izteiksmības viedokļa, neko nezināju par to, cik ātri viņi spēs aptvert materiālu. Paskatījos uz viņu portretiem teātra foajē. Trupa nav liela – ja nekļūdos, tajā bija 25 vai 26 cilvēki. Mēs sasniedzām principiālu vienošanos un nolēmām mazliet pagaidīt. Pēc tam es devos uz Maskavu.

Izrādes iestudēšanai mums bija sešas nedēļas – no pirmā mēģinājuma līdz pirmizrādei. Eiropā iespējas ir pavisam citādas. Tā nu es sāku strādāt ar vietējiem aktieriem.

— Tā taču ir avantūra. Vai tomēr ne?

— Teātris Liepājā ir sadalīts divās kategorijās. Vienā ir 45-55 gadus veci, otrā – 26-28 gadus veci aktieri. Teātrim īpaši tika izraudzīti viena kursa absolventi, kuri mācījās Klaipēdā. Tā ir kaimiņu pilsēta Lietuvā. Pēc studijām viss kurss ieradās strādāt Liepājas teātrī. Izrādījās, ka tie ir lieliski aktieri.

Viņi ātri iegaumēja visas kustības, bez problēmām uztvēra manis piedāvāto materiālu. Tas ir ļoti svarīgi: tu kaut ko dod aktierim, un viņš to pieņem.

— Lielāka vecuma aktierus neņēmāt?

— Ņēmu. Bez vecākiem māksliniekiem šajā darbā iztikt nav iespējams, un es priecājos par iespēju strādāt ar tādiem skatuves meistariem. Protams, slodze bija liela, taču kopumā viss izdevās ļoti jauki.

— Kā jūs sapratāt, ka iestudēsiet Raini?

— Herberts, teātra direktors, atsūtīja man vairāku darbu nosaukumus, par kuriem vajadzēja padomāt. Autori bija ļoti spēcīgi. Nevienu no šiem darbiem es nepaspētu iestudēt sešu nedēļu laikā. Pēkšņi ieraudzīju nosaukumu "Indulis un Ārija". Pavaicāju: "Kas tas tāds?" Sāku meklēt internetā, taču informācija tur bija ļoti sausa, un teksta krievu valodā nebija.

 Tulkojuma krievu valodā droši vien vispār nav?

Спектакль режиссера Сергея Землянского «Индулис и Ария»
© Foto: Ziedonis Safronovs
Sergeja Zemļanska izrāde "Indulis un Ārija"

— Ir gan. Bija padomju laiku izdevums krievu valodā – 1957. vai 1959. gadā iznācis. Taču mums tā nebija, un internetā arī ne. Galu galā teicu: "Es gribētu ar to iepazīties, pirms kaut ko izlemšu." Latvijā nokopēja grāmatu bibliotēkā un atsūtīja man uz Maskavu. Atceros pirmo iespaidu, kad saņēmu tekstu – tā bija milzīga A4 formāta lapu kaudze. Nodomāju: "Kāds milzīgs materiāls!"Paskatījos varoņu sarakstu. Tajā bija desmitiem cilvēku. Darbība notiek XV-XVI gadsimtā. Trīs klani: kurši (latvieši), lietuvieši – viņu kaimiņi un vācieši. Viņu starpā rit cīņa par zemi un varu. Pēc būtības tas ir stāsts par Romeo un Džuljetu, tikai kara apstākļos. Vispirms es nobijos. Sapratu, ka droši vien nepaspēšu īsā laikā ar nezināmu mākslinieku komandu iestudēt "vēsturisku blokbasteru". Atbildēju piesardzīgi: "Es padomāšu, neko nevaru apsolīt."Es sapratu, ka iestudēt "Induli un Āriju" saskaņā ar tekstu būtu pašnāvība. Teksts ir ļoti sarežģīts, turklāt Rainis ir metaforu un salīdzinājumu meistars.

— Kā tad jūs tomēr izšķīrāties par tādu lēmumu?

— Atceros, ka aizlidoju uz Latviju, lai sāktu kastingu, un nolēmu, ka man tas viss ir japārlasa mierīgi, nevis steigšus un pavirši. Maskava neļauj abstrahēties, vienmēr uzmanību novērš kaut kādi telefona zvani. Toties Liepāja ir klusa pilsētiņa, kur tu vari apsēsties un mierīgi pārlasīt tekstu.

Спектакль режиссера Сергея Землянского «Индулис и Ария»
© Foto: Ziedonis Safronovs
Sergeja Zemļanska izrāde "Indulis un Ārija"

Tobrīd man sāka veidoties tēli, redzēju dramatiskas epizodes. Taču bailes liela materiāla priekšā tomēr saglabājās.

Pēc tam, kad skatījos uz māksliniekiem, pēkšņi ieraudzīju Āriju. Nodomāju: "Šī te meitene varētu kļūt par Āriju." Pēc tam ieraudzīju arī Induli.

Galu galā, kad paskatījos uz grupu, pieņēmu lēmumu, taču Herbertam to neteicu līdz pat pēdējam brīdim. Pienāca kastinga pēdējā  diena, rīt man jālido prom, visi ir sapulcējušies. Herberts taujāja: "Nu, ko mēs iestudēsim?" Es attraucu: "Kā – ko? Induli un Āriju." Herberts bija neaprakstāmi laimīgs un priecīgs par to, ka viņa sapnis ir guvis piepildījumu.

Laimīga māmiņa un dejotāja viņas vietā

— Vai pareizi saprotu – palikusi ir tikai mīlestības līnija?

— Indulis ir kuršu nacionālais varonis, cīnītājs. Ārija – vācu pulkveža meita. Viņa iet cīņā plecu pie pleca ar vīriešiem, bruņās tērpta, baltā zirgā. Skumjais Indulis sēž cīņas laukā – kaujā viņš ir zaudējis daudzus kareivjus. Negaidot parādās ienaidnieka bruņinieks. Sākas kauja. Indulis nogāž bruņinieku no zirga, ievaino, paceļ ķiveres sejsegu un ierauga meiteni.

— Tad sākas mīlestība?

— Jā. Indulis iemīl Āriju, taču viņam nāksies atteikties no pagānu dieviem un pieņemt kristietību, lai viņš varētu apprecēt vācu meiteni. Vārdu sakot, skumjš stāsts.

— Vai radās kādi iebildumi pret to, ka nacionālo klasiķi iestudē krievi?

— Izrādi iestudēja grupa no Maskavas. Kopā ar mani strādāja komponists Pāvels Akimkins, skatuves mākslinieks Maksims Obrezkovs, mana asistente Poļina Pšindina. Protams, zināmas bažas mietpilsoniskā līmenī bija, taču mēs izvēlējāmies godīgu pieeju – ar cieņu, ar savu skatījumu. Tieši tāpat kā nedaudz vēlāk Kirils Serebrjaņikovs, kurš Nacionālajā teātrī iestudēja "Raiņa sapņus".

— Vai bija kādi šķēršļi vai nepārvarami apstākļi?

— Kādu laiku pēc pirmizrādes izrādījās, ka galvenā varone gaida bērnu. Nu, tā sagadījās. Nācās mainīt galvenās lomas izpildītāju. Latvijā ir tā: cilvēks sēž dekrētā tik ilgi, cik noteikts. Gluži citādi ir pie mums – jaunās aktrises gandrīz no dzemdību nama metas filmēties un spēlēt, jo baidās zaudēt profesiju.

Sākām steigšus meklēt aizvietotāju, jo teātrī tādas aktrises vairs nebija, kas spētu tēlot Ārijas lomu. Tāpēc uzaicinājām dejotāju no Rīgas Lieni Gravu. Viņa pašlaik sadarbojas ar vadošajiem teātriem Latvijā kā horeogrāfe. Liene lieliski iejutās lomā. Savukārt Laurai Jerumai ir piedzimis bērniņš. Viss ir kārtībā, un viņa ir laimīga māmiņa.

Raimonds Pauls aplaudēja, kājās stāvot

— Kā tika sagaidīta jūsu izrāde?

— Katrā izrādē skatītāji aplaudē, kājās stāvot. Bažījāmies par to, kas notiks, kad pirmo reizi aizvedām izrādi uz Rīgu. Viesizrādes notika Dailes teātrī, milzīgā zālē vairāk nekā tūkstoš skatītājiem. Abās izrādēs zāle bija pilna, skatītāji cēlās kājās. Man gan šķita, ka skatītāji Rīgā ir sarežģīti, izlutināti, pat mazliet snobiski. Taču mēs atvedām ļoti interesantu izrādi.

Спектакль режиссера Сергея Землянского «Индулис и Ария»
© Foto: Ziedonis Safronovs
Sergeja Zemļanska izrāde "Indulis un Ārija"

Vienu no izrādēm apmeklēja prezidents, atnāca arī Raimonds Pauls. Lūk, kāda bija publika. Un zāle aplaudēja, kājās stāvot. Pēc tam Liepājas teātra administrācija uzrakstīja, ka no Latvijas prezidenta administrācijas saņemta pateicības vēstule. Šķiet, prezidents mūsu stāstu uztvēra ļoti emocionāli.

— Vai tiesa, ka jums, iespējams, veidosies sadarbība ar Raimondu Paulu?

— Jā. Tieši pēc izrādes Dailes teātrī mēs sarunājāmies ar tā māksliniecisko vadītāju Džilu Džilindžeru. Nākamajā rītā viņš mani veda ciemos pie maestro.

Tikšanās bija patīkama. Protams, radās sajūta, ka sēžu pie galda un sarunājos ar dzīvu leģendu. Tiesa, Raimonds Pauls ir ļoti pieticīgs un delikāts. Mēs tikāmies ārpilsētas mājā. Bija vasara, augusts. Sēdējām verandā, dzērām tēju. Es pīpēju, tāpēc uz galda stāvēja pelnutrauks – baltas klavieres. Tas mani sasmīdināja. Apspriedām vairākas idejas, sadarbības iespējas. Uzzinājām, vai viņu tas interesē.

Спектакль режиссера Сергея Землянского «Индулис и Ария»
© Foto: Ziedonis Safronovs
Sergeja Zemļanska izrāde "Indulis un Ārija"

— Kāda tad ir sadarbības ideja?

— Lai viņš sacerētu mūziku izrādei, kuras pirmizrāde notiks Dailes teātrī 2017. gada rudenī. Pagaidām man vēl nav tiesību atklāt sižetu, varu teikt tikai to, ka tas būs komisks trilleris bez vārdiem. Vakar zvanīju Džilam un jautāju, vai Raimonds Pauls vēl ir kopā ar mums. Viņš atbildēja: "Jā, jā, protams! Viņš tagad gaida no tevis kaut kādus norādījumus, inscenējumu, scenārija plānu, lai vasarā sāktu rakstīt mūziku."

— Vārdu sakot, darbu fronte ir plaša.

— Patiesībā tā ir pat vērienīgāka. Pastāv vienošanās par jaunas plastiskās izrādes iestudēšanu Liepājas teātrī 2017. gada janvārī. Domāju, tā būs komēdija bez vārdiem. Martā Liepajas teātri vajadzētu notikt pirmizrādei.

— Lai veicas! Man šķiet, latviešu skatītājiem ir ļoti paveicies.

Pēc temata

Andrejs Žagars: mēs ar Ilzi Liepu bijām lielisks pāris
Andrejs Žagars: Maskavā gribējām iestudēt vienu operu, bet iestudējām citu