https://sputniknewslv.com/20211001/kapec-putins-un-erdogans-ir-vajadzigi-viens-otram-18635366.html
Kāpēc Putins un Erdogans ir vajadzīgi viens otram
Kāpēc Putins un Erdogans ir vajadzīgi viens otram
Sputnik Latvija
Vladimira Putina un Redžepa Erdogana trīs stundas ilgā tikšanās bija svarīga – abu valstu attiecības ir vienas no nedaudzajām, kam ir nozīme ne tikai partneru... 01.10.2021, Sputnik Latvija
2021-10-01T10:05+0300
2021-10-01T10:05+0300
2021-10-01T10:05+0300
viedoklis
turcija
krievija
ekonomika
vladimirs putins
erdogans
starptautiskās attiecības
ģeopolitika
politiķi
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/09/1e/18631472_0:343:2932:1992_1920x0_80_0_0_00c41eccf7157880815b898cc760743e.jpg
Abu prezidentu iepriekšējā tikšanās notika teju vai citā pasaulē – pērnā gada marta sākumā, kad planēta vēl nebija iegrimusi koronavīrusa ērā. Protams, arī pēc karantīnas ieviešanas saikne nepārtrūka – 18 mēnešu laikā Krievijas un Turcijas prezidenti sarunājušies pa tālruni 22 reizes (ar citiem viņi tik bieži neapspriežas). Taču, kā aizvakar Sočos piezīmēja Putins, pa tālruni nevar pārrunāt visu, bet jautājumu abpusējās attiecībās ir daudz, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs.Ar katru gadu tās aptver aizvien plašāku jautājumu spektru, ko nav iespējams banāli aprakstīt ar viendimensijas "sadarbību" vai "konfliktu". Parasti pirmajā kategorijā iekļauj ekonomiku – no AES un tūrisma līdz S-400 un "Turcijas straumei", otrajā – reģionālos konfliktus no Sīrijas līdz Lībijai, tagad arī Kalnu Karabahai. Ar divpusējiem projektiem viss ir kārtībā, bet stāvoklis konfrontācijā uz Zemes ir ļoti slikts.Astoņpadsmit gadus ilgajā Erdogana valdīšanas laikā Turcija aktīvi strādā pie savām interesēm visā pasaulē, dažādās proporcijās (atbilstoši apstākļiem un laikam), sajaucot panturkismu, neoosmanismu un panislāmisku, proti, spēlējot ar nacionālo, impērisko un reliģisko faktoru. Daudziem Krievijā Turcijas ekspansija rada panisku noskaņojumu: turki uzbrūk, arī mūsu nacionālo interešu zonā, bet mēs neko nevaram likt pretī, piekāpjamies un atkāpjamies! Turki ir ieguvēji, mēs – zaudētāji! Īpaši spilgti šāds noskaņojums parādījās pēc Azerbaidžānas un Armēnijas pagājušā gada kara, ko daudzi traktēja teju vai kā Krievijas sakāvi un Turcijas ekspansijas sākumu Aizkaukāzā. Tomēr patiesībā armēņu un azerbaidžāņu saskarsmes līniju Karabahā kontrolē Krievija, turku klātbūtne ir simboliska.Pie tam Turcijā par lielāko problēmu attiecībās ar Krieviju uzskata Sīriju, jo Idliba un Kurdu reģions atrodas pie Turcijas robežām, proti, saistīti ar nacionālās drošības jautājumu. Taču Krievija, lai arī ņem vērā turku intereses valstī, tomēr noskaņota atjaunot pilnvērtīgu Sīrijas valstiskumu, panākt visas teritorijas atgriešanos Bašara Asada kontrolē. Pagaidām nav ne vienkāršu, ne arī sarežģītu problēmas risinājumu, it īpaši Idlibas jautājumā. Progresu "kurdu jautājumā" apgrūtina tas, ka Sīrijā vēl aizvien uzturas amerikāņi. Tomēr viņi aizies agri vai vēlu (to vēlas gan Maskava, gan Ankara), bet Krievija un Turcija jebkurā gadījumā strādās Sīrijā (Erdogans pareizi atzīmēja, ka miers Sīrijā ir atkarīgs no Turcijas un Krievijas attiecībām, turklāt jāpiebilst: ne tikai miers, bet arī atjaunošanās pēc kara). Un visiem būs laāk, ja viņi varēs to darīt ja ne kopā, tad vismaz ne viens pret otru.Pie tam Krievijas un Turcijas ārpolitikas jautājumi nebeidzas ar Sīriju un Karabahu: klāt nākusi Afganistāna, drīz notiks vēlēšanas Lībijā, kur abas valstis izdarījušas likmi uz dažādiem spēles dalībniekiem, taču vienādi ieinteresētas partraukt šķelšanos un atjaunot Lībijas valstiskumu. Lieta tāda, ka Lībijas atjaunošanai būs vajadzīga gan Krievijas, gan Turcijas palīdzība – valstis vienmēr ir bijušas tuvas Tripoles partneres. Principā, tām nekas Lībijā nav dalāms, pasūtījumu pietiks visiem. Drīzāk gan abu valstu interesēs ir panākt, lai apvienotā Lībija nenonāktu Rietumu ietekmē, kas gribēs iedzīvoties, atjaunojot to, kas sagrauts viņu pašu vainas dēļ.Patiesībā tāda Rietumu izspiešana no Lielajiem Tuvajiem Austrumiem (un ne tikai) ir viens no Krievijas un Turcijas mijiedarbības svarīgākajiem motīviem. Pat tad, ja tā vairāk atgādina konfrontāciju, Putins un Erdogans spēj vismaz mīkstināt domstarpības, ja ne atrast kompromisu. Jā, Turcija ir NATO locekle, bet tās pretrunas ar ASV un Eiropu tikai pieaug, un ir gandrīz nelabojamas. Arī uzticības pilnu personisko attiecību ar Rietumu līderiem Erdoganam nav – atliek tikai paskatīties, kā amerikāņi nesenās ANO Ģenerālasamblejas laikā noraidīja Turcijas prezidenta vēlmi tikties ar Džo Baidenu.Protams, anglosakši ierasti pūlas likt lietā turku un krievu pretrunu faktoru, tā sakot, notēmēt Turciju uz Krieviju, sasist ar pierēm Putinu un Erdoganu. Tomēr 18 gadus ilgo attiecību laikā abi prezidenti ir parādījuši, ka spēj nodalīt abu valstu nacionālo interešu radītās pretrunas no svešām manipulācijām. Lieta tāda, ka abi jau sen izspieduši Rietumus no savas ģeopolitiskās domāšanas un politikas, vadoties no savas izpratnes par savu tautu nacionālajām interesēm. jā, Turcijas maniere ārpolitikā atšķiras no Krievijas, tāpēc jau Erdogans publiski pauž viedokli par Krimu, taču tas nekādi netraucē veidot abu valstu stratēģiskās attiecības.Abas tautas apvieno nevis naids pret Rietumiem, nevis vēlme iedzīvoties uz to novārguma rēķina, bet gan pārliecība par to, ka ar savām problēmām (arī iekšējām) tās var tikt galā pašas, bez ārējas "palīdzības", bez svešas iejaukšanās. Tieši tāpat Krievijas un Turcijas tautas (tikai kopā) var kļūt spēcīgākas uz savstarpēji izdevīgas sadarbības rēķina un risināt problēmas savā starpā.
https://sputniknewslv.com/20210908/mes-nedrikstam-viniem-atlaut-rietumi-megina-piekrapt-krieviju-un-kinu-18339738.html
https://sputniknewslv.com/20210816/afganistana-soigu-un-baidens-aicina-cinities-tikai-dazada-stila-18012621.html
https://sputniknewslv.com/20210814/pats-galvenais-kaimins-piedava-krievijai-jaunu-attiecibu-limeni-17994809.html
https://sputniknewslv.com/20210630/turku-ambicijas-vai-stambulas-kanals-apdraud-krievijas-floti-17385301.html
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
2021
Pjotrs Akopovs
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/07/10/17612666_0:0:150:150_100x100_80_0_0_9c036ec8f9af2ae69d1702a6a79d7510.jpg
Pjotrs Akopovs
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/07/10/17612666_0:0:150:150_100x100_80_0_0_9c036ec8f9af2ae69d1702a6a79d7510.jpg
Ziņas
lv_LV
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
Pjotrs Akopovs
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/07e5/07/10/17612666_0:0:150:150_100x100_80_0_0_9c036ec8f9af2ae69d1702a6a79d7510.jpg
turcija, krievija, ekonomika, vladimirs putins, erdogans , starptautiskās attiecības, ģeopolitika, politiķi
turcija, krievija, ekonomika, vladimirs putins, erdogans , starptautiskās attiecības, ģeopolitika, politiķi
Kāpēc Putins un Erdogans ir vajadzīgi viens otram
Vladimira Putina un Redžepa Erdogana trīs stundas ilgā tikšanās bija svarīga – abu valstu attiecības ir vienas no nedaudzajām, kam ir nozīme ne tikai partneru acīs.
Abu prezidentu iepriekšējā tikšanās notika teju vai citā pasaulē – pērnā gada marta sākumā, kad planēta vēl nebija iegrimusi koronavīrusa ērā. Protams, arī pēc karantīnas ieviešanas saikne nepārtrūka – 18 mēnešu laikā Krievijas un Turcijas prezidenti sarunājušies pa tālruni 22 reizes (ar citiem viņi tik bieži neapspriežas). Taču, kā aizvakar Sočos piezīmēja Putins, pa tālruni nevar pārrunāt visu, bet jautājumu abpusējās attiecībās ir daudz, portālā RIA Novosti stāsta Pjotrs Akopovs. Ar katru gadu tās aptver aizvien plašāku jautājumu spektru, ko nav iespējams banāli aprakstīt ar viendimensijas "sadarbību" vai "konfliktu". Parasti pirmajā kategorijā iekļauj ekonomiku – no AES un tūrisma līdz S-400 un "Turcijas straumei", otrajā – reģionālos konfliktus no Sīrijas līdz Lībijai, tagad arī Kalnu Karabahai. Ar divpusējiem projektiem viss ir kārtībā, bet stāvoklis konfrontācijā uz Zemes ir ļoti slikts.
Astoņpadsmit gadus ilgajā Erdogana valdīšanas laikā Turcija aktīvi strādā pie savām interesēm visā pasaulē, dažādās proporcijās (atbilstoši apstākļiem un laikam), sajaucot panturkismu, neoosmanismu un panislāmisku, proti, spēlējot ar nacionālo, impērisko un reliģisko faktoru. Daudziem Krievijā Turcijas ekspansija rada panisku noskaņojumu: turki uzbrūk, arī mūsu nacionālo interešu zonā, bet mēs neko nevaram likt pretī, piekāpjamies un atkāpjamies! Turki ir ieguvēji, mēs – zaudētāji! Īpaši spilgti šāds noskaņojums parādījās pēc Azerbaidžānas un Armēnijas pagājušā gada kara, ko daudzi traktēja teju vai kā Krievijas sakāvi un Turcijas ekspansijas sākumu Aizkaukāzā. Tomēr patiesībā armēņu un azerbaidžāņu saskarsmes līniju Karabahā kontrolē Krievija, turku klātbūtne ir simboliska.
Pie tam Turcijā par lielāko problēmu attiecībās ar Krieviju uzskata Sīriju, jo Idliba un Kurdu reģions atrodas pie Turcijas robežām, proti, saistīti ar nacionālās drošības jautājumu. Taču Krievija, lai arī ņem vērā turku intereses valstī, tomēr noskaņota atjaunot pilnvērtīgu Sīrijas valstiskumu, panākt visas teritorijas atgriešanos Bašara Asada kontrolē. Pagaidām nav ne vienkāršu, ne arī sarežģītu problēmas risinājumu, it īpaši Idlibas jautājumā. Progresu "kurdu jautājumā" apgrūtina tas, ka Sīrijā vēl aizvien uzturas amerikāņi. Tomēr viņi aizies agri vai vēlu (to vēlas gan Maskava, gan Ankara), bet Krievija un Turcija jebkurā gadījumā strādās Sīrijā (Erdogans pareizi atzīmēja, ka miers Sīrijā ir atkarīgs no Turcijas un Krievijas attiecībām, turklāt jāpiebilst: ne tikai miers, bet arī atjaunošanās pēc kara). Un visiem būs laāk, ja viņi varēs to darīt ja ne kopā, tad vismaz ne viens pret otru.
Pie tam Krievijas un Turcijas ārpolitikas jautājumi nebeidzas ar Sīriju un Karabahu: klāt nākusi Afganistāna, drīz notiks vēlēšanas Lībijā, kur abas valstis izdarījušas likmi uz dažādiem spēles dalībniekiem, taču vienādi ieinteresētas partraukt šķelšanos un atjaunot Lībijas valstiskumu. Lieta tāda, ka Lībijas atjaunošanai būs vajadzīga gan Krievijas, gan Turcijas palīdzība – valstis vienmēr ir bijušas tuvas Tripoles partneres. Principā, tām nekas Lībijā nav dalāms, pasūtījumu pietiks visiem. Drīzāk gan abu valstu interesēs ir panākt, lai apvienotā Lībija nenonāktu Rietumu ietekmē, kas gribēs iedzīvoties, atjaunojot to, kas sagrauts viņu pašu vainas dēļ.
Patiesībā tāda Rietumu izspiešana no Lielajiem Tuvajiem Austrumiem (un ne tikai) ir viens no Krievijas un Turcijas mijiedarbības svarīgākajiem motīviem. Pat tad, ja tā vairāk atgādina konfrontāciju, Putins un Erdogans spēj vismaz mīkstināt domstarpības, ja ne atrast kompromisu. Jā, Turcija ir NATO locekle, bet tās pretrunas ar ASV un Eiropu tikai pieaug, un ir gandrīz nelabojamas. Arī uzticības pilnu personisko attiecību ar Rietumu līderiem Erdoganam nav – atliek tikai paskatīties, kā amerikāņi nesenās ANO Ģenerālasamblejas laikā noraidīja Turcijas prezidenta vēlmi tikties ar Džo Baidenu.
Protams, anglosakši ierasti pūlas likt lietā turku un krievu pretrunu faktoru, tā sakot, notēmēt Turciju uz Krieviju, sasist ar pierēm Putinu un Erdoganu. Tomēr 18 gadus ilgo attiecību laikā abi prezidenti ir parādījuši, ka spēj nodalīt abu valstu nacionālo interešu radītās pretrunas no svešām manipulācijām. Lieta tāda, ka abi jau sen izspieduši Rietumus no savas ģeopolitiskās domāšanas un politikas, vadoties no savas izpratnes par savu tautu nacionālajām interesēm. jā, Turcijas maniere ārpolitikā atšķiras no Krievijas, tāpēc jau Erdogans publiski pauž viedokli par Krimu, taču tas nekādi netraucē veidot abu valstu stratēģiskās attiecības.
Abas tautas apvieno nevis naids pret Rietumiem, nevis vēlme iedzīvoties uz to novārguma rēķina, bet gan pārliecība par to, ka ar savām problēmām (arī iekšējām) tās var tikt galā pašas, bez ārējas "palīdzības", bez svešas iejaukšanās. Tieši tāpat Krievijas un Turcijas tautas (tikai kopā) var kļūt spēcīgākas uz savstarpēji izdevīgas sadarbības rēķina un risināt problēmas savā starpā.
