https://sputniknewslv.com/20210826/vardarbiga-ukrainiskosana-no-tiesibu-viedokla-18170319.html
Vardarbīga ukrainiskošana no tiesību viedokļa
Vardarbīga ukrainiskošana no tiesību viedokļa
Sputnik Latvija
Trīs gadu desmiti vēsturiskā mērogā ir tikai īss brīdis. Taču Ukrainai tas ir viss tās valstiskuma periods. 26.08.2021, Sputnik Latvija
2021-08-26T12:49+0300
2021-08-26T12:49+0300
2021-08-26T12:49+0300
viedoklis
ukraina
valoda
nacionālisms
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/806/67/8066744_0:160:3073:1888_1920x0_80_0_0_3ae08bae18d48641188c6a53483ba168.jpg
Grūti atrast valsti, kam tik īsā laikā izdevies pārvarēt ceļu no augsti attīstītas Eiropas valsts līdz pilsoņu karam, teritoriju zaudēšanai un totālam ekonomiskam kraham. Liela loma bijusi vardarbīgajai ukrainiskošanai. Un pavisam noteikti krievvalodīgo iedzīvotāju etnocīds nesākās tikai pēc krāsainajiem apvērsumiem 2004. un 2014. gadā, konstatēja tiesību zinātniece, ārpolitikas maģistre Olga Suharevska.Atsauksim atmiņā, kā viss sākāsPSRS sabrukuma brīdī Ukrainas iedzīvotāji pārsvarā bija krievvalodīgie. Ukraiņu valoda tika plaši pielietota tikai valsts rietumu apgabalos. Kad sākās "cīņa par neatkarību" un "draudzības vilcienu" vizītes ar galiciešu nacionālistiem, krievu valodas nesēji bažījās, ka Ukraina kļūs par nacionālistisku valsti.1991. gadā Leonīds Kravčuks apgalvoja: "Valstī nekādā gadījumā netiks pieļauta krievu vardarbīga ukrainiskošana. Jebkādi nacionālās diskriminācijas mēģinājumi tiks stingri pārtraukti." Diemžēl viņam noticēja un neatkarību atbalstīja.Solījumi tika pārkāpti, nepaspēja vēl tinte nožūt uz Belovežas vienošanās. Uz to norāda skolu izglītības sistēmas ukrainiskošanas dinamika. Piedevā, tūlīt pēc neatkarības pasludināšanas visās augstkolās piespiedu kārtā ieviesta "mova".1996. gadā nacionālistu uzraudzībā tika pieņemta Konstitūcija. Tās 10. pants paredzēja, ka ukraiņu valoda vienīgā saņem valsts valodas statusu. Kā kompromiss tā paša panta 2. punkts garantēja brīvu krievu valodas attīstību. Līdz 2012. gadam spēkā bija "Likums par valodām Ukrainas PSR", kas piešķīra starpnacionālās saziņas valodas statusu krievu valodai.Tomēr ukrainiskotāju acīs nozīmes nav ne likumam, ne Konstitūcijai. Jau 1997. gadā toreizējais prezidents Leonīds Kučma sāka masveida ukrainiskošanu visās sabiedriskās dzīves jomās. Interesants fakts: Kučmam pieder "sodu filoloģijas" ideja, kas kļuvusi par mūsdienu Ukrainas realitāti. Tad parādījās likumprojekts "Par valodu attīstību un lietojumu Ukrainā". Tas paredzēja sodus un mediju licences anulēšanu par nevēlēšanos strādāt valsts valodā.1999. gadā punktu valodu strīdos pielika Konstitucionālā tiesa, kas oficiāli interpretēja 10. pantu: ukraiņu valoda kā valsts valoda ir obligāts saziņas līdzeklis visā Ukrainas teritorijā, ne tikai valsts vadas iestādēs bet arī citās publiskās jomās.Galu galā līdz 2012. gadam, kad tautas deputāti Vadims Koļesņičenko un Sergejs Kivalovs sagatavoja jaunu valodu likumu, krievu valodu diskriminējošo likumu skaits pārsniedza 70, tiesisko aktu skaits tuvojās vairākiem tūkstošiem. Atgādināsim, ka tas viss "pārspēj" Konstitūciju un padomju laikā pieņemto valodu likumuKivalova-Koļesņičenko likums, saturīgi vājāks nekā likums par UPSR valodām, tomēr deva iespēju izsludināt krievu valodu par reģionālo valodu. Vairāku dienvidaustrumu reģionu padomes iespēju izmantoja. Taču valsts apvērsums 2014. gadā tam visam pielika punktu.No ukrainiskošanas pie etnocīdaBijušās PSRS teritorijā plaši izplatīts joks: skarbus likumus kompensē neobligāta ievērošana. Vēl nesen tā bija. Cilvēki "priekšnesumā" oficiālajos pasākumus izrunāja dažas frāzes valsts valodā un turpināja runāt krieviski.Līdz ar to nacisti liekulīgi raustīja plecus: "Kāda runa par diskrimināciju? Kas jums aizliedz runāt krieviski?". Bet paši gatavoja nežēlīgus likumprojekts, plānoja ieviest valodas inspektorus, aizliegt saziņu krieviski ovisāz dzīves jomās, kriminālatbildību par "movas pazemošanu" un sodiem. Tas, ko valdīšanas noslēgumā parakstīja Petro Porošenko, parlamentā gulēja kopš 2005. gada.Pēc valsts apvērsuma, kas jezuītiski nosaukts par "pašcieņas revolūciju", ukrainiskošana kļuva par sistemātisku etnocīdu.Tie nav tukši vārsi. Saskaņā ar UNESCO etnocīda un etniskās attīstības konferences lēmumu (Sanhosē, 1981. gads). etnocīds ir stāvoklis, kurā jebkādai etniskajai grupai liegtas tiesības uz savu kultūru vai valodu, tās attīstību vai izplatīšanu.Pēcmaidana režīms Ukrainā pieņēma virkni likumu, kas aizliedz visām valstī dzīvojošajām tautām, izņemot Krimas tatārus, karaimus un krimčakus, attīstīt savas valodas un pielietot tās. Pie tam visa tiesiskā sistēma izstrādāta tā, lai diskriminācijai un iznīcībai būtu pakļauta krievu valoda.Piemēram, Vidējās izklītības likums paredz, ka mazākumtautības, kuru valoda ir viena no ES oficiālajām valodām, saņem vidējo izglītību valsts valodā no 20% apmērā 5. klasē līdz 40% - 9. klasē. Citas mazākumtautības, pārsvarā, protams, krievi, saņem izglītību ukraiņu valodā vismaz 80% apjomā. Šī mazākumtautību "šķirošana" sākusies, pateicoties EPPA divkosīgajai pozīcijai un ES dalībvalstu spiedienam. Atliek tikai piezīmēt, ka no 2020. gada krievu skolas Ukrainā ir likvidētas.Valsts valodas likums vedis pie vajāšanas: "aktīvisti" raksta sūdzības valodu inspektoriem par vienkāršiem darbiniekiem, viņiem piespriež sodus vai atlaiž no darba.Ja paturēt prātā risku saņemt ilgu cietumsodu saskaņā ar pantiem par Ukrainas teritoriālās vienotības pārkāpumiem, terorisma atbalstīšanu un dzimtenes nodevību tikai par to, ka tev simpātiska Krievija un "krievu pasaule", kļūst skaidrs, ka vajadzīga liela drosme, lai būtu krievs Ukrainā.Jau socioloģija liecina, ka cilvēki baidās nosaukt sevi par krieviem. Ja 1989. gadā par krieviem Ukrainā sevi dēvēja 22,1% iedzīvotāju, 2001. gadā – 17,3%, bet 2018. gadā – tikai 6%. Pie tam vērojams, ka krievu tautību cilvēki slēpj aiz "polietniskuma". Tikai 39% cilvēku, kuri sevi uzskata par krieviem, nosauca vienu tautību. 30% krievu atzīmēja, ka pieder pie vairākām tautībām.Ukrainiskošana nozīmē degradācijuNeskatoties uz gadu desmitiem ilgo vardarbīgo ukrainiskošanu, kas pārvērtusies pat atklātām represijām, Ukraina joprojām runā krieviski.Sociālā monitoringa centra jaunākā aptauja liecina, ka tikai 31,9% valsts iedzīvotāju mājās runā tikai ukrainiski. Tā ir oficiāla aptauja. Daudz daiļrunīgāki ir Google dati: 2019. gadā ievadītie meklējumu pieprasījumi krievu, ukraiņu un angļu valodās atbilstoši sastādīja 86%, 10% un 4%. Tas norāda, kādās valodās runā valsts, ja to nenovēro valodu inspektori un galma sociologi.Nepieciešamība runāt un mācīties svešā valodā ietekmē izglītības kvalitāti. 2018. gadā Ukrainu pirmo reizi terstēja starptautiskā izglītības organizācija PISA.Skolēni Ukrainā un Krievijā uzrāda sekojošus rezultātus: lasīšana: 466 punkti Ukrainā, 479 - Krievijā, matemātika – 453 un 488 punkti atbilstoši, dabaszinātnes – 469 un 478 punkti. Ukraiņu skolēni no Krievijas atpaliek par gadu.Nākamais pētījums notiks 2021. gadā, un radīsies iespēja novērtēt dinamiku. Tomēr ukraiņu skolēni "izgāžas" "dzimtās valodas" eksāmenos. Ārējos neatkarīgos ukraiņu valodas un literatūras testus 2018. gadā nenokārtoja 14,5% vecāko klašu skolēnu, valsts vēstures testu – 14,19%.Nav nekāds brīnums. Lingviste Jevgēņija Vereščagina apgalvoja, ka mācības svešā, slikti apgūtā valodā agrīnā vecumā (līdz 14 gadu vecumam) ne tikai nav efektīvas no valodas apgūšanas viedokļa, nerunājot jau par apgūstamā priekšmeta jēgas izpratni, bet arī bīstamas bērna normālai psihiskajai attīstībai. Viņš nevar īstenot savu radošo potenciālu, atklāt to skolotājam. Rezultātā var veidoties garīga atpalicība, iedresēta bezpalīdzība, lingvopsihozes, neirozes un psohosomatiskie traucējumi. Vai tik ne tāpēc Ukrainā ir tik liels skaits "aktīvistiem"?Ukrainas pilsoņu plašā emigrācija uz Krieviju rāda, cik "populāra" ir ukrainiskošana. No 2014. gada līdz 2021. gada pirmajam pusgadam Krievijas pilsonību saņēmši vairāk nekā miljons Ukrainas iedzīvotāju. Pie tam 2018. gadā, kad vēl nebija pieņemtas lēmums par pilsonības piešķiršanu Doņeckas un Luganskas iedzīvotājiem, Krievijas pilsoņu skaits pieauga par pusmiljonu ukraiņu.***Paradoksālākais ir tas, ka ukraiņu valodu nekas neapdraud. Ja tajā pastāvīgi runā trešā daļa iedzīvotāju, valoda neizmirs. Protams, viņiem vajadzīga informācija, izglītība un pakalpojumi dzimtajā valodā.Lai ukraiņu valoda būtu pieprasīta kā saziņas, informācijas saņemšanas līdzeklis citu valodu nesēju vidū, vajadzīgas nevis represijas, bet kad kvalitatīvs satus un iespējas, ko sniedz valsts valoda.Trīsdesmit gadus ilgā etnocīda politika likusi mainīties ne tikai valodu ainai, bet arī novedusi pie pilsoņu kara. Acīmredzot laiks izdarīt slēdzienus.
https://sputniknewslv.com/20210825/demokratija-tikai-vardos-ka-ukraina-kluvusi-par-represiju-un-cenzuras-valsti-18161485.html
https://sputniknewslv.com/20210825/ukraina-apkopo-30-neatkaribas-gadu-neiepriecinosos-rezultatus-18155297.html
https://sputniknewslv.com/20210825/lavrovs-parmet-zelenskim-etniska-naida-kurinasanu-18155455.html
https://sputniknewslv.com/20210824/politiskais-un-kreditu-jugs-ko-ukraina-sanemusi-no-asociacijas-ar-es-18139651.html
https://sputniknewslv.com/20210824/ukraina-pec-tris-gadu-desmitiem-izveles-problema-18139038.html
https://sputniknewslv.com/20210822/janukovica-polittehnologs-pastastija-ka-sabrukusi-ukraina-18108766.html
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
2021
Olga Suharevska
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/958/27/9582705_0:0:151:150_100x100_80_0_0_7c1e6132569e7c4b9582132114fe98cc.jpg
Olga Suharevska
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/958/27/9582705_0:0:151:150_100x100_80_0_0_7c1e6132569e7c4b9582132114fe98cc.jpg
Ziņas
lv_LV
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
Sputnik Latvija
media@sputniknews.com
+74956456601
MIA „Rossiya Segodnya“
Olga Suharevska
https://cdnq1.img.sputniknewslv.com/img/958/27/9582705_0:0:151:150_100x100_80_0_0_7c1e6132569e7c4b9582132114fe98cc.jpg
ukraina, valoda, nacionālisms
ukraina, valoda, nacionālisms
Grūti atrast valsti, kam tik īsā laikā izdevies pārvarēt ceļu no augsti attīstītas Eiropas valsts līdz pilsoņu karam, teritoriju zaudēšanai un totālam ekonomiskam kraham. Liela loma bijusi vardarbīgajai ukrainiskošanai. Un pavisam noteikti krievvalodīgo iedzīvotāju etnocīds nesākās tikai pēc krāsainajiem apvērsumiem 2004. un 2014. gadā, konstatēja tiesību zinātniece, ārpolitikas maģistre Olga Suharevska.
Atsauksim atmiņā, kā viss sākās
PSRS sabrukuma brīdī Ukrainas iedzīvotāji pārsvarā bija krievvalodīgie. Ukraiņu valoda tika plaši pielietota tikai valsts rietumu apgabalos. Kad sākās "cīņa par neatkarību" un "draudzības vilcienu" vizītes ar galiciešu nacionālistiem, krievu valodas nesēji bažījās, ka Ukraina kļūs par nacionālistisku valsti.
1991. gadā Leonīds Kravčuks apgalvoja: "Valstī nekādā gadījumā netiks pieļauta krievu vardarbīga ukrainiskošana. Jebkādi nacionālās diskriminācijas mēģinājumi tiks stingri pārtraukti." Diemžēl viņam noticēja un neatkarību atbalstīja.
Solījumi tika pārkāpti, nepaspēja vēl tinte nožūt uz Belovežas vienošanās. Uz to norāda skolu izglītības sistēmas ukrainiskošanas dinamika. Piedevā, tūlīt pēc neatkarības pasludināšanas visās augstkolās piespiedu kārtā ieviesta "mova".
1996. gadā nacionālistu uzraudzībā tika pieņemta Konstitūcija. Tās 10. pants paredzēja, ka ukraiņu valoda vienīgā saņem valsts valodas statusu. Kā kompromiss tā paša panta 2. punkts garantēja brīvu krievu valodas attīstību. Līdz 2012. gadam spēkā bija "Likums par valodām Ukrainas PSR", kas piešķīra starpnacionālās saziņas valodas statusu krievu valodai.
Tomēr ukrainiskotāju acīs nozīmes nav ne likumam, ne Konstitūcijai. Jau 1997. gadā toreizējais prezidents Leonīds Kučma sāka masveida ukrainiskošanu visās sabiedriskās dzīves jomās. Interesants fakts: Kučmam pieder "sodu filoloģijas" ideja, kas kļuvusi par mūsdienu Ukrainas realitāti. Tad parādījās likumprojekts "Par valodu attīstību un lietojumu Ukrainā". Tas paredzēja sodus un mediju licences anulēšanu par nevēlēšanos strādāt valsts valodā.
1999. gadā punktu valodu strīdos pielika Konstitucionālā tiesa, kas oficiāli interpretēja 10. pantu: ukraiņu valoda kā valsts valoda ir obligāts saziņas līdzeklis visā Ukrainas teritorijā, ne tikai valsts vadas iestādēs bet arī citās publiskās jomās.
Galu galā līdz 2012. gadam, kad tautas deputāti Vadims Koļesņičenko un Sergejs Kivalovs sagatavoja jaunu valodu likumu, krievu valodu diskriminējošo likumu skaits pārsniedza 70, tiesisko aktu skaits tuvojās vairākiem tūkstošiem. Atgādināsim, ka tas viss "pārspēj" Konstitūciju un padomju laikā pieņemto valodu likumu
Kivalova-Koļesņičenko likums, saturīgi vājāks nekā likums par UPSR valodām, tomēr deva iespēju izsludināt krievu valodu par reģionālo valodu. Vairāku dienvidaustrumu reģionu padomes iespēju izmantoja. Taču valsts apvērsums 2014. gadā tam visam pielika punktu.
No ukrainiskošanas pie etnocīda
Bijušās PSRS teritorijā plaši izplatīts joks: skarbus likumus kompensē neobligāta ievērošana. Vēl nesen tā bija. Cilvēki "priekšnesumā" oficiālajos pasākumus izrunāja dažas frāzes valsts valodā un turpināja runāt krieviski.
Līdz ar to nacisti liekulīgi raustīja plecus: "Kāda runa par diskrimināciju? Kas jums aizliedz runāt krieviski?". Bet paši gatavoja nežēlīgus likumprojekts, plānoja ieviest valodas inspektorus, aizliegt saziņu krieviski ovisāz dzīves jomās, kriminālatbildību par "movas pazemošanu" un sodiem. Tas, ko valdīšanas noslēgumā parakstīja Petro Porošenko, parlamentā gulēja kopš 2005. gada.
Pēc valsts apvērsuma, kas jezuītiski nosaukts par "pašcieņas revolūciju", ukrainiskošana kļuva par sistemātisku etnocīdu.
Tie nav tukši vārsi. Saskaņā ar UNESCO etnocīda un etniskās attīstības konferences lēmumu (Sanhosē, 1981. gads). etnocīds ir stāvoklis, kurā jebkādai etniskajai grupai liegtas tiesības uz savu kultūru vai valodu, tās attīstību vai izplatīšanu.
Pēcmaidana režīms Ukrainā pieņēma virkni likumu, kas aizliedz visām valstī dzīvojošajām tautām, izņemot Krimas tatārus, karaimus un krimčakus, attīstīt savas valodas un pielietot tās. Pie tam visa tiesiskā sistēma izstrādāta tā, lai diskriminācijai un iznīcībai būtu pakļauta krievu valoda.
Piemēram, Vidējās izklītības likums paredz, ka mazākumtautības, kuru valoda ir viena no ES oficiālajām valodām, saņem vidējo izglītību valsts valodā no 20% apmērā 5. klasē līdz 40% - 9. klasē. Citas mazākumtautības, pārsvarā, protams, krievi, saņem izglītību ukraiņu valodā vismaz 80% apjomā. Šī mazākumtautību "šķirošana" sākusies, pateicoties EPPA divkosīgajai pozīcijai un ES dalībvalstu spiedienam. Atliek tikai piezīmēt, ka no 2020. gada krievu skolas Ukrainā ir likvidētas.
Valsts valodas likums vedis pie vajāšanas: "aktīvisti" raksta sūdzības valodu inspektoriem par vienkāršiem darbiniekiem, viņiem piespriež sodus vai atlaiž no darba.
Ja paturēt prātā risku saņemt ilgu cietumsodu saskaņā ar pantiem par Ukrainas teritoriālās vienotības pārkāpumiem, terorisma atbalstīšanu un dzimtenes nodevību tikai par to, ka tev simpātiska Krievija un "krievu pasaule", kļūst skaidrs, ka vajadzīga liela drosme, lai būtu krievs Ukrainā.
Jau socioloģija liecina, ka cilvēki baidās nosaukt sevi par krieviem. Ja 1989. gadā par krieviem Ukrainā sevi dēvēja 22,1% iedzīvotāju, 2001. gadā – 17,3%, bet 2018. gadā – tikai 6%. Pie tam vērojams, ka krievu tautību cilvēki slēpj aiz "polietniskuma". Tikai 39% cilvēku, kuri sevi uzskata par krieviem, nosauca vienu tautību. 30% krievu atzīmēja, ka pieder pie vairākām tautībām.
Ukrainiskošana nozīmē degradāciju
Neskatoties uz gadu desmitiem ilgo vardarbīgo ukrainiskošanu, kas pārvērtusies pat atklātām represijām, Ukraina joprojām runā krieviski.
Sociālā monitoringa centra jaunākā aptauja liecina, ka tikai 31,9% valsts iedzīvotāju mājās runā tikai ukrainiski. Tā ir oficiāla aptauja. Daudz daiļrunīgāki ir Google dati: 2019. gadā ievadītie meklējumu pieprasījumi krievu, ukraiņu un angļu valodās atbilstoši sastādīja 86%, 10% un 4%. Tas norāda, kādās valodās runā valsts, ja to nenovēro valodu inspektori un galma sociologi.
Nepieciešamība runāt un mācīties svešā valodā ietekmē izglītības kvalitāti. 2018. gadā Ukrainu pirmo reizi terstēja starptautiskā izglītības organizācija PISA.
Skolēni Ukrainā un Krievijā uzrāda sekojošus rezultātus: lasīšana: 466 punkti Ukrainā, 479 - Krievijā, matemātika – 453 un 488 punkti atbilstoši, dabaszinātnes – 469 un 478 punkti. Ukraiņu skolēni no Krievijas atpaliek par gadu.
Nākamais pētījums notiks 2021. gadā, un radīsies iespēja novērtēt dinamiku. Tomēr ukraiņu skolēni "izgāžas" "dzimtās valodas" eksāmenos. Ārējos neatkarīgos ukraiņu valodas un literatūras testus 2018. gadā nenokārtoja 14,5% vecāko klašu skolēnu, valsts vēstures testu – 14,19%.
Nav nekāds brīnums. Lingviste Jevgēņija Vereščagina apgalvoja, ka mācības svešā, slikti apgūtā valodā agrīnā vecumā (līdz 14 gadu vecumam) ne tikai nav efektīvas no valodas apgūšanas viedokļa, nerunājot jau par apgūstamā priekšmeta jēgas izpratni, bet arī bīstamas bērna normālai psihiskajai attīstībai. Viņš nevar īstenot savu radošo potenciālu, atklāt to skolotājam. Rezultātā var veidoties garīga atpalicība, iedresēta bezpalīdzība, lingvopsihozes, neirozes un psohosomatiskie traucējumi. Vai tik ne tāpēc Ukrainā ir tik liels skaits "aktīvistiem"?
Ukrainas pilsoņu plašā emigrācija uz Krieviju rāda, cik "populāra" ir ukrainiskošana. No 2014. gada līdz 2021. gada pirmajam pusgadam Krievijas pilsonību saņēmši vairāk nekā miljons Ukrainas iedzīvotāju. Pie tam 2018. gadā, kad vēl nebija pieņemtas lēmums par pilsonības piešķiršanu Doņeckas un Luganskas iedzīvotājiem, Krievijas pilsoņu skaits pieauga par pusmiljonu ukraiņu.
Paradoksālākais ir tas, ka ukraiņu valodu nekas neapdraud. Ja tajā pastāvīgi runā trešā daļa iedzīvotāju, valoda neizmirs. Protams, viņiem vajadzīga informācija, izglītība un pakalpojumi dzimtajā valodā.
Lai ukraiņu valoda būtu pieprasīta kā saziņas, informācijas saņemšanas līdzeklis citu valodu nesēju vidū, vajadzīgas nevis represijas, bet kad kvalitatīvs satus un iespējas, ko sniedz valsts valoda.
Trīsdesmit gadus ilgā etnocīda politika likusi mainīties ne tikai valodu ainai, bet arī novedusi pie pilsoņu kara. Acīmredzot laiks izdarīt slēdzienus.
