Atpakaļceļa nav: migranti neplāno doties mājup
© Sputnik / Дмитрий Марков
Sekot līdzi rakstam
Daļa bēgļu no Tuvo Austrumu valstīm, kuri jau ceturto nedēļu uzturas pie Baltkrievijas un Polijas robežas, nolēmuši atgriezties dzimtenē, tomēr migrantu nometnē vēl ir apmēram tūkstoš cilvēki.
Krīzes centrā netālu no robežkontroles punkta "Bruzgi" palikušie bēgļi turpina pierobežas sadzīvi. Dienas aizrit viena pēc otras: no rīta rinda pēc tējas, pusdienās – pēc sausās devas, vakarā - pēc zaldātu putras. Ja kādam kaut kas pietrūcis, rodas papildu rindas – pie autoveikala, vagoniņa ar šaurmu un cigarešu kioska.
Dienu pēc dienas ierastas procedūras: pirts, veļas mazgāšana, pacietīgas gaidas, kad Eiropa piekritīs viņus uzņemt. Šeit palikušajiem ir skaidrs: atpakaļceļa uz Irāku nav. Sputnik Baltkrievija korespondents Staņislavs Lobatijs aprunājās ar cilvēkiem, kuri vēl cer nonākt Vācijā.
Aizbēguši no Sīrijas
Starp daudzajiem kurdiem krīzes centrā ir arī sīrieši. Džordžs un Muhameds ir inženieri, Basils – advokāts. Viņi stāsta, ka aizbēguši no valsts.
"Pats grūtākais posms mūsu "ceļojumā" uz Baltkrieviju – tā bija izbraukšana no Sīrijas. Baltkrievijas aukstie meži, poļu gāze un ūdensmetēji ir tīrais sīkums salīdzinājumā ar to, kas notika dzimtenē. Šausmīga birokrātija, visapkārt kukuļi. Lai izbrauktu no valsts, visur jāsamaksā. Tikai izbraukšanai no Sīrijas iztērēju 3 tūkstošus dolāru," stāsta Basils.
Viņš atzina, ka Sīrijā kara dēļ jau sen nav nekādas infrastruktūras, terorakti notiek katru dienu, dzīve ir dārga amerikāņu sankciju dēļ, bet nopelnīt iztikai ir vienkārši nereāli.
"Mana pilsēta, Zabadani ir iznīcināta visa. Ofisi, bizness, veikali, mājas – nekas nav palicis. Un tur nav, ko darīt," turpināja sīrietis.
Viņa draugs Džordžs atzina, ka savu dzimteni mīl, taču karš, ko sākuši Rietumi, licis viņam meklēt patvērumu Eiropā.
Migranti krīzes centrā netālu no kontroles punkta "Bruzgi" pūlas iekārtot sadzīvi
© Sputnik / Станислав Лобатый
"Atgriezties nekādi nevar, nekas vairs nespēj piespiest mūs atgriezties. Neskatoties uz visiem pārbaudījumiem, ko esam pārvarējuši uz šīs robežas, Sīrijā ir desmitkārt sliktāk. Mēs esam noguruši dzīvot bailēs, mēs gribam aiziet no tā sabrukuma, nāves un bezcerības. Mums vajadzīga stabilitāte," viņš piebilda.
Palikt Baltkrievijā?
Muhameds nācis no Idlibas. Viņa pilsēta ir gandrīz noslaucīta no zemes virsas, pašlaik to kontrolē Sīrijas opozīcija. Pašam Muhamedam jau 10 gadus ir bēgļa statuss un viņš klīst pa dažādām valstīm laimes meklējumos.
"Esmu gatavs strādāt savā profesijā pat Baltkrievijā, taču galvenā problēma ir tā, ka es nezinu krievu valodu. Eiropai man ir šāds tāds angļu valodas līmenis, taču tur būs vieglāk asimilēties. Viss ir atkarīgs no tā, kādu atbalstu Baltkrievijas valdība ir gatava mums piešķirt, lai varētu "startēt" ne no nulles," paskaidroja migrants.
Muhameds atzina, ka viņi neizvērtē iespējas apmesties Baltkrievijā vai Krievijā. Taču viņi ir ļoti pateicīgi baltkrievu tautai par atbalstu šajā smagajā laikā.
Pie robežas palikušajiem ir skaidrs: atpakaļceļa uz Irāku viņiem nav
© Sputnik / Станислав Лобатый
"Mēs esam ļoti pateicīgi Baltkrievijai, baltkrievu tautai un prezidentam Lukašenko. Viņa runa mums iedvesa cerību. Varbūt patiešām tik slikti nemaz nav, un mēs nonāksim Eiropā?" sprieda Muhameds.
"Vecāki no manis atteicās"
Bēglis Ahmeds no Basras pilsētas Irākā iesniedz lūgumus par patvērumu kopš 2019. gada. Vispirms – Turcijā, pēc tam Libānā, AAE un citās Persijas līča valstīs. Visur viņu noraidīja. Pēdējā cerība – ES.
Viņš pastāstīja, ka situācija Irākā jau sen nav kontrolējama. Visur – militārie grupējumi, kas neļauj dzīvot vienkāršajiem pilsoņiem.
"Nonācis tiktāl, ka mani vecāki bija spiesti formāli atteikties no manis, lai karavīri viņus neaiztiktu, jo es it kā esmu nelikumīgi pametis valsti un visur lūdzu patvērumu. Bruņoto vienību dēļ mūsu valstī cieš vienkāršie cilvēki. Nesen notika uzbrukums Irākas premjerministra pilij. Ja premjerministrs nevar parūpēties par savu drošību, kā tad uz to var cerēt vienkāršie cilvēki?" jautāja Ahmeds.
Vīrietis stāsta, ka Basrā cilvēki dzīvo ļoti nabadzīgi, neskatoties uz naftas un gāzes pārpilnību. Viņš atzīmēja, ka Irākā pārsvarā atgriežas Erbilas – Kurdistānas galvaspilsētas iedzīvotāji. Tur dzīves līmenis ir mazliet labāks nekā citos reģionos.
"Baltkrievijā dzīve ir mierīga, un esmu gatavs te palikt, jo mani vispirms interesē drošība," viņš atklāja.
Ziņas no Erbilas
Migrantu vidū ir arī kareivji, viņi atzīst, ka nevar atgriezties Irākā politisku motīvu dēļ.
Rašids no Erbilas ir spiests palikt uz robežas
© Sputnik / Станислав Лобатый
"Mēs ar draugiem nevaram atgriezties Kurdistānā. Mēs paņēmām naudu Irākā un pagaidām esam spiesti palikt te. Irākā mums ir politiskas problēmas. Esmu karavīrs, un pat mums tur dzīve ir slikta. Visu laiku problēmas ir vienas un tās pašas: nav naudas, nav ūdens, nav gāzes...," atzīmēja Rašids no Erbilas.
Viņš atzinās, ka daži paziņas, kuri bijuši kopā ar viņu nometnē uz robežas, pēc tam – pagaidu izmitināšanas centrā, atgriezušies mājās.
"Stāsta, ka mēģinās kaut kā dzīvot. Viņi nav pārdevuši visu savu mantību dzimtenē, kā daudzi no mums. Taču mums mājupceļa vairs nav," skumji konstatēja migrants.
Back to Iraq
Hasans ir futbolists. Kādu laiku viņš bija komandā no Irākas čempionāta, saņēma 400 dolārus mēnesī. Krāja mašīnai. Pirms pieciem gadiem izlēma braukt uz Baltkrieviju studēt, lai būtu tuvāk Eiropai. Saņēma diplomu un devās uz Polijas robežu. Par to, kas notika tālāk, esam rakstījuši ne vienu reizi vien.
Pēc divas nedēļas ilgām gaidām loģistikas centrā nolēmis atgriezties dzimtenē. Tur dzīvo viņa vecāki, tur ir draugi un futbols. Lidmašīna būs decembra sākumā.
Hasans studējis Baltkrievijā, mājās, Irākā profesionāli spēlēja futbolu
© Sputnik / Станислав Лобатый
"Problēma Irākā – skola, universitāte, slimnīca," – labā krievu valodā stāstīja Hasans un piebilda: "Ar to visu tur ir ļoti slikti. Nevar teikt, ka darba Irākā būtu daudz, taču tas ir. Gribēju nonākt Vācijā, jo tur var saņemt labu izglītību. Man ir Baltkrievijas (izglītība – red.), taču ar to nepietiek. Varētu palikt te un spēlēt futbolu. Taču man jau beigusies vīza. Reiz es atkal atbraukšu un, protams, ne vienu vien reizi vēl mēģināšu nonākt Eiropā."
