Aleksandrs Hroļenko, starptautiskās ziņu aģentūras "Rossija segodņa" komentētājs – īpaši aģentūrai Sputnik.
Jau vairāk nekā 70 gadus munīcija guļ 70-120 metru dziļumā, taču visas tās nogremdēšanas vietas nav zināmas. Metāls jūras ūdenī korodē, un indīgās ķimikālijas apdraud visu dzīvo. Speciālisti vērtē, ka aviācijas bumbu caurlaidu korozijas laiks nepārsniedz 80 gadus, artilērijas lādiņu un mīnu korozija ilgst līdz 150 gadus.
Lielākos draudus biosfērai rada iprīts, kas jūras dibenā pārvēršas par indīga recekļa gabaliem. Luizīta (ķīmiskā kaujas viela) īpašības ir līdzīgas. Iprīta daļa Baltijas jūras dibenā sastāda 80% no visa indīgo vielu apjoma. Liela iprīta izdalīšanās tika gaidīta 60 gadus pēc tā nogremdēšanas. Difūzijas process var turpināties gadu desmitiem. Sākotnējās aplēses liecina: jūras ūdenī un nogulsnēs jau nonākušas aptuveni četras tonnas iprīta.
Īpašam riskam pakļautas Gotlandes un Bornholmas salas. Ķīmisko ieroču pēdas konstatētas Gdaņskas līcī un 70 jūdžu attālumā no Liepājas. Polijas Zinātņu akadēmijas Okeanoloģijas institūta pētījumi liecina, ka Gotlandes ieplakā atrodas aptuveni 8 tūkstoši tonnu bumbu un lādiņu, kas piesārņo apkārtējo vidi.
Ķīmisko ieroču nogremdēšanas rajonos konstatēts lielāks slimību un ģenētisko traucējumu skaits jūras iemītnieku populācijās. Masveida bojāeja ir mazticama, zivis spēj izcili pielāgoties dažādai videi, piemēram, Tribolodon hakonesis dzīvo un vairojas skābes ezerā un vulkāna krāterī. Arī Baltijas jūrā konstatēti pret iprītu un tā sairšanas produktiem neuzņēmīgi mikroorganismi. Tie kalpo par uzturu planktonam, ko savukārt uzturā lieto zivis. Barības ķēdīti noslēdz cilvēks. Jāpiebilst, ka Bornholmas un Gotlandes ieplakas ir tradicionālas zvejniecības vietas, kur norvēģu zvejnieki ķer "tīrākās zivis pasaulē". Baltijas jūrā tiek iegūti miljoniem tonnu zivju, kas var saturēt indīgas ķimikālijas. Pirmie zvejnieku saindēšanās gadījumi tika konstatēti jau 50. gados, bet pēdējā laikā cietušo skaits mērojams simtos.
Pēc Otrā pasaules kara beigām sabiedrotie konstatēja Vācijā milzīgus ķīmisko ieroču krājumus – aviācijas bumbas, lādiņi un mīnas bija pildītas ar iprītu, fosgēnu, tabūnu, adamsītu, luizītu un arsīnu. Potsdamas konferencē tika pieņemts lēmums iznīcināt bīstamo arsenālu. Neliela daļa munīcijas tika utilizēta uzņēmumos Vācijā, pārējais laikā no 1946. līdz 1948. gadam tika nogremdēts jūrā. Sākotnēji bija plānots to paveikt dziļajā Atlantijas okeānā, taču vairāku iemeslu dēļ desmitiem vērmahta kuģu ar ķīmiskās munīcijas kravām nogrima Skageraka šaurumā, Dānijai piederošās Bornholmas salas rajonā, netālu no Līsešilas ostas Zviedrijā, dziļūdeņu rajonā pie Norvēģijas krasta, starp kontinentu un Dānijai piederošo Fīnas salu, pie Dānijas ziemeļu krastiem un Polijas ūdeņos.
Sešos Eiropas akvatorijas rajonos atrodas vairāk nekā 302 tūkstoši tonnu munīcijas, un 120 tūkstoši tonnu nogremdēti neidentificētās vietās Atlantijas okeānā un Lamanša rietumu daļā. 25 tūkstoši tonnu ķīmisko ieroču tika izvesti uz PSRS (aptuveni 1500 tonnas nāvējošās munīcijas guļ Melnajā jūrā).
Padomju arhīvos atrodama detalizēta informācija par to, kas tika atrasts Austrumvācijas ķīmisko ieroču arsenālos un nogremdēts Baltijas jūrā:
— 71 469 ar iprītu pildītas 250 kg aviācijas bumbas;
— 14 258 ar hloracetofenonu, difenilhlorarsīnu, adamītu un arsīnu pildītas 500 kg, 250 kg un 50 kg aviācijas bumbas;
— 408 565 ar iprītu pildīti 75 mm, 105 mm un 150 mm kalibra artilērijas lādiņi;
— 34 592 ar iprītu pildīti 20 kg un 50 kg fugasi;
— 10 420 ķīmiskās dūmu mīnas (100 mm kalibrs);
— 1004 tehnoloģiskās tilpnes ar 1506 tonnām iprīta;
— 8429 mucas ar 1030 tonnām adamīta un difenilhlorarsīna;
— 169 tonnas tehnoloģisku tilpņu ar indīgām vielām, kas saturēja kālija cianīdu, hlorarsīnu, ciānarsīnu un akselarsīnu;
— 7860 ciklona bundžas, ko hitlerieši plaši izmantoja 300 nāves nometnēs gūstekņu masveida iznīcināšanai gāzes kamerās.
Jāpiebilst, ka PSRS jūrā nogremdējusi tikai divpadsmito daļu visu nogremdēto ķīmisko ieroču.
Iprīta molekulas cena
Ķīmisko ieroču iznīcināšana jūras dibenā nav tehnoloģiski izstrādāta. Tamlīdzīgu projektu finansēšanai var būt nepieciešami miljardiem eiro. It kā jau naudu vajadzētu dot Vācijai (kas indes saražojusi) un amerikāņiem (kā pašreizējās situācijas galvenajiem vaininiekiem).
Daži speciālisti iesaka būvēt jūras dibenā apbedījumus, kas nosegs indīgo munīciju. Jūras tehnikas konstruktoru birojs "Rubin" (Krievija) uzskata, ka neko pacelt virs ūdens nevajadzētu – rezultāti ir neprognozējami. Jūras ūdenī rit aktīva hidrolīze, un toksiskās vielas pakāpeniski neitralizējas dabiski.
Un tomēr jūras ūdens nespēj pilnībā neitralizēt indes, ko satur munīcija. Zemūdens ķīmiskie arsenāli apdraud visas Baltijas reģiona valstis. Laikā, kad Krievijā tika iznīcināti ķīmiskie ieroči, valstī izveidojās vesela speciālistu paaudze, kas ieguvusi nepieciešamo pieredzi utilizācijas jautājumos. Viņi risina problēmu ar mērķi nodrošināt nogremdētās vācu munīcijas pietiekamu izolāciju.
Diemžēl Baltijas reģiona valstis vairāk nekā pusgadsimtu slēpa problēmu, ķēra zivis un paplašināja ekoloģisko tūrismu. Informācija par ķīmiskajiem ieročiem bija "slepena", lai izvairītos no sociāli politiskām katastrofām. 1997. gadā Lielbritānija un ASV pagarināja slepenības termiņu par 20 gadiem.
Ekoloģiskā organizācija HELCOM tikai publicēja bukletus zvejniekiem, kuru informācija īsumā ir tāda: ja tralī iekļuvušas mucas un lādiņi, tie nekavējoties atkal jāizmet aiz borta.
Nelielai indīgo vielu daļai raksturīga spēcīga mutagēnā iedarbība. Cilvēka organismā indīgo vielu stabilie savienojumi noved pie bīstamākām sekām nekā radiācijas iedarbība. Ķīmiskā saindēšanās var novest pie neprognozējamām izmaiņām nākamajās paaudzēs. Jau tuvākajā laikā sabiedrībai visā pasaulē nāksies uzsākt Eiropas akvatorijas attīrīšanu. Šim nolūkam būs nepieciešams visu Baltijas valstu atbalsts.
EK nerisinās problēmu likumdošanas līmenī
Jau zināmu laiku Eiropas Savienībā arvien biežāk sākas diskusijas par ķīmiskajiem ieročiem, kas nogremdēti Baltijas jūrā pēc Otrā pasaules kara. Nesen EP deputāte Jana Toma no Igaunijas nosūtīja Eiropas Komisijai pieprasījumu par to, vai EK plāno šo problēmu risināt. Politiķe uzskata, ka ķīmiskās kaujas vielas, kas Baltijas jūrā nogremdētas pirms 70 gadiem, ir kļuvušas par palēninātas darbības bumbu visai Eiropai.
Savā pieprasījumā Jana Toma uzsvēra, ka līdz šim neatrisinātā indīgo vielu apglabāšanas problēma skar daudzas valstis, tāpēc būtu vēlams to apspriest Eiropas līmenī – kopīgi. Viņas pieprasījumu Eiropas Komisijai parakstīja vēl 42 EP deputāti no dažādām valstīm – ne tikai no Baltijas reģiona, bet arī no Itālijas, Spānijas un Beļģijas. Beidzot Jana Toma saņēma atbildi, par ko pastāstīja Sputnik korespondentam.
"Savā pieprasījumā kopā ar kolēģiem īpaši interesējos par Eiropas Komisijas plāniem iniciēt jaunus normatīvos aktus, lai uzlabotu cīņu ar nogremdēto ķīmisko kaujas vielu iespējamo noplūdi. Savā atbildē EK paziņoja, ka neplāno ierosināt jaunus likumdošanas aktus. Tur uzskata, ka pietiek ar jau esošo likumu – pamata direktīvu "par jūras stratēģiju". Tas nosaka, ka ES valstīm esot jātiecas panākt labs apkārtējās vides stāvoklis jūrā," – paziņoja Toma.
"Ko nozīmē "jātiecas"? Šī atbilde mani, tāpat kā pārējos eirodeputātus, protams, neapmierināja. Taču likumdošanas iniciatīvas tiesības šeit pieder tikai Eiropas Komisijai, tāpēc mēs arī turpmāk ieteiksim tai izstrādāt īpašus tiesiskos aktus," – piebilda politiķe.
"Jāpiebilst, ka Eiropas Savienības līmenī tomēr tiek veikti zināmi pasākumi ar mērķi atrisināt Otrā pasaules kara laiku ķīmisko ieroču problēmu, tostarp arī tā saucamās Helsinku komisijas (HELCOM) ietvaros. Tāpat gribētos pievērst uzmanību projektam Chemsea, kura ietvaros tika veikti nogremdēto ķīmisko ieroču meklējumi un novērtējums. Patlaban līdzīgi pasākumi turpinās projekta Daimon ietvaros. Abi projekti saņēmuši finansējumu no Briseles," – pastāstīja Toma.
