https://sputniknewslv.com/20220529/lieldienu-salas-mikla-kas-uzbuvejis-akmens-milzus-21920651.html
Lieldienu salas mīkla. Kas uzbūvējis akmens milžus
Lieldienu salas mīkla. Kas uzbūvējis akmens milžus
Sputnik Latvija
Lieldienu sala ir viena no mīklainākajām vietām uz Zemes. Kas un kāpēc uzslējis tur milzumu gigantisku statuju, kāpēc gājusi bojā senā civilizācija, turklāt... 29.05.2022, Sputnik Latvija
2022-05-29T18:07+0300
2022-05-29T18:07+0300
2022-05-29T18:07+0300
pasaulē
vēsture
pasaulē
zinātnieki
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e6/05/1b/21913074_0:0:1201:676_1920x0_80_0_0_a7ecb8b3795cd35908678f8e0c639b49.jpg
Hipotēzes ir dažādas. Jaunākās zinātniskās metodes ir palīdzējušas ieviest zināmu skaidrību. Pēdējā gada laikā publicēti vairāki jauni darbi, kas palīdz atklāt Rapanui (Lieldienu salas otrs nosaukums) noslēpumus, portālā RIA Novosti stāsta Vladislavs Strekopitovs.No kurienes nākuši Rapanui iedzīvotājiDaži zinātnieki uzskata, ka mūsu ēras 800.-900. gados Lieldienu sala jau bija apdzīvota – par to liecina tālaika apdegušie celmi. Iespējams, sala bija apdzīvota jau agrāk, taču tam vēl nav pierādījumu. Skaidrs ir tikai tas, ka līdz 1200. gadam sala noteikti bija apgūta. Strīdi par to, no kurienes ieradušies cilvēki, vēl nenorimst. Daudzi norādīja uz citām Austrumpolinēzijas salām. Vietējā valoda pieder pie Malajas-Polinēzijas atzarojuma un ir tuva tongiešu, taitiešu un havajiešu valodām.Cita hipotēze pauž, ka rapanuieši ieradušies no Dienvidamerikas. Piemēram, tā uzskatīja pazīstamais norvēģu pētnieks un rakstnieks Tūrs Heijerdāls. Lai to apstiprinātu, viņš kopā biedriem 1947. gadā ar plostu "Kon-Tiki" no Peru krastiem nokļuva līdz Raroia atolam Tuamotu arhipelāgā, pārvarot 6980 kilometrus.Dienvidamerikas versijai par labu liecina arī inkiem raksturīgā metode vairāku būvju celšanā Lieldienu salā un cilvēka-putna kults. Turklāt 1722. gadā, kad salā parādījās pirmie eiropieši, šeit jau aktīvi kultivēja saldos kartupeļus un pudeļķirbi – kultūras, kas toreiz bija pazīstamas tikai Dienvidamerikā.Tomēr, lai viņi nāktu, no kurienes nākdami, viņiem bija jāpārvar garš ceļš. Lieldienu sala ir viena no tālākajām un grūtāk pieejamām uz Zemes: 3514 kilometri līdz Dienvidamerikai austrumos un 2075 kilometri līdz tuvākajai apdzīvotajai salai – Pitkērnai rietumos. Vietējā leģenda pauž, ka cilvēki šeit ieradušies milzīgās pirogās kopā ar ģimenēm un mājlopiem.Atbildi sniedz ģenētikaNo pirmseiropiešu perioda apbedījumiem ņemto DNS paraugu atšifrējumi, ko zinātnieki veica 2017. gadā, pamatiedzīvotāju gēnos neparādīja nekādas sajaukšanās pazīmes ar Dienvidamerikas tautām. Vienlaikus zinātnieki neatrada arī salinieku "tīro līniju". Pētnieki raksta, ka no ģenētikas viedokļa paši pirmie ratanuieši bija dažādu Polinēzijas, Okeānas un, iespējams, arī Dienvidamerikas tautu jaukto laulību pēcteči.ASV Stenfordas universitātes Medicīnas skolas un Čīles universitāes Biomedicīnas zinātņu institūta speciālisti sadarbībā ar kolēģiem no Lielbritānijas, Meksikas un Norvēģijas savā jaunajā darbā izpētīja 807 cilvēku DNS, kas pieder pie 15 dažādām Amerikas indiāņu grupām un 17 Polinēzijas salu apvienībām. Viņi sastādīja ģenētisko sakaru shēmu starp Polinēziju un Dienvidameriku, kas aptvēra 32 paaudzes. Noskaidrojies, ka polinēzieši tomēr tikušies ar Dienvidamerikas senajām tautām, bet tas noticis tikai vienu reizi, apmēram pirms 800 gadiem, domājams, Marķīza salās, ko apciemoja mūsdienu Kolumbijas teritorijā dzīvojošās zenu tautas pārstāvji.Kas ieradās pirmais? Nav zināms. Ja indiāņi, Tūram Heijerdālam zināmā mērā bija taisnība. Tikai apmešanās sākās no Marķīza salām, ne no Rapanui. Tas ir loģiski. Tās gan ir tālāk no kontinenta nekā Lieldienu salas, tomēr līdz tām ir vienkāršāk nokļūt, pateicoties pasātu ceļavējam un okeāna straumēm.Vēlāk, XIII gadsimtā polinēziešu un indiāņu jauktās līnijas pēcteči izklīda pa Tuamotu arhipelāgu, XIV gadsimtā sasniedza Lieldienu salu, kur tobrīd jau dzīvoja "tīrie" polinēzieši, uzskata zinātnieki.Iespējams, rapanuieši paši varēja nokļūt līdz Dienvidamerikas krastiem gan pirms jauktās līnijas pārstāvju ienākšanas, gan vēlāk. Zinātnieki uzskata, ka tā noskaidrojas, kāpēc uz salas atrasti Dienvidamerikas izcelsmes artefakti un lauksaimniecības kultūras.Migrācija no Dienvidaustrumāzijas uz Polinēziju sākās apmēram pirms trim tūkstošiem gadu. Gadsimtiem ilgi tagadējo Klusā okeāna salu iemītnieku priekšteči pētīja jaunas zemes, līdz sasniedza tik tālus nostūrus kā Havajas, Marķīza sakas un Lieldienu sala. Tālākā ceļā uz austrumiem viņi itin labi varēja pārvarēt vēl dažus tūkstošus kilometrus un sasniegt Dienvidameriku.Kas un kad uzslējis statujasLieldienu salas galvenā mīkla ir monumentālās akmens statujas moai. Kas ir to autors? Pagaidām nav iespējams precīzi noteikt to vecumu. Valda uzskats, ka tās sāka radīt ne ātrāk kā mūsu ēras 1000. gadā, līdz XVII gadsimta sākumam – pārtrauca, turklāt akmeņlauztuvēs palikušas vairākas nepabeigtas statujas. Tagad vēsturnieki tās izmanto, lai pētītu megalītiskās tehnoloģijas.Sešu gadsimtu laikā pabeigtas aptuveni 800 statujas. Vairāk nekā 230 uzstādītas uz akments rituālajām platformām ahusalas piekrastes zonā, gandrīz 400 palikušas nepabeigtas. To vidū ir arī viena gigantiska statuja – 21 metru augsta un vairāk nekā 200 tonnas smaga.Kad salā ieradās eiropieši, salā dzīvoja apmēram trīs tūkstoši cilvēku. Diezin vai tik neliela iezemiešu kopiena, būdama visnotaļ primitīvā attīstības līmenī, varēja uzsliet simtiem gigantisku statuju un tām paredzētu platformu.Iespējams, senatnē Lieldienu salā bija civilizācija ar attīstītu sociālo struktūru un sarežģītiem reliģiskajiem kultiem. Pēc tam tā pazuda. Saglabājās tikai statujas. Par Rapanui civilizācijas bojāeju izvirzītas dažādas hipotēzes. To vidū ir ekoloģiskā katastrofa, ko radījusi nežēlīga mežu iznīcināšana, ir arī militārs konflikts, kurā naidīgās ciltis apkāva viena otru. Izskanējušas arī eksotiskākas hipotēzes – pārlieka aizraušanās ar statujām par ļaunu saimnieciskajai darbībai un žurkas, kas iznīcinājušas augu sēklas. Ir arī citas versijas.Amerikāņu antropologi ar Robertu di Napoli (Oregonas universitāte) vadībā apkopoja visas ar radioizotopiskās datēšanas metodi saņemtās analīzes, kas ļauj netieši novērtēt statuju izgatavošanas sākuma un beigu laiku, papildināja tās ar etnovēsturiskajām liecībām un arhitektūras stratigrāfijas datiem un apstrādāja ar Baijesa statistikas metodēm. Rezultātus šī gada aprīlī publicēja žurnāls Journal of Archaeological Science.Izrādījies, ka kulta monumentu būvdarbi turpinājās daudz ilgāk, nekā bija domāts agrāk – līdz pat 1750. gadiem. Kad ieradās eiropieši, salinieki vēl aktīvi būvēja jaunas platformas. Šie darbi pieminēti holandiešu, spāņu un angļu jūrasbraucēju hronikās.Tātad nebija nekāda kolapsa XVII gadsimta sākumā. Netika atrastas arī cilšu konflikta pazīmes. Gluži pretēji, visas statujas tapušas vienā akmeņlauztuvē, tām izmantoti kopīgi darbarīki. Zinātnieki izpētīja 11 platformas ahu un noskaidroja, ka tās visas radītas pēc viena principa. Tas liecina par kultūras un tehnoloģijas pārmantojamību, kas saglabājusies salā gadsimtiem ilgi. Tas nekādi nesaderas ar pēkšņa kraha hipotēzi.Klimatiskā hipotēzeLieldienu salas civilizācijas pagrimuma iemesls ir klimata pārmaiņas, uzskata zinātnieki no Čīles, Spānijas un Norvēģijas, kuri nesen publicēja rakstu žurnālā Proceedings of the Royal Society B.Darba autori – 11 eksperti ekoloģijas, vēstures un arheoloģijas jomās – izmantoja starpdisciplināru pieeju uz paleoklimatisko rekonstrukciju pamata. Tas ļāva izprast uz salas ritējušo dabisko un sociālo notikumu saiknes. Tas, ka pirms eiropiešu ierašanās salinieki būtu dzīvojuši saskaņā ar dabu, bet eiropieši visu būtu iznīcinājuši, ir mīts. Situācija salā nekad nebija idilliska. Nelielā izolētā populācija mazajā un tālajā salā Klusā okeāna centrā pastāvīgi cīnījās par izdzīvošanu. Tās skaits te samazinājās, te pieauga atkarīgi no dabas apstākļiem.Lieta tāda, ka šo rajonu būtiski ietekmē Dienvidu oscilācija – ilgtermiņa meteoroloģiskā parādība, kas izpaužas Klusā okeāna virsmas temperatūras periodiskās svārstībās austrumu tropiskajā daļā. Oscilācijas siltā fāze pazīstama kā El Niño, aukstā - La Niña.Pētījums parādīja, ka iedzīvotāju skaita sarukums parasti sakrita ar auksto fāzi, kad nokrišņu apjoms bija minimāls. Tas nesa neražas un badu. Paleobotāniskie dati rāda, ka salu klājusi bagātīga augu valsts. Tomēr ar laiku zemju attīrīšana lauksaimniecības vajadzībām iznīcināja mežus, un smagā ekoloģiskā situācija vēl pasliktinājās.Pētnieki uzskata, ka Rapanui iedzīvotāji pārcietuši vismaz trīs sociālās krīzes. Pirmā, 1450.-1550. gg., acīmredzot, bija saistīta ar klimata pāmaiņām. Eiropā tolaik bija vērojams gadsimta sals, pazīstams kā Mazais ledus laikmets. Nākamā lejupslīde notika starp pirmo eiropiešu ierašanos un 1770. gadu vidu. Tās iemesls nav zināms. Trešā krīze XIX gadsimtā izcēlās epidēmiju izplatības un vergu tirdzniecības rezultātā.Tomēr vienas spilgi izteiktas sociālās katastrofas pazīmes salinieku populācijas vēsturē nav atrastas. Iedzīvotāju skaits mainījās pakāpeniski: labākajos laikos tas sasniedza 10-15 tūkstošus, sliktākajos – 2-3 tūkstošus.
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
2022
Ziņas
lv_LV
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
vēsture, pasaulē, zinātnieki
vēsture, pasaulē, zinātnieki
Lieldienu salas mīkla. Kas uzbūvējis akmens milžus
Lieldienu sala ir viena no mīklainākajām vietām uz Zemes. Kas un kāpēc uzslējis tur milzumu gigantisku statuju, kāpēc gājusi bojā senā civilizācija, turklāt tik pēkšņi, ka daudzi milži pat palikuši nepabeigti.
Hipotēzes ir dažādas. Jaunākās zinātniskās metodes ir palīdzējušas ieviest zināmu skaidrību. Pēdējā gada laikā publicēti vairāki jauni darbi, kas palīdz atklāt Rapanui (Lieldienu salas otrs nosaukums) noslēpumus, portālā RIA Novosti stāsta Vladislavs Strekopitovs. No kurienes nākuši Rapanui iedzīvotāji
Daži zinātnieki uzskata, ka mūsu ēras 800.-900. gados Lieldienu sala jau bija apdzīvota – par to liecina tālaika apdegušie celmi. Iespējams, sala bija apdzīvota jau agrāk, taču tam vēl nav pierādījumu. Skaidrs ir tikai tas, ka līdz 1200. gadam sala noteikti bija apgūta. Strīdi par to, no kurienes ieradušies cilvēki, vēl nenorimst. Daudzi norādīja uz citām Austrumpolinēzijas salām. Vietējā valoda pieder pie Malajas-Polinēzijas atzarojuma un ir tuva tongiešu, taitiešu un havajiešu valodām.
Cita hipotēze pauž, ka rapanuieši ieradušies no Dienvidamerikas. Piemēram, tā uzskatīja pazīstamais norvēģu pētnieks un rakstnieks Tūrs Heijerdāls. Lai to apstiprinātu, viņš kopā biedriem 1947. gadā ar plostu "Kon-Tiki" no Peru krastiem nokļuva līdz Raroia atolam Tuamotu arhipelāgā, pārvarot 6980 kilometrus.
Dienvidamerikas versijai par labu liecina arī inkiem raksturīgā metode vairāku būvju celšanā Lieldienu salā un cilvēka-putna kults. Turklāt 1722. gadā, kad salā parādījās pirmie eiropieši, šeit jau aktīvi kultivēja saldos kartupeļus un pudeļķirbi – kultūras, kas toreiz bija pazīstamas tikai Dienvidamerikā.
Tomēr, lai viņi nāktu, no kurienes nākdami, viņiem bija jāpārvar garš ceļš. Lieldienu sala ir viena no tālākajām un grūtāk pieejamām uz Zemes: 3514 kilometri līdz Dienvidamerikai austrumos un 2075 kilometri līdz tuvākajai apdzīvotajai salai – Pitkērnai rietumos. Vietējā leģenda pauž, ka cilvēki šeit ieradušies milzīgās pirogās kopā ar ģimenēm un mājlopiem.
No pirmseiropiešu perioda apbedījumiem ņemto DNS paraugu atšifrējumi, ko zinātnieki
veica 2017. gadā, pamatiedzīvotāju gēnos neparādīja nekādas sajaukšanās pazīmes ar Dienvidamerikas tautām. Vienlaikus zinātnieki neatrada arī salinieku "tīro līniju". Pētnieki raksta, ka no ģenētikas viedokļa paši pirmie ratanuieši bija dažādu Polinēzijas, Okeānas un, iespējams, arī Dienvidamerikas tautu jaukto laulību pēcteči.
ASV Stenfordas universitātes Medicīnas skolas un Čīles universitāes Biomedicīnas zinātņu institūta speciālisti sadarbībā ar kolēģiem no Lielbritānijas, Meksikas un Norvēģijas savā
jaunajā darbā izpētīja 807 cilvēku DNS, kas pieder pie 15 dažādām Amerikas indiāņu grupām un 17 Polinēzijas salu apvienībām. Viņi sastādīja ģenētisko sakaru shēmu starp Polinēziju un Dienvidameriku, kas aptvēra 32 paaudzes. Noskaidrojies, ka polinēzieši tomēr tikušies ar Dienvidamerikas senajām tautām, bet tas noticis tikai vienu reizi, apmēram pirms 800 gadiem, domājams, Marķīza salās, ko apciemoja mūsdienu Kolumbijas teritorijā dzīvojošās zenu tautas pārstāvji.
Kas ieradās pirmais? Nav zināms. Ja indiāņi, Tūram Heijerdālam zināmā mērā bija taisnība. Tikai apmešanās sākās no Marķīza salām, ne no Rapanui. Tas ir loģiski. Tās gan ir tālāk no kontinenta nekā Lieldienu salas, tomēr līdz tām ir vienkāršāk nokļūt, pateicoties pasātu ceļavējam un okeāna straumēm.
Vēlāk, XIII gadsimtā polinēziešu un indiāņu jauktās līnijas pēcteči izklīda pa Tuamotu arhipelāgu, XIV gadsimtā sasniedza Lieldienu salu, kur tobrīd jau dzīvoja "tīrie" polinēzieši, uzskata zinātnieki.
Iespējams, rapanuieši paši varēja nokļūt līdz Dienvidamerikas krastiem gan pirms jauktās līnijas pārstāvju ienākšanas, gan vēlāk. Zinātnieki uzskata, ka tā noskaidrojas, kāpēc uz salas atrasti Dienvidamerikas izcelsmes artefakti un lauksaimniecības kultūras.
Migrācija no Dienvidaustrumāzijas uz Polinēziju sākās apmēram pirms trim tūkstošiem gadu. Gadsimtiem ilgi tagadējo Klusā okeāna salu iemītnieku priekšteči pētīja jaunas zemes, līdz sasniedza tik tālus nostūrus kā Havajas, Marķīza sakas un Lieldienu sala. Tālākā ceļā uz austrumiem viņi itin labi varēja pārvarēt vēl dažus tūkstošus kilometrus un sasniegt Dienvidameriku.
Kas un kad uzslējis statujas
Lieldienu salas galvenā mīkla ir monumentālās akmens statujas moai. Kas ir to autors? Pagaidām nav iespējams precīzi noteikt to vecumu. Valda uzskats, ka tās sāka radīt ne ātrāk kā mūsu ēras 1000. gadā, līdz XVII gadsimta sākumam – pārtrauca, turklāt akmeņlauztuvēs palikušas vairākas nepabeigtas statujas. Tagad vēsturnieki tās izmanto, lai pētītu megalītiskās tehnoloģijas.
Sešu gadsimtu laikā pabeigtas aptuveni 800 statujas. Vairāk nekā 230 uzstādītas uz akments rituālajām platformām ahusalas piekrastes zonā, gandrīz 400 palikušas nepabeigtas. To vidū ir arī viena gigantiska statuja – 21 metru augsta un vairāk nekā 200 tonnas smaga.
Kad salā ieradās eiropieši, salā dzīvoja apmēram trīs tūkstoši cilvēku. Diezin vai tik neliela iezemiešu kopiena, būdama visnotaļ primitīvā attīstības līmenī, varēja uzsliet simtiem gigantisku statuju un tām paredzētu platformu.
Iespējams, senatnē Lieldienu salā bija civilizācija ar attīstītu sociālo struktūru un sarežģītiem reliģiskajiem kultiem. Pēc tam tā pazuda. Saglabājās tikai statujas. Par Rapanui civilizācijas bojāeju izvirzītas dažādas hipotēzes. To vidū ir ekoloģiskā katastrofa, ko radījusi nežēlīga mežu iznīcināšana, ir arī militārs konflikts, kurā naidīgās ciltis apkāva viena otru. Izskanējušas arī eksotiskākas hipotēzes – pārlieka aizraušanās ar statujām par ļaunu saimnieciskajai darbībai un žurkas, kas iznīcinājušas augu sēklas. Ir arī citas versijas.
Amerikāņu antropologi ar Robertu di Napoli (Oregonas universitāte) vadībā apkopoja visas ar radioizotopiskās datēšanas metodi saņemtās analīzes, kas ļauj netieši novērtēt statuju izgatavošanas sākuma un beigu laiku, papildināja tās ar etnovēsturiskajām liecībām un arhitektūras stratigrāfijas datiem un apstrādāja ar Baijesa statistikas metodēm. Rezultātus šī gada aprīlī
publicēja žurnāls Journal of Archaeological Science.
Izrādījies, ka kulta monumentu būvdarbi turpinājās daudz ilgāk, nekā bija domāts agrāk – līdz pat 1750. gadiem. Kad ieradās eiropieši, salinieki vēl aktīvi būvēja jaunas platformas. Šie darbi pieminēti holandiešu, spāņu un angļu jūrasbraucēju hronikās.
Tātad nebija nekāda kolapsa XVII gadsimta sākumā. Netika atrastas arī cilšu konflikta pazīmes. Gluži pretēji, visas statujas tapušas vienā akmeņlauztuvē, tām izmantoti kopīgi darbarīki. Zinātnieki izpētīja 11 platformas ahu un noskaidroja, ka tās visas radītas pēc viena principa. Tas liecina par kultūras un tehnoloģijas pārmantojamību, kas saglabājusies salā gadsimtiem ilgi. Tas nekādi nesaderas ar pēkšņa kraha hipotēzi.
Lieldienu salas civilizācijas pagrimuma iemesls ir klimata pārmaiņas, uzskata zinātnieki no Čīles, Spānijas un Norvēģijas, kuri nesen
publicēja rakstu žurnālā Proceedings of the Royal Society B.
Darba autori – 11 eksperti ekoloģijas, vēstures un arheoloģijas jomās – izmantoja starpdisciplināru pieeju uz paleoklimatisko rekonstrukciju pamata. Tas ļāva izprast uz salas ritējušo dabisko un sociālo notikumu saiknes. Tas, ka pirms eiropiešu ierašanās salinieki būtu dzīvojuši saskaņā ar dabu, bet eiropieši visu būtu iznīcinājuši, ir mīts. Situācija salā nekad nebija idilliska. Nelielā izolētā populācija mazajā un tālajā salā Klusā okeāna centrā pastāvīgi cīnījās par izdzīvošanu. Tās skaits te samazinājās, te pieauga atkarīgi no dabas apstākļiem.
Lieta tāda, ka šo rajonu būtiski ietekmē Dienvidu oscilācija – ilgtermiņa meteoroloģiskā parādība, kas izpaužas Klusā okeāna virsmas temperatūras periodiskās svārstībās austrumu tropiskajā daļā. Oscilācijas siltā fāze pazīstama kā El Niño, aukstā - La Niña.
Pētījums parādīja, ka iedzīvotāju skaita sarukums parasti sakrita ar auksto fāzi, kad nokrišņu apjoms bija minimāls. Tas nesa neražas un badu. Paleobotāniskie dati rāda, ka salu klājusi bagātīga augu valsts. Tomēr ar laiku zemju attīrīšana lauksaimniecības vajadzībām iznīcināja mežus, un smagā ekoloģiskā situācija vēl pasliktinājās.
Pētnieki uzskata, ka Rapanui iedzīvotāji pārcietuši vismaz trīs sociālās krīzes. Pirmā, 1450.-1550. gg., acīmredzot, bija saistīta ar klimata pāmaiņām. Eiropā tolaik bija vērojams gadsimta sals, pazīstams kā Mazais ledus laikmets. Nākamā lejupslīde notika starp pirmo eiropiešu ierašanos un 1770. gadu vidu. Tās iemesls nav zināms. Trešā krīze XIX gadsimtā izcēlās epidēmiju izplatības un vergu tirdzniecības rezultātā.
Tomēr vienas spilgi izteiktas sociālās katastrofas pazīmes salinieku populācijas vēsturē nav atrastas. Iedzīvotāju skaits mainījās pakāpeniski: labākajos laikos tas sasniedza 10-15 tūkstošus, sliktākajos – 2-3 tūkstošus.
