Vienība Nr. 731: kā japāņi strādāja pie bioloģiskā ieroča
14:51 07.09.2021 (atjaunots: 00:18 08.09.2021)
© Youtube / Screenshot: RTД на русском
Sekot līdzi rakstam
Japāna Otrajā pasaules karā izmantoja necilvēcīgus eksperimentus. Starp nežēlīgākajām japāņu kara noziedznieku grupām bija vienība Nr. 731 – tā nodarbojās ar bioloģiskajiem ieročiem un medicīniskajiem eksperimentiem. Zvēriskuma ziņā tā necik nepiekāpās vāciešiem.
Otrā pasaules kara gados Japāna izstrādāja bakterioloģisko ieroču pielietošanas metodes. Par to liecina Krievijas Ārpolitikas arhīva atslepenotie dokumenti.
Pavisam nesen, 2018. gadā Japānas Nacionālais arhīvs atklāja visu vienības Nr. 731 locekļu personas datus. Sarakstā bija 3607 cilvēki. Dokumenti liecina, ka vienība saviem eksperimentiem izmantojusi cilvēkus.
Japāņu sabiedrībā jau sen skan jautājums par visu materiālu publiskošanu, kas attiecas uz Japānas kara noziegumiem. Savukārt Japānas valdība cenšas izvairīties no neērtām tēmām un sniedz komentārus tikai ārkārtas situācijās. Piemēram, fakts par bioloģisko ieroču pielietošanu pret Ķīnu tika oficiāli atzīts tikai 2002. gadā. Tagad noziedznieku vārdi ir zināmi, bet vai viņi ir izcietuši sodu? 1947. gada 20. augustā noslēdzās Nirnbergas process pār ārstiem. Saskaņā ar tiesas lēmumu no 23 apsūdzētajiem 7 tika piespriests nāves sods, 5 – mūža ieslodzījums, 4 – cietumsods uz laiku no 10 līdz 20 gadiem, 7 cilvēki tika attaisnoti. Procesā tika izskatīti vācu ārstu noziegumi, proti, viņu līdzdalība zvērīgos medicīniskos eksperimentos, kam izmantoja koncentrācijas nometņu gūstekņus.
Muzeja "Vienība Nr. 731" apmeklētāji Hārbinā, 2015 gadā
© AFP 2023 / FRED DUFOUR
Taču arī Japāna izmantoja necilvēcīgus eksperimentus. Viena no nežēlīgākajām un lielākajām japāņu kara noziedznieku grupām bija vienība Nr. 731 – nodaļa nodarbojās ar bioloģiskajiem ieročiem un medicīniskajiem eksperimentiem. Zvēriskuma ziņā tā necik nepiekāpās vāciešiem. Oficiālā versija liecina, ka vienība noslepkavojusi 3 tūkstošus cilvēku, tomēr lielākā daļa nesaņēma nekādu sodu par saviem noziegumiem. Šajā rakstā pastāstīsim, kā tika radīta "nāves" vienība, ko tā darīja, kāds bija vienības locekļu liktenis pēc kara beigām un kā viņu darbība ietekmēja bioloģisko ieroču starptautisko kontroli.
Vienības Nr. 731 radīšanas vēsture
1926. gadā Japānas imperatora tronī sēdās Hirohito, kura valdīšanas laiks, starp citu, būs pats ilgākais japānas vēsturē – 62 gadi. Pēc izglītības jūras biologs, par savas valdīšanas devīzi izvēlējās frāzi "Apgaismotās pasaules ēra". Imperators tic zinātnes spēkam.
"Reliģijas vārdā gājuši bojā vairāk cilvēku nekā jebkura cita iemesla dēļ. Tomēr zinātne vienmēr ir bijusi labākais slepkavu draugs. Zinātne īsā laika sprīdī var nogalināt tūkstošiem, desmitiem tūkstošu, simtiem tūkstošu, miljoniem cilvēku."
Tāda noskaņojuma fonā pētījumu braucienā par Rietumu pasaules vadošajām bakterioloģiskajām laboratorijām dodas viens no galvenajiem vienības Nr. 731 "nāves doktoriem" – mikrobiologs Siro Isi. Savā pārskatā par braucienu doktors atzīmēja, ka bioloģiskie ieroči var nest impērijai militāras priekšrocības:
"Atšķirībā no artilērijas lādiņiem tie nespēj acumirklī nogalināt dzīvo spēku, toties šie ar baktērijām piepildītie lādiņi bez trokšņa trāpa cilvēka un dzīvnieku organismā, nes lēnu, bet mokošu nāvi. Nevajag obligāti ražot lādiņus, var inficēt itin miermīlīgas lietas – apģērbu, kosmētiku, pārtikas produktus un dzērienus, ēdamus dzīvniekus – var izsmidzināt baktērijas no gaisa," doktors raksta savā pārskatā.
Misiju atzina par ļoti perspektīvu, un Siro Isi nonāca armijas aizbildnībā. 1932. gadā tiek piešķirti līdzekļi bioloģisko ieroču kompleksa radīšanai. Tā vajadzībām izraudzīja Žongmas cietoksni tolaik okupētās Ķīnas teritorijā. 1939. gadā Mandžūrijas sopkās parādījās vairāki slepeni objekti: vienība Nr. 100 nodarbojās ar lopu inficēšanu, vienība Nr. 516 ražo ķīmiskos ieročus, vienība Nr. 731 (pati lielākā) netālu no Hārbinas izstrādā bioloģiskos ieročus un izmēģina tos cilvēku organismā.
Muzeja "Vienība Nr. 731" apmeklētāji Hārbinā, 2015 gadā
© AFP 2023 / FRED DUFOUR
Vienības Nr. 731 teritorijā uzbūvēja laboratorijas, cietumu 300-400 cilvēkiem, krematoriju, stadionu, sintoistu templi, aerodromu un elektrostaciju. Objekts ir slepens un nepieejams – oficiālos dokumentos vienība apzīmēta kā epidēmiju novēršanas un ūdens attīrīšanas departamenta vienība, vietvaras saņem ziņas, ka teritorijā strādā kokzāģētava. Objektu vada pats projekta ideologs Siro Isi.
Vienības darbība
Oficiāli vienība nodarbojās ar sanitāro normu ievērošanu imperatora armijā, taču tās galvenais mērķis bija gatavošanās iespējamam bioloģiskam karam pret PSRS, ASV un citām antihitleriskās koalīcijas valstīm.
Vienībā strādāja apmēŗam 3600 cilvēki – pieredzējuši profesori, interni un studenti no universitātēm (armija labi maksāja), karavīri un tehniskais personāls. Vienību veidoja vairākas nodaļas, katra no tām pildīja savus uzdevumus:
· 1. nodaļa: buboņu mēra, holeras, Sibīrijas mēra, vēdertīfa un tuberkulozes izmēģinājumi ar dzīviem cilvēkiem.
· 2. nodaļa: lauka apstākļos izmantojamu bioloģisko ieroču pētījumi, piemēram, iekārtu ražošana mikrobu un parazītu izplatīšanai.
· 3. nodaļa: bioloģiskus aģentus saturošu apvalku ražošana
· 4. nodaļa: baktēriju masveida ražošana un glabāšana
· 5. nodaļa: personāla apmacība
· 6.-8. nodaļa: iekārtas, medicīniskās un administratīvās vienības.
Objekta personāls savus eksperimentu objektus saukāja par "baļķiem" (丸 太, maruta), jo oficiālās ziņas liecināja, ka objektā strādā zāģētava. Tāpēc laboratorijas dēvēja par "zāģētavu", bet cietumu – par "baļķu noliktavu". Vienībā Nr. 731 strādāja virkne zinātnieku ar doktora grādiem, vairāki savus pētījumu rezultātus paspēja publicēt recenzējamos žurnālos. Eksperimenti tika aprakstīti tā, it kā tajos būtu izmantoti primāti – Mandžūrijas vai garastes pērtiķi.
"Eksperimentālā materiāla" pētījumiem bija papilnam. Objektus izvēlējās tā, lai aptvertu plašu iedzīvotāju slāni, ieskaitot noziedzniekus, sagūstītus bandītus, pretošanās kustības dalībniekus, politiskos ieslodzītos, bezpajumtniekus un garīgi atpalikušus cilvēkus. Hārbijas žandarmērija pastāvīgi saņēma "pasūtījumus": vajadzīgi noteikta vecuma, auguma un rases vīrieši, sievietes, bērni. Kad "izejvielu" trūka, japāņu žandarmi varēja gluži vienkārši uz ielas sagrābt veselu ģimeni, ja tā atbilda prasībām.
Teritorija, kurā strādāja vienība Nr. 731. Fotogrāfijas reprodukcija no japāņu rakstnieka Sejiti Murimuras dokumentālās grāmatas "Sātana virtuve"
© Sputnik / Дверник
Daudzi Japānas kara noziegumu pētnieki atzīmē, ka starp sadistiskajiem eksperimentiem bija arī tādi, kuru zinātniskā un praktiskā nozīme ir apšaubāma. Piemēram, kādā izmēģinājumā dokumentēts laiks, kādā trīs dienas veci jaundzimuši nosalst līdz nāvei. Nakagava Onedzo, Osakas universitātes goda profesors, kara gados studēja Kioto un redzēja eksperimentu videoierakstus. Viņš liecināja, ka vienības zinātnieki savus pienākumus pildījuši visnotaļ "rotaļīgi":
"Ir tāda lieta, kā profesionālā ziņkārība – "kas notiktu, ja mēs darītu tā un tā?" Vai galvas nogriešanas pētījumi kalpoja kaut kādiem medicīniskiem mērķiem? Nebūt ne... Tā ir vienkārši spēle. Arī profesionāļiem patīk paspēlēties."
Ar ko konkrēti nodarbojās "nāves vienības" locekļi? Par to pastāstīsim materiāla turpinājumā.
