04:14 22 Novembris 2019
Tiešraide
  • USD1.1091
  • RUB70.6406
Daļa Grībauskaite

Tu esi atbildīgs par to, ko pieradini. Bet tagad Baltijas "aste luncina" NATO

REUTERS/Lucas Jackson
Baltijā
Saņemt īso saiti
NATO austrumu flangā (169)
90

Baltija ir labākais piemērs tam, kā limitrofi spēj piespiest spēcīgos partnerus rēķināties ar sevi. Vienlaikus tā demonstrē neadekvātu ārpolitiku, kas visas Baltijas valstis ved pretī katastrofai.

Latvijas, Lietuvas un Igaunijas saskaņotais viedoklis NATO un ES lielā mērā veicinājis gan Eiropas, gan ASV konfliktu ar Krieviju. Savienotajās Valstīs daļa politiķu jau bez tām pieprasīja konfrontāciju attiecībās ar Krieviju, taču par Eiropas Savienības ieraušanu šajā konfliktā atbildīgi ir baltieši, poļi, rumāņi un zviedri, zināmā mērā – arī ungāri un čehi. Turklāt Baltijai šajā jautājumā ir izmēriem un reālajai politiskajai ietekmei nepavisam neatbilstoši liela loma, portālā Sputnik Lietuva stāsta Rostislavs Iščenko.

Labi, lai nu tā būtu. Galu galā, Eiropas Savienību uz konfrontāciju ar Krieviju kopīgiem spēkiem mudināja Austrumeiropas limitrofi, ASV un Lielbritānija. Baltieši tikai deva savu artavu, lai arī piedalījās aktīvi. Toties NATO kontingenta dislokāciju savā teritorijā viņi panāca, neskatoties uz ES pretestību un ASV atklāto nevēlēšanos tērēt naudu bezjēdzīgajai PR akcijai.

Baltiešiem par labu nāca plaši pazīstamais princips "mēs esam atbildīgi par tiem, ko esam pieradinājuši". Lielām valstim un pat lielvalstīm politikā bieži vien nākas pakļauties jaunāko partneru gribai un spert neplānotus, pat nevajadzīgus soļus. Tikai tālab vien, lai neviens nevarētu šaubīties par lielo valstu radīto struktūru efekktivitāti un viņu pašu uzticamību.

Baltieši vienkārši izmantoja konsultāciju mehānismus NATO struktūrās un izvērsa kampaņu, kuras mērķis bija apsūdzēt Krieviju par okupācijas plāniem. ASV un ES saprata, ka Krievijai tamlīdzīgu plānu nav. Maskava jau mazinājusi visu triju valstu nozīmi tranzīta jomā, savukārt Eiropas Savienības pūļu rezultātā tās zaudējušas ekonomiku un iedzīvotājus. Process turpinās.

Taču vienlaikus arī Vašingtona vadīja propagandisku kampaņu pret Krieviju, pārmeta tai agresiju, Krimas okupāciju, centienus atraut no Ukrainas Donbasu. ASV nevarēja atklāt, ka to sabiedrotie NATO – Baltijas valstis – kļūdās, un Maskava pret tām noskaņota itin miermīlīgi. Tad iznāktu, ka Ukrainu, kura nav ne NATO, ne ES dalībvalsts, viņi aizstāv, bet savus sabiedrotos pamet likteņa varā.

ASV bija spiestas dislocēt Baltijas teritorijā veselu brigādi – trīs bataljonus. Tiesa, vienības ieradušās no dažādām NATO valstīm, taču pamati ir likti. Tagad baltieši cīnās, lai grupējumu paplašinātu. Loģika ir skaidra: jo lielāks alianses (vislabāk – Savienoto Valstu) karaspēks atradīsies "avangardā" – pie Baltijas robežas, jo lielāks būs šo valstu svars. ASV, NATO un ES nāksies vērīgi uzklausīt visas viņu kārtējās militāristiskās histērijas. Ja viņi sarīkos provokāciju, var ciest ASV, Vācijas, Kanādas, Lielbritānijas, Zviedrijas karavīri – kas to var zināt, kurš tajā brīdī būs Baltijā. Tā var iejaukties karā ar Krieviju un pat neaptvert, kā un kad tas noticis.

Kā redzam, pašrocīgi radītās problēmas baltieši risina uz vecāko partneru rēķina. Vienīgais izņēmums – galvenā problēma ekonomikas jomā. Kad viņi izstājās no PSRS, neviens neplānoja saglabāt mikroautobusu un radiouztvērēju rūpnīcas. Par galvenajiem ekonomiskās attīstības dzinuļiem bija jākļūst lauksaimniecībai un jūras ostām.

ES piespieda iznīcināt lauksaimniecību: pienu un sviestu latviešiem, lietuviešiem un igauņiem mīļu prātu piegādās no Holandes vai Vācijas. Savienības vecajiem locekļiem nebija vajadzīga konkurence, un, uzņemot jaunas valstis, viņi izvirzīja prasības, kas padarīja dzīvotnespējīgas nozares, kurās jaunās dalībvalstis būtu varējušas konkurēt.

Tranzīts cauri Baltijas ostām tika pazaudēts mazliet vēlāk: vietējo valdību izvērstās rusofobijas kampaņas fonā Krievija vienkārši nevarēja atļauties saglabāt atkarību no tranzīta cauri Baltijai. To varēja slēgt jebkurā brīdī, varēja sākt rotaļas ar tarifiem, apdraudot Krievijas uzņēmumu eksporta kontraktus.

Kā redzam, militāri politiskie panākumi un ekonomiskā katastrofa panākti uz viena un tā paša faktora – rusofobās politikas rēķina. Tagad pajautāsim paši sev: kas būtu noticis, ja Baltijas valstu politika būtu bijusi pragmatiskāka? Latvijas, Igaunijas un Lietuvas teritorijā tagad nebūtu nekādu NATO spēku, kuri īsta liela karta gadījumā nav nekādi aizstāvji. Tie ir mērķi, likumīgi militārie mērķi Baltijas valstu teritorijā.

Tātad būtu iespējams bez mazākajiem zaudējumiem atteikties no rusofobijas politikas. Vēl vairāk, saglabājot normālas attiecības ar Krieviju, Baltijas tranzīts vēl joprojām strādātu un barotu iedzīvotājus. Ja viņi vēl tikpat aktīvi cīnītos ar ES par pašmāju lauksaimniecības saglabāšanu, kā cīnījās par NATO spēkiem, tagad tās būtu plaukstošas valstis, un iedzīvotāji nekur nebūtu pazuduši.

Tā, lūk, pat pareiza un efektīva starptautisko attiecību principu pielietošana nes vienus vienīgus zaudējumus, ja nosprausts kļūmīgs mērķis un izraudzīts negodīgs īstenošanas instruments.

Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.

Temats:
NATO austrumu flangā (169)

Pēc temata

Maigā okupācija. Kā ASV bāze Polijā ietekmēs spēku līdzsvaru Eiropā
Latvija avangardā: politologs pastāstījis, kas uzņems ASV raķetes Eiropā
Trejzobja trieciens. Kāpēc NATO mācības var dārgi izmaksāt Eiropai
Sergejs Lavrovs: NATO spēku paplašināšanās Eiropā – izaicinājums Maskavai un Minskai

Galvenie temati