10 epidēmijas, kas mainījušas pasauli
© Sputnik / Вадим Анцупов
Sekot līdzi rakstam
Cilvēce savas pastāvēšanas laikā saskārusies ar milzum daudziem pārbaudījumiem. Šķiet, pašas baismīgākās no tām ir bijušas un vēl aizvien paliek epidēmijas.
Ne velti Apokalipses pirmais jātnieks ir "Mēris", jo slimības vienmēr nes līdzi bailes, ķildas, badu un nāvi.
Par viltīgākajām epidēmijām vēsturē un to sekām stāsta RIA Novosti speciālais projekts "In vitro".
Antonija mēris
165.-180. un 251.-266. g. m. ē.
Upuri: 5-10 miljoni cilvēku
Antonija (tā sauca toreizējā Romas imperatora Marka Aurēlija tēvu), jeb Halena (tā sauca ārstu, kurš aprakstīja slimības simptomus) mēris, pēc zinātnieku domām, bija baku epidēmija.
CC0 / Unknown author / Galenosgruppe (Wiener Dioskurides)
Antonija (tā sauca toreizējā Romas imperatora Marka Aurēlija tēvu), jeb Halena (tā sauca ārstu, kurš aprakstīja slimības simptomus) mēris, pēc zinātnieku domām, bija baku epidēmija. Halens aprakstīja: drudzis, slāpes, uztūcis kakls, klepus, izsitumi pa visu ķermeni, vemšana un "melna" diareja, kas liecināja par kuņģa un zarnu trakta asiņošanu. Ne visi saslimušie gāja bojā. Izdzīvojušajiem veidojās imunitāte – otru reizi viņi vairs nesaslima.
Domājams, par slimības izplatību atbildīga ir Romas armija, kas atgriezās no karagājieniem uz Tuvajiem Austrumiem. Laikā no 165. g. m.ē. līdz 166. g. m.ē. sākumam riemiešu kareivji saķēra infekciju Selevkijas pilsētas (liela pilsēta Tigras upes krastā) aplenkuma laikā. Atpakaļceļā viņi izplatīja slimību pa visu impēriju. Tā iznīcināja veselus ciemus un pilsētas. Drausmīgi cieta Roma: ik dienas pie pilsētas sienām bija redzami līķu pilni rati.
Epidēmija nesa svarīgas izmaiņas – imperators izdeva jaunas pavēles par apbedīšanu. Marks Aurēlijs un Lūcijs Vers aizliedza būvēt kapličas pie villām (starp citu, likums ir spēkā vēl aizvien) un sastādīja noteikumus pret svešu kapu sagrābšanu, jo vietas kapos pietrūka.
Epidēmijas mantojumā nāca Marka Aurēlija literārais darbs "Pārdomas", kurā viņš sastādīja stoiķu filozofijas principus un vēl aizvien aktuālus padomus par to, kā pārvarēt sāpes, slimības, satraukumu un zaudējumus.
Protams, nāvējošā epidēmija nevairoja pilsoņu mīlestību pret imperatoru un nestiprināja viņu morālo garu. Antonija mēris kļuva par Romas impērijas beigu sākumu.
Justiniāna mēris
41–750 g. m.ē.
Upuri: 50-100 miljoni cilvēku
Upuri: 50-100 miljoni cilvēku
Buboņu mēra pirmā nopietnā izpaudme sākās imperatora Justiniāna I valdīšanas laikā.
CC0 / Unknown source / St. Sebastian betet für die Pestopfer
Buboņu mēra pirmā nopietnā izpaudme sākās imperatora Justiniāna I valdīšanas laikā. Valda uzskats, ka epidēmijas pirmajā uzliesmojumā un recidīvos divu gadsimtu gaitā gājuši bojā apmēram 50 miljoni cilvēku – katrs ceturtais tālaika planētas iedzīvotājs.
Pasaulē vēl aizvien ir liels skaits endēmisku mēra, holeras un citu ļoti bīstamu slimību endēmiskie perēkļi, taču, pateicoties sakārtotiem epidemioloģiskajiem pasākumiem, tie tiek kontrolēti. Kā vienu no neseniem piemēriem var minēt Ebolas drudža uzliesmojumus Āfrikā, kas visai ātri un efektīvi tika lokalizēti.
"Justiniāna mēris, parādījies Ēģiptē, kā ar izkapti izpļāva Palestīnu, pēc tam, "pārpeldējis" Vidusjūru, nonāca Bizantijas impērijā – agrākās Romas atlūzās, kur valdīja imperators Justiniāns. Konstantinopolē mērķis ienāca 542. g. m.ē. – gandrīz gadu pēc pirmajiem gadījumiem impērijas provincēs."
Tāpat kā vēlīnākos laikos, mēri pārsvarā izplatīja melnās žurkas. Dzīvnieki ceļoja labības pajūgos, ko sūtīja uz Konstantinopoli nodevu nomaksai. VIII gs. Ziemeļārfika bija galvenais labības piegādātājs Bizantijai, un kļuva par ideālu vidi, kurā vairojās žurkas un blusas.
Mēris mainīja impērijas kursu, sagrāva imperatora Justiniāna plānus apvienot Romas impēriju. Labības cenu straujais pieaugums un tikpat strauja lejupslīde, pēc vēsturnieku domām, izraisīja krīzi ekonomijā, kuras dēļ impērija nākamo 150 gadu laikā zaudēja vairāk nekā pusi savas teritorijas.
Spitālība Eiropā
XI gs.
Par upuru skaitu datu nav
Spitālība, jeb lepra nonāca Eiropā aptuveni IV gadsimtā, līdz 1050. gadam kļuva par ikdienišķu parādību, līdz Viduslaikos izvērtās par pandēmiju.
Spitālība, jeb lepra nonāca Eiropā aptuveni IV gadsimtā, līdz 1050. gadam kļuva par ikdienišķu parādību, līdz Viduslaikos izvērtās par pandēmiju. Zinātnieki uzskata, ka uzliesmojumu XI gadsimtā izraisīja krustakari, kuru dēļ infekcija ienāca Eiropā no Palestīnas. Šodien pazīstama ka Hansena slimība, spitālība savā galējā formā izraisa gangrēnu, aklumu, deguna deformāciju un skeleta bojājumus.
Sabiedrības reakcija bija pretrunīga. Daži spitālību uzskatīja par Dieva sodu, kas tiek nodota mantojumā. Tas noveda pie agresijas, slimības upuri tika vajāti. Citi uzskatīja, ka lepras slimnieku mokas atgādina Kristus ciešanas, un ticēja, ka, pārdzīvojuši šķīstītavu uz Zemes, pēc nāves spitālīgie uzreiz nonāk debesīs, tāpēc viņi ir tuvāki Dievam nekā citi cilvēki. Tāda pārliecība lika vairoties labdarībai.
Cīņai ar lepru visā Eiropā tika uzbūvēta virkne slimnīcu, kas ārstēja tikai šo ligu. Patiesībā leprozoriji bija karantīnas, ne ārstniecības objekti. To plašais pielietojums bija visai efektīvs – tas novērsa slimības tālāku izplatību un galu galā epidēmiju likvidēja.
Tomēr mūsdienās spitālība vēl aizvien skar desmitiem tūkstošu cilvēku gadā un var novest pie letāla iznākuma, ja to neārstēt ar antibiotikām. Pirmie panākumi lepras ārstēšanā bija vērojami vien XX gadsimta 40. gados, kad tika izstrādāts preparāts "Dapson". 60. gados tika atklāts rifampicīns un klofazimīns.
Melnā nāve
1347.–1350. g.
Upuri: 25-30 miljoni cilvēku
Otrs, pats briesmīgākais buboņu mēra uzliesmojums aiznesa viņsaulē trešo daļu pasaules iedzīvotāju.
CC0 / I. Columbina, ad vivum delineavit. Paulus Fürst Excud〈i〉t. / Paul Fürst, Der Doctor Schnabel von Rom (coloured version)
Otrs, pats briesmīgākais buboņu mēra uzliesmojums aiznesa viņsaulē trešo daļu pasaules iedzīvotāju.
Zinātnieki iedala trīs klīniskos mēra variantus atbilstoši cilvēka inficēšanas ceļam: buboņu, plaušu un septiskais mēris. Domājams, Melnās nāves pandēmijas laikā bija sastopami visi trīs varianti, tomēr visvairāk izplatītā bija buboņu mēra forma.
Slimības ierosinātājs visos gadījumos ir viens un tas pats.
Inficētajiem cirkšņu apvidū un padusēs (limfmezglu rajonā) parādījās uztūkumi – buboņi, kuru dēļ slimību nosauca par buboņu mēri. Upuru ķermeni klāja melnas čūlas iekšējo asinsizplūdumu rezultātā (no šī simptoma izrietēja slimības otrais nosaukums – "Melnā nāve"). Starp citiem aprakstītajiem slimības simptomiem: spēcīgs drudzis un sāpes locītavās.
Neārstēts buboņu mēris noved pie letāla iznākuma 30-75% gadījumu, turklāt nāve iestājas trīs dienu laikā. Plaušu un septiskais mēris noved pie letāla iznākuma gandrīz vienmēr.
Zināms, ka Melnā nāve nonāca Eiropā apmēram 1347. gadā. Pirms tam tā smagi skāra Zelta Ordu un Bizantiju. Domājams, vīruss iespiedās Sicīlijā ar inficētām žurkām no dženoviešu labības kuģiem, kas veda kravas no Kafas. Toreiz ostas pilsētu Melnajā jūrā ielenca tatāru un mongoļu karaspēki, kas ar katapultām apmētāja pilsētu ar inficētiem līķiem. Tur itāļi saskārās ar mēri.
Pārņēmis Eiropas pilsētas, mēris dažu mēnešu laikā pārvērta tās par kapsētām. Līķi vāļājās un puva ielās, izplatot drausmīgu smaku.
XIV gadsimts Eiropā bija katastrofāls jau pirms Melnās nāves ienākšanas – to mocīja neražas, 1316. un 1317. gadā sākās bads, turpinājās asiņainas sadursmes, kas noveda pie Simtgadu kara starp Angliju un Franciju (1337.-1453.gg.). Mēris tiktāl nomocīja abas valstis, ka tās bija spiestas noslēgt pamieru. Epidēmijas dēļ bruka feodālā sistēma, mainījās ekonomiskie apstākļi un demogrāfija visās inficētajās teritorijās.
Mirušo bija tik daudz, ka to skaits nopietni ietekmēja visu viduslaiku sabiedrību: zemnieku trūkuma dēļ radās nepieciešamība pielikt punktu dzimtbūšanai, radās šaubas par valdības stabilitāti. Darba spēka trīkums zināmā mērā veicināja tehnisko progresu: mēra laikā bija izgudrots vērpjamais ratiņš un drukas mašīna, plaši tika izmantotas vējdzirnavas un ūdens dzirnavas.
Vēlāk mēris Eiropā uzliesmoja vēl vairākkārt - XVII — XVIII gs. un XX gs. pirmajā pusē.
Kolumba "apmaiņa"
1492. – 1520. g.
Upuri – 56 miljoni cilvēki
Upuri – 56 miljoni cilvēki
Par "Kolumba apmaiņu" pieņemts dēvēt dažus gadu desmitus ilgu laika periodu XV-XVI gs., kad no Jaunās Pasaules uz Veco un otrādi tika pārvietots milzum daudz augu, dzīvnieku, tehnoloģiju un... slimību.
Par "Kolumba apmaiņu" pieņemts dēvēt dažus gadu desmitus ilgu laika periodu XV-XVI gs., kad no Jaunās Pasaules uz Veco un otrādi tika pārvietots milzum daudz augu, dzīvnieku, tehnoloģiju un... slimību. Nonākuši indiāņu populācijā, kas agrāk nekad nebija ar tām saskārušies, infekcijas to burtiski izpļāva kā ar izkapti.
80−95% Amerikas pamatiedzīvotāju zaudēja dzīvības epidēmijās pirmo 100-150 gadu laikā pēc teritoriju atklāšanas. No Eiropas Amerikā ienāca tādas nāvējošas slimības kā bakas, masalas, garais klepus, vējbakas, buboņu mēris, vēdertīfs un malārija.
1492. gada 5. decembrī Kolumbs ieradās Espanjolas salā. Tolaik to apdzīvoja taino tauta, 60 tūkstoši cilvēku. 56 gadus vēlāk, līdz 1548. gadam starp dzīvajiem bija palikuši nepilni 500 cilvēki. Šis scenārijs atkārtojās visā Amerikā. Līdz 1520. gadam acteku impēriju sagrāva bakas – novājinātie cilvēki vienkārši nespēja stāties pretī kolonizatoriem.
Vēl ilgus gadus Amerikas pamatiedzīvotāji cieta no "balto cilvēku slimībām". Vēsturē labi pazīstama bija indiāņu tīšā aplipināšana ar bakām Pontiaka sacelšanās laikā. 1763.-1766. gg. sacēlās Ziemeļamerikas indiāņi no Lielo ezeru rajona, neapmierināti ar britu koloniālo politiku. Kādā fortā ielenktie angļi "uzdāvināja" pretiniekam ar bakām inficētas segas. Tas bija pirmais bioloģiskā ieroča pielietojums cilvēces vēsturē.
2019. gadā veiktie pētījumi ļāva secināt, ka aptuveni 56 miljonu Amerikas pamatiedzīvotāju nāve, pārsvarā - slimību rezultātā XVI un XVII gs., iespējams, mainījusi Zemes klimatu, jo augu valsts, plešoties plašumā agrāk apstrādātajās zemēs, patērēja lielāku daudzumu ogļskābās gāzes no atmosfēras un izraisīja gaisa temperatūras krišanos.
Pirmā holeras pandēmija
1817.–1824. g.
Par upuriem datu nav
Par upuriem datu nav
Pirmā no septiņām holeras pandēmijām, kas pārņēma pasauli 150 gadu laikā, radās Gangas upes deltā 1817. gadā. Holeras vibriona izplatības avots – inficēti rīsi.
Pirmā no septiņām holeras pandēmijām, kas pārņēma pasauli 150 gadu laikā, radās Gangas upes deltā 1817. gadā. Holeras vibriona izplatības avots – inficēti rīsi. Slimība ātri izplatījās lielākajā daļā Indijas teritorijas, tagadējā Mjanmā un Šrilankā un tālāk – pa tirdzniecības maršrutiem.
1820. gadā holera nonāca Taizemē un Indonēzijā. Tikai Javas salā vien tā nogalināja 100 tūkstošus cilvēku. Pēc tam tā nonāca Filipīnās, Ķīnā (1820.g.), Japānā (1822.g.), pēc tam izplatījās aiz Āzijas robežām.
1821. gadā britu karaspēks, dodamies no Indijas uz Omanu, ievazāja holeru Persijas līcī. Galu galā slimība nonāca Eiropā, sasniedza tagadējo Turciju, Sīriju, Krievijas dienvidus. Britu flote izplatīja holeru gan Eiropā, gan Amerikā, vispirms inficējot Spāniju un Itāliju, pēc tam – arī Vāciju.
Apmēram sešus gadus vēlāk pirmais holeras uzliesmojums aprimās. Vēsturnieki uzskata, ka tas saistīts ar 1823./24. gada skarbo ziemu, kas, iespējams, iznīcinājusi baktērijas un attīrījusi inficētos ūdens avotus. Holeras vakcīna parādījās daudz vēlāk, 1892. gadā.
Spāņu gripa
1918.–1919. g.
Upuri – vairāk nekā 50 miljoni cilvēku
Pazīstamā "spāņu gripa" – epidēmija, ko izraisīja vīruss H1N1 ar putnu izcelsmes gēniem.
Pazīstamā "spāņu gripa" – epidēmija, ko izraisīja vīruss H1N1 ar putnu izcelsmes gēniem. Pirmais lielais uzliesmojums, par ko 1918. gada pavasarī ziņoja telegrāfa dienesti, fiksēts Madridē. Tāpēc tā iesaukta par "spāņu gripu". Vispirms tā parādījās Eiropā, ASV un dažās Āzijas valstīs, pēc tam izplatījās visā pasaulē.
Efektīvu zāļu vai vakcīnu nāvējošā štamma ārstēšanai XX gadsimta sākumā vēl nebija. Provizoriskas aplēses liecina, ka divu gadu laikā ar vīrusu inficējušies apmēram 500 miljoni cilvēku – trešā daļa toreizējo pasaules iedzīvotāju.
Spāņu gripa bija graujoša , jo notika gripas vīrusa nopietna mutācija – antigēnu nomaiņa. Viens no vīrusa proteīniem, atbildīgs par tā patogenitāti, mainīja struktūru un, pēc būtības, padarīja gripas vīrusu par "jaunu" slimības ierosinatāju cilvēka imūnsistēmai. Tātad visa cilvēce bija uzņēmīga. Šī iemesla dēļ slimība plaši izplatījās, pārvērtās par pandēmiju un bieži nesa letālu iznākumu.
Pandēmijas unikāla īpatnība bija augstā mirstība veselu un jaunu (20-40 gadu vecuma grupā) cilvēku vidū. Slimību izdevās pārvarēt tikai dabiskā ceļā: tās izplatība krasi samazinājās 1919. gada vasarā, kad daļa inficēto gāja bojā, bet izdzīvojušajiem izstrādājās imunitāte.
Spāņu gripas epidēmija palīdzēja cilvēcei beidzot izstrādāt un īstenot masu karantīnas pasākumu plānu. 1918. gadā pirmo reizi tika pielietota izolācija, sociālā distancēšanās, tika aizliegti masu pasākumi, ieviesta masku nēsāšana un citi profilakses līdzekļi.
HIV / AIDS
1981. – mūsdienas
Upuri – vairāk nekā 35 miljoni cilvēku
Upuri – vairāk nekā 35 miljoni cilvēku
AIDS vīruss, pirmo reizi reģistrēts 1981. gadā, vēl aizvien ir neārstējams.
CC0 / Content Providers: CDC/Dr. Edwin P. Ewing, Jr. / HIV-1 Transmission electron micrograph AIDS02bbb lores
AIDS vīruss, pirmo reizi reģistrēts 1981. gadā, vēl aizvien ir neārstējams. Sliktākajā gadījumā cilvēka imūndeficīta vīruss (HIV) pilnībā sagrauj imūnsistēmu, un nāvi nes citas slimības (infekcijas vai onkoloģiskas saslimšanas). Akūtā gadījumā starp HIV simptomiem parādās drudzis, galvas sāpes un palielināti limfmezgli.
AIDS ir HIV infekcijas pēdējā stadija: no HIV infekcijas līdz AIDS var paiet 10-15 gadi. HIV tiek nodots vienigi caur asinīm un dzimumceļā. Bieži vien pēc inficēšanās nekādi simptomi neparādās, infekciju iespējams fiksēt ar HIV testa palīdzību.
Valda uzskats, ka HIV ir analoģiska šimpanzes vīrusa mutācija, kas parādījās XX gs. 20. gados Rietumāfrikā. Pēc tam tas nonāca Haiti (60. gados), no turienes – Ņujorkā un Sanfrancisko (70. gados). Mediķi pirmo reizi fiksēja vīrusu daudz vēlāk, 80. gados, amerikāņu geju sabiedrībā.
Patlaban izstrādāta virkne visai sekmīgu medikamentu un ārstēšanās metožu, kas palēnina slimības attīstību. Zināmi arī divi izārstēšanās gadījumi: abiem pacientiem veikta donora kaulu smadzeņu transplantācija.
Atipiskā pneimonija
(SARS)
2002.–2003. g.
Upuri - 774 cilvēki
Smagais akūtais respiratorais sindroms (SARS), ko izraisa vīruss SARS-CoV, pirmo reizi fiksēts 2003. gadā, dažus mēnešus pēc epidēmijas sākuma.
CC0 / CDC/Dr. Sherif Zaki / Lung tissue pathology due to SARS - PHIL 3659 lores
Smagais akūtais respiratorais sindroms (SARS), ko izraisa vīruss SARS-CoV, pirmo reizi fiksēts 2003. gadā, dažus mēnešus pēc epidēmijas sākuma. Tāpat kā gadījumā ar Covid-19, arī tas vispirms attīstījās sikspārņu organismā, pēc tam ar to inficējās kaķi, bet vēlāk tas kļuva bistams cilvēkam. SARS raksturīgi citam gripas infekcijām analoģiski simptomi: sauss klepus, drudzis, galvassāpes un sāpes ķermenī.
Salīdzinājumā ar Covid-19 cīņā ar atipisko pneimoniju cilvēkiem paveicās. Pirmkārt, acīmredzot, SARS vīrusa kontagiziotātes indekss ir zemāks nekā SARS-CoV-2. Otrkārt, klīniskajā ainā nebija iesnu un šķaudu – simptomu, kuri nodrošina vieglu vīrusa pāreju no viena cilvēka pie otra. Treškārt, laikus un pareizi tika ieviesta karantīna, pateicoties ārstam Karlo Urbani, kurš izvērsa epidemioloģiskos pasākumus. Tie būtiski ierobežoja atipiskās pneimonijas izplatību. Diemžēl pats mediķis no šīs slimības miris.
Neskatoties uz saslimstības relatīvo lokālo izplatību – tikai 26 pasaules valstīs inficējās 8096 cilvēki, kuru vidū 774 dzīvības slimība aiznesa, vīruss ir ļoti bīstams. Atipiskās pneimonijas gadījumā efektīvie karantīnas pasākumi ļāva sekmīgi lokalizēt epidēmiju.
SARS mācība daļēji tika izmantota nākotnē, lai apturētu tādas slimības kā gripa H1N1, Ebolas drudzis un Zikas vīrusa radītā slimība.
COVID-19
2020. – mūsdienas
☠ Upuri – vairāk nekā 6,2 miljoni cilvēku
Koronavīrusa pandēmija sagādāja cilvēcei milzu pārsteigumu. Vīrusa SARS-CoV-2 izraisītā slimība mūs vēl aizvien apdraud, neskatoties uz plašajiem karantīnas pasākumiem un vairākām izstrādatām vakcīnām. Vīrusa pneimonijas smagas formas ārstēšanai nākas pielietot ne tikdaudz antibiotikas, - vajadzīgi preparāti, kas nomāc imūnsistēmu, glikokortikosteroīdi, antikoagulanti un skābekļa terapija. Pasaules veselības aprūpes sistēmas nebija gatavas tādiem izaicinājumiem.
Jāpiebilst, ka vīruss izceļas ar postkovida sindromu, kam raksturīgas galvassāpes, vājums, ožas zudums, spiediena lēcieni, gremošanas trakta traucējumi, kognitīvie traucējumi un citas izpausmes. Ārsti visā pasaulē cīnās ar ceturto epidēmijas vilni un aicina iedzīvotājus vakcinēties, lai vismaz daļēji bremzētu jauno štammu izplatību.
Ar pazīstamām infekcijām situācija ir daudz vienkāršāka. To izplatība ir atkarīga no virulences koeficienta un nodošanas mehānisma: infekcijas, kas izplatās kontaktu ceļā, vieglāk lokalizēt un kontrolēt, nekā slimības, kas izplatās pa gaisu un ar pilienu starpniecību. Grūtības rodas arī, parādoties medicīnai nezināmam ierosinātājam, kā tas notika gadījumā ar Covid-19.
Jau tagad ir skaidrs, ka koronavīrusa pandēmija ir ierosinājusi pārmaiņas gan ekonomikā, gan sociālajos jautājumos. Tā kļuvusi par "lielo paātrinātāju", iniciējusi digitalizācijas procesu, mainot attieksmi pret pārvietošanos telpā, darba laiku, personiskiem kontaktiem, cilvēka veselību un citiem būtiskiem jautājumiem. Vēl aizvien nav līdz galam izvērtētas visas tā sekas.
.jpg){kind=link}
.png){kind=link}
