Rīga, 4. septembris – Sputņik, Jevgēnijs Ļeškovskis. Dzīve pie jūras Liepājā, Jūrkalnē, Rojā, Engurē, Saulkrastos, Zvejniekciemā, Salacgrīvā, Ainažos un vēl daudzviet kļūst jo gadus jo bīstamāka. Ģeologi un hidrologi, kuri regulāri apseko jūras piekrasti un novēro straujo erozijas palielināšanos, iesaka namu īpašniekiem savas dzīvesvietas iekārtot maksimāli tālu no ūdens, bet pilsētu infrastruktūras objektu nostiprināšanas darbus ieteicams sākt jau tūlīt.
Nesen saņemts brīdinošs trauksmes signāls no Karostas Liepājas, kur erozijas dēļ krasta sabrukšana notiek ļoti strauji. Sācis brukt Aleksandra III laikā celtais forts, kā arī uzņēmuma "Liepājas ūdens" attīrīšanas iekārtas aizsargstiprinājumi.
Forts sācis pamazām rukt jau sen, īpaši tas novērojams pēc vētrām. Daļa akmens stiprinājumu, kuru bloki ir nelielas mājas lielumā, cits pēc cita nonāk zem ūdens. Šīm konstrukcijām, kas tagad guļ ūdens dzīlēs nostāk no krasta, bez šaubām, ir liela vēsturiska vērtība, turklāt šie akmens veidojumi glābj pilsētu no augstajiem, niknajiem viļņiem.
Krasti arvien atkāpjas un atkāpjas. Kopš 80. gadu beigām, jūra jau ir sagrābusi vismaz 200 metrus piekrastes.
Šī situācija rada jaunu problēmu – trešā lielākā Latvijas pilsēta var zaudēt ūdens attīrīšanas iekārtas. Kā izrādās, ūdens jau tagad skalojas caur uzņēmuma "Liepājas ūdens" gabioniem — iežogojumiem, ko veido metāla karkasa tīkls ar akmeņiem. Tas radīts pirms dažiem gadiem ar mērķi nostiprināt brūkošo krastu.
Uzņēmums šobrīd ir izstrādājis projektu šo konstrukciju izveidei netālu no gabioniem pie mola aptuveni 500 metru garumā. Šāds projekts izmaksās miljoniem eiro, ko uzņēmums ir apņēmies katrā ziņā iegūt no Eiropas fondos atrodamajiem līdzekļiem. Šādu informāciju Sputnik pavēstīja uzņēmuma "Liepājas ūdens" attīstības daļas vadītāja Sandra Deusa.
Mājas riska zonā
Mājas šobrīd atrodas riska zonā, taču jautājums ir, vai šī iegūtā naudiņa neaiztecēs šī vārda vistiešākajā nozīmē? Vai aizsargstiprinājumi izrādīsies gana stipri? Cīņā starp cilvēku un jūru parasti zaudē cilvēks. Mūsu jūrā ūdens līmenis ceļas katru gadu. Mēs piedzīvojam arvien lielākas vētras un viesuļus.
Šo problēmu izskata arī Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātes pasniedzējs Jānis Lapinskis, kurš vada jūras krasta izpētes laboratoriju.
"Neskatoties uz to, ka problēma ir nopietna, tā vēl nav katastrofāla. Kopumā krasta līnija Latvijas teritorijā ir apmēram 500 kilometru, bet vietas, kurās ūdens izskalo sauszemes teritorijas, kopumā ir aptuveni 60 kilometrus garas," — savu viedokli izsaka zinātnieks.
Viņš stāsta, ka katru gadu jūra samazina Latvijas sauszemes teritorijas. Pagājušajā gadā ūdens aizskalojis vismaz 5 hektārus zemes, bet tuvākajā desmitgadē jūra sev paņems 9,2 kvadrātkilometrus sauszemes.
Liepājā, Jūrkalnē, Rojā, Engurē, Saulkrastos, Zvejniekciemā, Salacgrīvā, Ainažos un vēl daudzviet apmēram 30-40 dzīvojamās mājas tuvāko desmit gadu laikā nokļūs riska zonā. Tuvākā gadsimta laikā jūra paņems simtiem māju un citu ēku, tāpat arī daudzus kilometrus ceļu.
Pati drošākā vieta pie jūras šobrīd ir Irbes šaurumā, līdz Kolkai, savukārt teritoriju no Lietuvas robežas līdz Rīgas jūras līcim erozija ir skārusi visvairāk. No Kolkas līdz līcim un līdz pat Igaunijai ūdens sauszemi neapdraud tik ļoti kā vietās, kur ir atklātā jūra, toties šajā reģionā ir daudz ēku.
Citiem vārdiem sakot, Rīgas jūras līča ūdeņi iedzīvotājiem tuvāko gadu laikā ne reizi vien radīsies problēmas. Ļaudis var palikt bez mājām un ceļiem. Tas notiks – tas ir tikai laika jautājums.
Bīstamā sarkanā līnija
Vēl joprojām daudzi atceras 2007. gada rudens vētras Latvijā. Vētrām pierimstot, Sputnik korespondents kopā ar ģeologiem un ekologiem apsekoja jūras krastu no Saulkrastiem līdz Salacgrīvai. Viņš redzēja daudzas mājas, kuras tikai pirms dažām dienām slējās augstajā krastā starp priedēm, bet burtiski vienas nakts laikā jau atradās pludmales teritorijā. Spēcīgie viļņi vētras laikā viegli izrāva lielus gabalus krasta ar visām priedēm un ozoliem.
Arī vēlāk mēs ar speciālistiem ne reizi vien braukājām pa Vidzemi, kur redzējām mājas, kas it kā karājās virs bezdibeņa. Augstos krastus nodeldē arī jūrā ietekošo upju ūdeņi.
"Šādi stāsti jau sen mūs nepārsteidz, taču pārsteidz cilvēku attieksme pret šo problēmu. Viņi zina, ka jūra arvien spēcīgāk ielaužas sauszemē, zina, ka Rīgas jūras līča tuvumā tekošās upes maina savas gultnes, tomēr arvien vēl viņi turpina tur būvēt savas mājas, nedomājot par sekām," – neslēpj savu sašutumu Lapinskis.
Pirms kāda laika Vides aizsardzības ministrija uzsāka darbu pie projekta, kura rezultātā sākās pētījumi par to, kuras vietas ir drošas vai gluži otrādi – mazāk drošas dzīvošanai. Šīs vietas tika atzīmētas speciālās kartēs. Vietās, kas kartēs apzīmētas ar sarkano līniju, labāk neko nebūvēt, bet ja nu ir gadījies tā, ka tajā vietā atrodas jūsu māja, pienācis laiks domāt par dzīvesvietas maiņu.
Viltīgie viļņlauži
Jānis Lapinskis tomēr saka arī, ka nevajadzētu problēmu cēloņus meklēt tikai klimatiskajās izmaiņās un jūras uzvedībā. Ļaudis cieš pašu vainas dēļ. Piemēram, viļņlauži atstāj ļoti lielu ietekmi uz krasta stabilitāti un milzīgu smilšu masu pārvietošanos – tās virza zemūdens straumes un viļņi, kas rodas dienvidrietumu vēju ietekmē. Liepājā, ostas tuvumā ir viļņlauži. Dienvidos no tiem krasts ir lielāks, taču ziemeļu virzienā tas kļūst mazāks.
Viļņlauži traucē dabisko smilšu masu pārvietošanos. Tās nevar pārvarēt mākslīgo šķērsli. Vienā vietā jūra kļūst seklāka, un viļņi tur ir mazāki, bet citā – gluži pretēji. Smiltis pārvietotos vienmērīgi, ja ne šie viļņlauži.
Ja to nebūtu, jūra tik nikni neārdītu krastu ziemeļu pusē, kur, starp citu, atrodas Liepājas attīrīšanas iekārtas. Tātad, var teikt, ka cilvēks pats vien ir vainojams notiekošajā. Līdzīga situācija viļņlaužu sakarā novērojama arī Ventspilī un Pāvilostā.
"Akmens bloku stiprinājumi nepalīdz risināt problēmu," – ir pārliecināts zinātnieks, "Vietas, kur ir milzīgi bloki vai mols, kādu laiku būs aizsargātākas, taču uz ziemeļiem no tām krasts tiks izskalots vēl intensīvāk."
Šī iemesla dēļ daudzās valstīs krastus vispār nenostiprina, vienkārši iedzīvotāji šos bīstamos reģionus neapdzīvo. Piemēram, Atlantijas piekrastē Amerikas Savienotajās Valstīs daudzviet šādi krastu stiprinājumi ir aizliegti ar likumu, jo tas liktu ciest citām vietām abpus nostiprinājumiem.
Arī Eiropā cilvēks saprot, ka stāties ceļā jūrai ir bezjēdzīgi. Ne velti Holandē realizācijai gatavojas projekts dzīvošanai uz ūdens zināmā attālumā no krasta. Dambjus celt kļūst arvien grūtāk, turklāt to efektivitāte samazinās.
Pēdējais brīdinājums
Latvijai, kur situācija pagaidām vēl nav tik traģiska, Jānis Lapinskis iesaka: "Cilvēkam vairāk būtu jādomā par krastu dabisko aizsardzību, piemēram, neiznīcinot kāpas. Runa ir ne tikai par lielajām, mežiem apaugušajām kāpām, kur tik daudzi kāro uzcelt sev māju pat apejot likumu, bet arī par mazajām, kas atrodas pašā ūdens tuvumā," – situāciju skaidro speciālists.
Viņš uzskata, ka mazajām kāpām ir ļoti liela nozīme, taču tās nespēj izveidoties teritorijā, kur ir pārlieku daudz iedzīvotāju – tās gluži vienkārši nomīda, un krasts tiek pakļauts erozijai. Pilsētu vadībai, kur mājas ir saceltas pašā ūdens malā, pēc speciālista domam, pareizāk un lētāk būtu necelt milzumdārgos nostiprinājumus, bet gan izsniegt ļaudīm kompensācijas, kas viņiem ļautu pārcelties uz dzīvi tālāk no ūdens.
"Savukārt jaunos, pilsētām stratēģiski svarīgos objektus celt jūras tuvumā nedrīkst nekādā gadījumā, tāpat kā nedrīkst būvēt tur ceļus. Tas nozīmētu izkaisīt naudu vējā, pareizāk sakot, ūdenī noslīcināt," – tā savus uzskatus pauž Lapinskis.
Kas attiecas uz attīrīšanas iekārtām Liepājā, pilsētas vadībai nāksies pamatīgi patukšot maciņus, lai nostiprinātu ziemeļu puses krastus – tāpēc vien, ka dienvidu pusē kādreiz ir uzcelti viļņlauži. Viss šeit ir savstarpēji saistīts. Daba cilvēka kļūdas nepiedod.
