Donbasa iedzīvotāju genocīds

62 gadus vecais Aleksandrs Vasiļjevs un viņa suns ir vieni no pēdejiem Novomarjevkas iedzīvotājiem. Šo fotogrāfiju Valērijs Meļņikovs iekļāva sērijā "Pelēkā zona", kas izcīnīja Grand Prix fotokonkursā Intarget Photolux Award-2019

Pastāvīgās apšaudēs dzīvoja tie, kas fiziski nespēja bēgt – paralizēti sirmgalvji, insultu pārcietuši cilvēki.

70 gadus vecā Aleksandra Čubarova tur sava vīra, 77 gadus vecā paralizētā Pjotra roku. Viņi abi arī palikuši Novomarjevkas ciemā

Bezcerība un izmisums kopā ar apšaudēm ienāca Donbasa mierīgo iedzīvotāju dzīvē, kad sākās tā saucamā Ukrainas "antiteroristiskā operācija".

Vietējais iedzīvotājs Novoazovas rajonā Doņeckā

Vientuļiem slimniekiem atlika vien cerēt uz kaimiņiem, taču apšaudēs palīdzība ne vienmēr nāca laikā.

Sieviete Sahankas ciemā. Pirms konflikta te dzīvoja vairāk nekā tūkstoš cilvēki, tagad vairāk nekā puse aizbraukuši

Sahanku apšaudīja regulāri. 2020. gada 7. maijā ukraiņu artilērija atkal sāka apšaudi. Tika ievainoti arī bērni: meitene ar sirds slimību un zēns.

Vīrietis Sahankas ciemā netālu no saskarsmes līnijas

Ukrainai apšaudēs izmantoja arī šaujamieročus, ne tikai artilēriju.

Vīrietis rāda lodi, kas trāpīja viņa mājas logā. Par ko viņus apšauda? Atbildi uz šo jautājumu neviens nekad nav sniedzis

Gorlovkā no 2014. gada jūlija ritēja smagas cīņas starp Doņeckas zemessargiem un ukraiņu armiju.

Sieviete ar dēlu slēpjas pagrabā Gorlovkā, 2016. gads

Skaitīt lūgšanas pagrabu tumsā un gaidīt apšaudes beigas – nekas cits neatliek sirmgalvjiem, sievietēm un bērniem.

Sieviete ar Dievmātes svētbildi Vesjeloje ciemā, 2015. gads

Doņeckas Operas un baleta teātris strādāja pat pašās smagākajās dienās – vietējo cilvēku raksturā ir tāds spīts, kas neļauj salūzt pat briesmīgākajos triecienos.

Balerīna "Gulbju ezera" mēģinājumā, 2015. gads

Daži bērni Donbasā vēl atceras mierpilnu dzīvi, taču lielākā daļa vairs nezina, kā ir tad, kad nešauj, kad nevajag slēpties.

Meitene Sahankas ciema skolā. Reiz šī klase bija pilna

Šahtas 6-7 ciemā pie Doņeckas civilie slēpās skolā. Taču ari tā nebija droša – skolas ukraiņi regulāri apšaudīja kopš 2014. gada

Bērni skolās viegli atšķir šāviņu skaņas un zina, kur paslēpties.

Meitene Sahankas skolā. Bultiņa norāda uz patvērumu – tādas skolā ir visur, lai vieglāk atrast glābiņu

2022. gada martā Doņeckas Ārkārtas situāciju ministrija ziņoja, ka Donbasa teritorijas atmīnēšana ilgs desmitiem gadu.

Sieviete rāda mīnas šķembu dzīvojamās mājas pagalmā Zaicevo ciemā

Bērni un karš – Donbasā viņi dzīvo plecu pie pleca. Te izaugusi vesela puiku paaudze, kas paraduši spēlēties ar šāviņiem. Desmitiem bērnu cietuši mīnu sprādzienus, daudzi kļuvuši par invalīdiem.

Bērni spēlējas ar šāviņiem Gorlovkā

Humānā palīdzība – produkti, zāles, higiēnas līdzekļi. Tā daudziem vajadzīga izdzīvošanai.

Sieviete raud, sagaidot 38. humānās palīdzības konvoja mašīnu kolonnu Doņeckā

51 gadu vecais Jurijs Janušs, zaudējis rokas jau pirms kara, tīra kartupeļus. Vientuļiem invalīdiem nekādas lielās cerības nav, veselības aprūpi nesaņemt, darba nav. Regulāras apšaudes ir realitāte, kurā spiesti dzīvot cilvēki, kam arī miera laikā neklātos viegli

Donbass ir sašķelts – no 2014. gada pavasara pilsētnieki un laucinieki, pat tuvinieki izrādījās dažādās robežas pusēs. Zaicevo ciemu robeža pat sadala divās daļās.

Pazaudēta kurpe uz ceļa Doņeckā

Cik daudzu jaunu cilvēku dzīvības aiznesis karš? Grūti saskaitīt. ANO dati rāda, ka konfliktā gājuši bojā vairāk nekā 13 tūkstoši cilvēku. Brāļi, vīri, tēvi un dēli zaudējuši dzīvības, jo gribēja aizstāvēt savas zemes tiesības uz neatkarību, savu ģimeņu tiesības mācīties un runāt krieviski, tiesības neatbalstīt Ukrainas neonacistisko kursu.

Sieviete iet gar kaujās ar Ukrainas armiju bojā gājušo zemessargu kapiem. 2014. gadā šeit, tāpat kā Lielā Tēvijas kara gados, ritēja smagas kaujas