Viedoklis

Dostojevskis negaidītā gaismā – ironisks satīriķis un detektīvu autors

Visa pasaule svin pazīstamākā un populārākā krievu rakstnieka Fjodora Dostojevska 200. dzimšanas dienu. Šodien viņš ir ļoti aktuāls – kā ironisks satīriķis.
Zinātnieki un publicisti, atklājot Dostojevska tēlu, bieži pievēršas viņa daiļrades tikumiskajai un sociālajai pusei. It kā viss jau ir skaidrs – visi Dostojevska filozofiskie zemteksti jau ir atklāti, portālā RIA Novosti stāsta Pāvels Surkovs.
Tomēr beletristika un dažbrīd pat satīra palikusi nomaļā. Taču rakstnieka fenomens, arī augstais vērtējums visā pasaulē (Dostojevskis ir viens no visbiežāk tulkotajiem, tātad arī lasītajiem krievu klasiķiem) lielā mērā saistīts ar viņa darbu fabulu.
Dostojevskis to ļoti labi saprata un saviem romāniem izraudzījās vienu no populārākajām literārajām formām. Galu galā, lielākā daļa viņa daiļdarbu savā būtībā ir detektīvi ar aizraujošu sižetu.
Piemēram, "Noziegums un sods" – ne tikai detektīvs, tas ir stāsts par izmeklēšanu un nožēlu, iespēja pavērot situāciju noziedznieka acīm. Autors faktiski liek mums iespiesties viņa apziņā. Un tas notika ilgu laiku pirms parādījās Agatas Kristi "Rodžera Ekroida slepkavība", pirmais detektīvs, rakstīts noziedznieka personā. Toties Dostojevskis, pateicoties savam talantam, veido tik tēlainu tekstu, ka mēs ne tikai saprotam Raskoļņikova motivāciju, bet arī varam iejusties viņa specifiskajā emocionālajā pasaulē.
Tieši tāpat veidojas citi romāni: "Idiots" – detektīvs, kurā mēs redzam, kā slepkava Rogožins tuvojas noziegumam, kā notikumu virkne noved viņu tiktāl, ka atpakaļceļa vairs nav.
"Velni" ir neticami blīvi savērpts stāsts par teroristu grupu. "Brāļi Karamazovi" – ideāli veidots tiesu detektīvs, kurā visiem varoņiem ir slepkavības motīvs.
Protams, pieredzējis literatūrzinātnieks var kritizēt šo viedokli, dēvēt to par virspusīgu, norādīt, ka daiļdarba morālo un filozofisko aspektu pabīda malā fabula.
Taču lasītājs vispirms seko sižetam, autora pārdomu dziļums paveras pakāpeniski. Neviens ne mazākajā mērā neapšauba Dostojevska meistarība sižetu tapšanā.
Viņš pats to ļoti labi saprata un dažbrīd centās izrēķināties ar oponentiem savos darbos. Te Dostojevskis parādās no gluži negaidītas puses – kā kodīgs satīriķis ar neticami asu mēli, taču savu dziļumu nezaudē.
Piemēram, "Krokodils" – amizants un straujš stāsts par to, kā sīks ierēdnis ieradies zvērnīcā, sakaitinājis krokodilu, un tas viņu aprijis. Galu galā varonis stāsta no dzīvnieka rīkles, cik omulīgi un silti ir iekšā.
Priekšniecībai dažādas domas nāk prātā: ja nu viņš noslēpies krokodilā kaut kādu, pasarg Dievs, liberālu tendenču dēļ? Tieviņā, indīgā, briļļainā ierēdņa tēlā laikabiedri, protams, saskatīja Černiševski. No pārmetumiem Dostojevskis aizstāvējās "Rakstnieka dienasgrāmatā", apliecinot, ka neko konkrēti nav domājis. Patiesībā klasiķim var noticēt – tas nav konkrētā Černiševska tēls, tas ir kolektīvs tēls – sīkumains un prorietumniecisks, nespējīgs domāt par reālo pasauli. Tāpēc viņam pat krokodilā ir labi.
Galu galā viņš samierināsies ar jebkādu dzīvi. Pat rāpuļa sagremots paliks relatīvi vesels. Un atkal visiem iegalvos: viņam zināms, kā visam jābūt un jānotiek.
Jurijs Tiņanovs sameklējis Dostojevska darbos arī Gogoļa parodiju, pie tam ne vēlīnu, no "Izraudzītas vietas no sarakstes ar draugiem", - viņš uzskata, ka lielo priekšgājēju Dostojevkis atainojis Fomas Opiskina tēlā.
Tas ir "pretenciozs literāts", lasa lekcijas par vēsturi un sapņo, kā tās apmeklēs "trīsdesmit tūkstoši cilvēku" (atkal jau parodija par Hļestakova meliem).
"Kolektīvais moralizators" – vēl viens tēls, ko kritizēja Dostojevskis. Faktam, ka daži tajā saskata vēlīnā Gogoļa iezīmes, ir savs pamats.
© Sputnik / РИА Новости

Krievu aktieris Mihails Čehovs (1891-1955 г. г.) Fomas Opiskina lomā izrādē "Stepančikovo ciems" pēc Dostojevska romāna motīviem. Latvijas Nacionālais teātris, Rīga, 1933. gads

Krievu aktieris Mihails Čehovs (1891-1955 г. г.) Fomas Opiskina lomā izrādē "Stepančikovo ciems" pēc Dostojevska romāna motīviem. Latvijas Nacionālais teātris, Rīga, 1933. gads - Sputnik Latvija
1/3

Krievu aktieris Mihails Čehovs (1891-1955 г. г.) Fomas Opiskina lomā izrādē "Stepančikovo ciems" pēc Dostojevska romāna motīviem. Latvijas Nacionālais teātris, Rīga, 1933. gads

© Sputnik / Александр Гладштейн

PSRS Tautas mākslinieks Igors Iļjinskis (centrā) Fomas Opiskina lomā izrādē "Stepančikovo ciems un tā iemītnieki" pēc Dostojevska romāna motīviem uz Valsts akadēmiskā mazā teātra skatuves

PSRS Tautas mākslinieks Igors Iļjinskis (centrā) Fomas Opiskina lomā izrādē "Stepančikovo ciems un tā iemītnieki" pēc Dostojevska romāna motīviem uz Valsts akadēmiskā mazā teātra skatuves - Sputnik Latvija
2/3

PSRS Tautas mākslinieks Igors Iļjinskis (centrā) Fomas Opiskina lomā izrādē "Stepančikovo ciems un tā iemītnieki" pēc Dostojevska romāna motīviem uz Valsts akadēmiskā mazā teātra skatuves

© Официальный сайт Малого театра / Николай Антипов

Foma Opiskins (Vasilijs Bočkarjovs), F. Dostojevska "Stepančikovo ciems un tā iemītnieki"

Foma Opiskins (Vasilijs Bočkarjovs), F. Dostojevska "Stepančikovo ciems un tā iemītnieki" - Sputnik Latvija
3/3

Foma Opiskins (Vasilijs Bočkarjovs), F. Dostojevska "Stepančikovo ciems un tā iemītnieki"

Vai rakstnieks Karmazinovs "Velnos" – tā ir gandrīz atklāta satīra. Viņš lasa savu stāstu "Merci", kurā ir papilnam dabas aprakstu, atmiņas par pirmo mīlu, dažādu ārzemju komponistu vārdu. Nav nekāds brīnums, ka šajā varonī daudzi saskata Ivana Turgeņeva karikatūru, ar kuru Dostojevskim veidojušās sarežģītas attiecības. Ārēji viņi izturējās ļoti korekti (Turgeņevs pat reiz aizlienēja naudu Dostojevkim, bet Fjodors Mihailovičs atmaksāja parādu ar lielu nosebošanos). Dažkārt literāti izteica indīgus mājienus: te Turgeņevs uzraksta epigrammu par Dostojevkis, te Dostojevskis "Dūmus" kritizē. Taču, izlasījis "Velnus", Turgeņevs bija sašutis – Karmazinovā viņš saskatīja savu karikatūru. Te nu vairs nebija iespējams pat formāls miera izlīgums, lai arī Dostojevskis centās uzlabot attiecības.
Visi šie Dostojevska biogrāfijas fragmenti, ko dažbrīd nepiemin "parādes" pētījumos, atklāj daudz dziļāku un spilgtāku klasiķa tēlu. Viņš vairs nav bronzā kalts moralizētājs, viņš ir spilgts, asam dialogam gatavs rakstnieks ar neticamu sižeta spēku.
Tas, ka daudziem laikabiedriem Dostojevskis šķita neērts, daudzšķautņains, apstrīdams, liecina par viņa nevīstošo nozīmi. Tātad ir tādi viņa daiļrades slāņi, kas vēl gaida jaunus pētniekus un lasītāju uzmanību.
Vēl aizvien Dostojevska darbos gaida jauni atklājumi un strīdīgi jautājumi. Viņš pats tam bija gatavs un no kritikas nevairījās. Vēl vairāk – viņš varēja to atspēkot savos darbos. Sižeta meistars, ko vēl lai saka!
Ziņu lente
0
Vispirms jaunieVispirms vecie
loader
LIVE
Заголовок открываемого материала