Viedoklis

"Cīnās līdz pēdējam": ienaidnieks par krievu karavīru

© SputnikSarkanās armijas karavīri
Sarkanās armijas karavīri - Sputnik Latvija, 1920, 14.03.2022
Sekot līdzi rakstam
Yandex newsTelegram
Krievu karavīra izcilo cīņasspēju, attapību un drosmi piemin visi, kas jebkad karojuši ar Krieviju.
Dažs par krievu karavīru raksturu stāsta ar neliekuļotu sajūsmu, citi – negribīgi, zobus sakoduši. Kara korespondents Andrejs Kocs, kurš pašlaik kopā ar Krievijas Bruņoto spēku grupējumu atrodas netālu no Kijevas un stāsta par speciālo operāciju Ukrainā, atsaucis atmiņā interesantākās vēsturiskās frāzes portālā RIA Novosti.

Briesmīgie kazaki

1812. gada Tēvijas karš beidzās ar totālu Napoleona sakāvi – viņa Lielā armija cieta sakāvi un ar kaunu bēga. Pirms iebrukuma francūži par pretinieku runāja ar zināmu nicinājumu – tā bija noskaņota visa valsts propaganda, kas nomierināja sabiedrību par austrumu karagājiena perspektīvām.
Отступление Наполеона от Москвы - Sputnik Latvija, 1920, 13.03.2022
Napoleona atkāpšanās no Maskavas
Valdīja uzskats, ka krievu armija ir liela, taču slikti sagatavota. Domas mainījās, kad sākās kaujas. Kazaku vienības atstāja neizdzēšamu iespaidu. Pēc kara ģenerālis Morands rakstīja: "Vislabākā Napoleona kavalērija sašķīda un izkusa, kad sāka rīkoties kazaki, ko viņi uzskatīja par sevis necienīgiem. Kazaki daudz paveica Krievijas slavai. Viņi bija tās īstenie aizstāvji un atbrīvotāji."
Viens no Napoleona armijas vecākajiem virsniekiem vikonts de Pjuibisks vēstulēs, ko sūtīja uz dzimteni, neslēpa bailes no krievu kazaku straujajām vienībām: "Nepaspējām ne līdz mežam nokļūt, kad pēkšņi virsū metās kazaki un sacirta visus, kas bija palikuši uz ceļa. Nav iespējams iztēloties kazaku uzbrukumus: viņi ne uz brīdi neliec mums mieru, viņu bari uz katra soļa pēkšņi parādās kā no zemes. Es nepaspēju ne sapulcēt mūsu kareivjus, kad gaisā nolīgoja liktenīgais "urā!". Pretinieks uzstādīja pie ieejas ciemā lielgabalus, kazaki mūs ielenca, bet kājnieki sāka aizdedzināt mājas, no kurām šāva mūsu karavīri; tos, kuri gribēja glābties, padoties gūstā, sacirta zobeniem, pārējie gāja bojā liesmās."
Выставка  Наполеон. Жизнь и судьба - Sputnik Latvija, 1920, 02.09.2019
Svētās Helēnas Salas varasiestādes uz trīs gadiem atvērušas Napoleona dubultnieka vakanci
Kara beigās francūži par krievu kareivjiem runāja pavisam citādi. Kāds Napoleona armijas kājnieku virsnieks atzinās: "Esmu piedalījies ne vienā vien kampaņā, taču nekad neesmu saskāries ar tādu asinsizliešanu un tik izturīgiem karavīriem, kā krievi."

Nevienlīdzīga cīņa

Krievija un Turcija naidojās gandrīz visu XIX gadsimtu un ne vienu vien reizi karoja par virskundzību Melnās jūras reģionā. Tomēr abas puses cienīja viens otru. Iemesli bija pietiekami.
Atgādināsim kādu varonīgu epizodi 1828.-1829. gg. Krievijas un Turcijas karā – brigas "Merkurijs" cīņu ar diviem ienaidnieka līnijkuģiem – "Selemie" un "Real-bei". Krievu jūrnieki, ko komandēja kapteiņleitnants Aleksandrs Kazarkis, neskatoties uz pretinieka pārspēku artilērijas ziņā, spēja uzvarēt un atrauties no vajātājiem.
© Public domain / Ivan Ayvazovsky / Brig “Mercury” Attacked by Two Turkish ShipsIvana Aivazovska glezna "Briga "Merkurijs", kam uzbrūk divi turku kuģi". 1892. gads
Картина Ивана Айвазовского Бриг Меркурий, атакованный двумя турецкими кораблями. 1892 год - Sputnik Latvija, 1920, 13.03.2022
Ivana Aivazovska glezna "Briga "Merkurijs", kam uzbrūk divi turku kuģi". 1892. gads
"Otrdien rītausmā, tuvojoties Bosforam, pamanījām trīs krievu kuģus – fregati un divas brigas, - pēc kaujas rakstīja "Real-bei" stūrmanis. – Dzināmies tiem pakaļ, taču trijos pēcpusdienā izdevās panākt tikai vienu brigu. Kapudan-pašī kuģis un mūsējais sākām spēcīgu apšaudi. Nedzirdēta, neticama lieta. Mēs nespējām piespiest to padoties: tas cīnījās, atkāpjoties un manevrējot ar visu pieredzējušā kara kapteiņa mākslu tik ilgi, ka – kauns teikt - mēs pārtraucām cīņu, un tas, slavas apņemts, turpināja ceļu. Ar divdesmit lielgabaliem, ne vairāk, tas cīnījās pret divsimt divdesmit."

Ienaidnieka uzslava

Smagais un Maskavai neveiksmīgais 1904.1905. gg. krievu-japāņu karš tomēr spilgti parādīja pasaulei krievu karavīru un jūrnieku varonību. Japāņi, kas neko daudz par pretinieku nezināja, pamazām sāka cienīt Krieviju.
© SputnikUgunsgrēks pie Zelta kalna Portartūras aizsardzības laikā
Пожар у Золотой горы во время обороны Порт-Артура - Sputnik Latvija, 1920, 13.03.2022
Ugunsgrēks pie Zelta kalna Portartūras aizsardzības laikā
Uzlecošās saules zemes kareivjus sajūsmināja krievu varonība – viņi bieži vien cīnījās līdz pēdējam kareivim. Japāņu poručiks Tadeuči Sakurai, Portartūras uzbrukuma dalībnieks, rakstīja: "Lai kā ienīdām krievus, mēs tomēr atzīstam viņu vīrišķību un drosmi, un viņu 58 stundas ilgā apņēmīgā aizsardzība ir pelnījusi dziļu cieņu un uzslavu. Starp nogalinātajiem tranšejās mēs atradām vienu krievu kareivi ar pārsietu galvu: acīmredzot, jau saņēmis ievainojumu galvā, pēc pārsiešanas viņš atkal atgriezās starp biedriem un turpināja cīņu, līdz lode viņu nogalināja."
Krievu karavīru augstu vērtēja arī Pirmā pasaules kara gados. Lūk, ko rakstīja Austroungārijas armijas virsnieks fon Hodkevičs: "Krievi ir spītīgs, drosmīgs un ārkārtīgi bīstams pretinieks. Krievu kavalērija ir lieliska, pateicoties savai drosmei, prasmei un zirgiem, taču, tāpat kā mums, tai ir nosliece uz pašpārliecību. Krievu kājnieks ir pieticīgs, izturīgs un parasti, ja komandieri ir labi, - ļoti sīksts. Uzbrukumā krievu kājnieki ir nejutīgi pret zaudējumiem. Pie Dzivulkiem Sibīrijas strēlnieku uzbrukums atstāja uz mani neizdzēšanu iespaidu. Skatoties, kā viņi turas mūsu ugunī, man gribējās aplaudēt: "Bravo, kungi!". Krievu artilēristi patiesībā ir pelnījuši jebkādu uzslavu. Atmiņā uzpeldēja, kā viņi piespieda mūsu pulku pie zemes pie Limanovas."

Vieglas pastaigas nebūs

Lielo Tēvijas karu vācieši, nacistiskās ideoloģijas apdullināti un Eiropā gūto panākumu spārnoti, sāka ar pārliecību par totālu pārspēku pār Sarkano armiju. Taču pirmās cīņas parādīja, ka vērmahtam nav gaidāma nekāda vieglā pastaiga. Jau 1941. gada jūlijā Vācijas sauszemes spēku virspavēlnieks feldmaršals Valters fon Brauhičs atzina: "Valsts savdabība un krievu rakstura savdabība piešķir kampaņai zināmas īpatnības. Pirmais nopietnais pretinieks."
© Sputnik / Георгий Зельма1941.-1945. gg. Lielais Tēvijas karš. Sarkanais karogs virs Kritušo Cīnītāju laukuma atbrīvotajā Staļingradā
Великая Отечественная война 1941-1945 годов. Красный флаг над площадью Павших Борцов в освобожденном Сталинграде - Sputnik Latvija, 1920, 13.03.2022
1941.-1945. gg. Lielais Tēvijas karš. Sarkanais karogs virs Kritušo Cīnītāju laukuma atbrīvotajā Staļingradā
Vērmahta Sauszemes spēku ģenerālštāba priekšnieks ģenerālpulkvedis Francs Halders 1941. gada vasarā atzīmēja: "Ziņas no frontes apstiprina, ka krievi visur cīnās līdz pēdējam cilvēkam. (..) Acīs krīt fakts, ka, ieņemot artilērijas baterijas, gūstā padodas vien nedaudzi. Daļa krievu cīnās līdz nāvei, citi bēg, pamet formas tērpus un pūlas iziet no aplenkuma, maskējoties par zemniekiem. Jāpievērš uzmanība atsevišķu krievu vienību nelokāmībai kaujā. Gadījās, ka dotu garnizoni uzspridzinājās līdz ar dotiem, nevēlēdamies padoties gūstā."
Vērmahta 4. armijas štāba priekšnieks ģenerālis Ginters Blūmentrits savās dienasgrāmatās rakstīja, ka krievu karavīra spēks meklējams viņa ciešajos sakaros ar dabu. Tāpēc sarkanarmietis brīvi pārvietojās naktī un miglā, nebijās sala. Ģenerālis rakstīja: "Krievu karavīrs dod priekšroku tuvcīņai. Viņa spējas bez bailēm paciest trūkumu izraisa patiesu pārsteigumu. Tāds ir krievu kareivis, ko esam iepazinuši un ko sākām cienīt jau pirms ceturtdaļgadsimta."
Ziņu lente
0