Pasaulē

Uzvaras cena: kāpēc Olimpiāde Tokijā var kļūt par farsu

© Sputnik / Рамиль СитдиковАэропорт в Токио, куда прибывают спортсмены для участия в Олимпиаде
Аэропорт в Токио, куда прибывают спортсмены для участия в Олимпиаде - Sputnik Latvija, 1920, 21.07.2021
Jau tagad Olimpiskās spēles Tokijā draud ar farsu. Rodas iespaids, ka lielais sports dzīvo pēdējās dienas. Par to, ciktāl viss novests, daiļrunīgi liecina sīkas ziņas.
Viena no ziņām: Vācijas olimpiskā izlase futbolā atteicās nospēlēt līdz galam draudzības maču ar Hondurasas izlasi. 85. spēles minūtē vācu sportisti vienkārši sapulcējās un pameta laukumu. Iemesls – novērtējie oficiālo avotu patētisko stilu – "rasistiski aizvainojumi, vērsti pret Vācijas izlases spēlētāju Džordanu Torunarigu," stāsta Viktorija Ņikiforova RIA Novosti.
Mačs aizritēja bez līdzjutējiem. Tādu politiski nekorektu elementu pēdējā laikā cenšas vispār neielaist stadionos. Ko var zināt – nobļausies kaut ko, izvilks kādu plakātu. Kam tas vajadzīgs.
Спринтер Ша’Карри Ричардсон - Sputnik Latvija, 1920, 11.07.2021
Viedoklis
Amerikāņi vēlas, lai Olimpiādē piedalītos narkomāne
Iznāk, ka Džordans Torunariga saskāries ar kāda sāncenšu komandas pārstāvja "rasistisku abuse". Protams, mēs visi iebilstam pret rasismu, tomēr ikviens, kurš spēlējis futbolu vai basketbolu, zina: cīņas procesā tur viss kas var izskanēt. Ne tikai sāncenšiem, arī komandas biedriem. Tā ir īsta lamu vārdnīca.
23 gadus vecais aizsargs Džordans Torunariga ir rasiski tīrs afrovācietis. Varētu jau uzrakstīt "nēģeris", tomēr šodien neriskēšu. Viņa tēvs ir izcils futbolists, dzimis Nigērijā. Apmeties Vācijā, viņš arī abus dēlus iemācīja spēlēt futbolu, un viņiem viss ir kārtībā.
Ar Hondurasas izlasi ir viena nianse. Dienvidamerikā plaši izplatīts – ak, šausmas! – sadzīves rasisms. Vietējie pārsvarā uzskata melnādainos par otrās šķiras cilvēkiem. Bet Hondurasas izlasē ir papilnam melnādainu sportistu, bez viņiem komanda diezin vai varētu tik labi uzstāties pasaules līmenī.
Domāju, pašā komandā nekāda rasisma nav. Jā, protams, nav labi, ka kaut kāds tur hondurasiešu sportists kaut ko aizvainojošu uzsaucis Torunarigi. Tā ir nekaunība, tā ir rupjība, tā ir īsta tumsība, un pēc mača itin labi varēja to lietu nosodīt. Iešņāpt Hondurasas izlasei kādu sodu. Atstādināt spēlētāju uz kādu laiku. Vai nu mazums dažādu instrumentu.
Поднятие флагов на репетиции церемонии зажжения Олимпийского огня для Токио-2020 - Sputnik Latvija, 1920, 21.03.2021
Olimpiāde Tokijā notiks bez ārvalstu līdzjutējiem
Bet vācu izlase nolēma negaidīt oficiālu izmeklēšanu un vienkārši pārtrauca maču. Apvainojās. Spēcīgs gājiens.

Kāds bija īstais sports

Lieta tāda, ka sportu mēs mīlam par cīņu uz iespēju robežas. Kad vienā brīdī cilvēks ar savu fizisko un morālo piepūli nodzēš šo robežu un paveic to, kas pārspēj visus realitātes likums. Noskrien simt metrus desmit sekundēs, pēdējā mača minūtē iesit pāri galvai, piemāna aizsargu, vārtsargu un iegrūž ripu kurmja alas lieluma spraudziņā.
Protams, tādā cīņā, turklāt vēl komandu sportā, spiediens ir šausmīgs. Gan fizisks (kā būs labāk: salaust pēdu vai saņemt lamuvārdus?), gan psiholoģisks. Tribīnes aplej tevi un tavu valsti pēdējiem vārdiem, tiesnesis laut ko ķīmiķo, uzbrucējs laužas uz priekšu kā tanks, aiz muguras – robeža. Par tādiem izturības un pašsavaldības brīnumiem mēs mīlam sportu. Tas rada intrigu.
Pirms pasaule "aizgāja pa pieskari", labākā Vācijas izlases reakcija uz aizvainojumu būtu gols sāncenša vārtos. Visa mača gaitā sakrātā enerģija ir domāta uzvarai. Viņiem rezultāts bija 1:1, vāciešiem, starp citu, visai aizvainojošs. Palika vēl piecas minūtes un papildlaiks. Organizēt spēcīgu uzbrukumu vārtiem, atspiest malā aizsargus, sadot hondurasiešiem, sasist lupatlēveros. Tad būtu vārti. Tas būtu skaists fināls. Starp citu, tāpēc jau ir parādījusies tik skaits spēle kā futbols. Bet viņi apvainojās. Un negribēja spēlēt.
Skotu aktieris sers Šons Konerijs ar savu grāmatu Būt skotam. 2008. gads - Sputnik Latvija, 1920, 30.12.2020
Foto
Politiķi, zvaigznes un sportisti: Rietumu pasaules zaudējumi
Man šķiet, zināma loma bija arī līdzjutēju trūkumam. Tango dejo divatā. Lielajam sportam vajadzīgas tribīnes. Bez skatītājiem lieliskajam, sarežģītajam, gadu desmitiem izstrādātajam šovam nav jēgas.
Bez publikas sportisti skumst, sāk niķoties, tēlot upurus. Un tad mūsu priekšā vairs nav vienpadsmit kārtīgu veču, kam pa šuvēm spiežas laukā testosterons, bet gan kaut kādi politkorekti hipsteri, ideāli sniegpārsliņu paaudzes pārstāvji.
Skumji, jo arī mums, skatītājiem, bez klasiskā lielā sporta ir slikti. Mums "sniegpārsliņas" nav vajadzīgas. To jau tāpat dzīvē ir pietiekami.
Lielais sports lielā mērā palīdz izdzīvot. Tas mums rādīja cilvēkus, kuri ir gatavi cīnīties līdz galam, cilvēkus, kuri nepadodas, lai tur vai kas. Jā, tas bija miermīlīgs kara analogs, taču karoja nopietni, reizēm – līdz nāvei. Mums ir ko atcerēties. Arī Krievijai

Kā uzvarēja Krievija

Šķiet, jaunākajā vēsturē neviens nav vajāts un aizvainots kā Krievijas sportisti. Netaisna tiesāšana, bezgalīgas provokācijas, pastāvīgas, nekādi nepamatotas apsūdzības par dopingu, vajāšana presē. Tas viss sākās jau padomju laikos, bet tagad – tikai aug augumā.
Un krievi pamanās uzvarēt, pat neskatoties uz baismīgo globālo spiedienu. Viņi nečīkstēja, nežēlojās, viņi prata izcīnīt uzvaras un, zobus sakoduši, pārciest nepelnītas sakāves.
Irina Rodņina un Aleksandrs Zaicevs, kuri bez mūzikas pavadījuma izpildīja programmu Bratislavā 1973. gadā un spēja izcīnīt uzvaru un uzstādīt rekordu, atgādina daiļslidotājus tagadējā pasaules čempionātā. Viņiem atņēma himnu un karogu, bet viņi neraudāja un nežēlojās. Nē, viņi vienkārši iznīcināja visus sāncenšus.
Protesta akcija Parīzē - Sputnik Latvija, 1920, 04.07.2021
Viedoklis
Sekss, meli un politika: kā Francijā nogalina tēvus
Vēsturē ir tādi brīži, kas palīdz tautai dzīvot, iedveš pārliecību, uzmundrina. Krievijā to zina ļoti labi. Akinfejeva kreisā kāja, ar ko viņs atsita spāņu soda sitienu. Vasiļevska fantastiskie seivi. Tihonovs, kurš pasniedza balvu savam mazdēlam, pasaules čempionam. Aršavina vārti holandiešiem – pēc tiem visa Maskava, kas vēl nav sadalīta hipsteros un vatņikos, izgāja ielās un kliedza "Ro-si-ja!"
Tāpat krievi prot priecāties par godīgām sāncenšu uzvarām. Cik skaisti bija, kad tās pašas Vācijas izlase sakāva brazīļus ar rezultātu 7:1, treneris kā ievainots putns mētājās gar apmali, kancleres kundze Merkele lēkāja aiz laimes prezidenta ložā.

Zelta medaļas cena

Tagad tam visam laikam pienākušas beigas.
Sports kā varonīga entuziasma avots pārstāj funkcionēt. Tas ir izsīcis. To nospiedis politkorektums. Saskaņā ar jauno etiķeti kauns ir uzvarēt, bet zaudēt ir vareni.
Zaudējušie bez gala un malas dīks un sūkstīsies par smago bērnību. Zelta medaļu ieguvēji bez gala atvainosies un metīsies ceļos.
Kāda būs tādu medaļu cena? Mēs taču visi atceramies, kā 2010. gada Olimpiādē Vankūverā daiļslidotājs Pļuščenko izpildīja divus četrkāršos un saņēma sudrabu, bet amerikāņu sportists – neatceros vairs, kā viņu sauca – neizpildīja nevienu un dabūja zeltu. Amerikānim kolēģi toreiz pat ieteica atdot medaļu, nekrist kaunā. Tas nebija zelts, tas bija koks. Tagad šī tendence plešas plašumā.
Itin labi varam iedomāties, kā Tokijā visi (it īpaši amerikāņu) sportisti, kas nav sasnieguši zeltu, īdēs, pieprasīs, uzmāksies tiesnešiem un klāstīs, ka viņam nav izdevies, jo bērnībā viņš cietis harrasment, viņu nomākuši ar sistemātisku rasismu vai kā nu to sauc. Visi kā viens pasludinās sevi par seksuālām minoritātēm – tā ir drošāk. Pie sienas piespiestie tiesneši visu zeltu atdos amerikāņiem. Kaut ko varbūt dabūs japāņi. Visi pārējie, kājās stāvot, klausīsies amerikāņu himnu.
Последствия беспорядков в здании Конгресса США - Sputnik Latvija, 1920, 08.02.2021
Viedoklis
ASV izveidojusies katastrofa cilvēktiesību jomā
Tomēr atgriezīsimies pie Vācijas-Hondurasas stāsta. Ziniet, tajā ir arī dzimumu aspekts. Sievietes acīm ir ļoti nepatīkami skatīties, kā spēcīgi, trenēti puiši cītīgi tēlo upurus. Bet pēc tam nonāk pasaules ziņās, kur viņus apraksta vienīgi ciešamajā kārtā. Tika pakļauti abusam, ak tu šausmas. Zēni, vai tiešām tas nešķiet pazemojoši?
Diemžēl progresīvā pasaule paredz, ka sievietēm, vīriešiem, dzimumu nenoteikušām būtnēm vajag regulāri īdēt, sapūsties, izlūgties sabiedrības uzmanību. Tad nāks laime. Griba, neatkarība, raksturs – tie mūsu pasaulē ir atstumto marķieri.
Vajag būt nožēlojamam, tas atmaksājas. Jo vairāk, jo labāk. Mūsu pasaulē ir iemācījušies sūdzēties vairāk. Bila Geitsa bijusī sieva, miljardu īpašniece, sūdzas par dzīvi. Princese Megana Mārkla sūkstas vēl trakāk. Tā ir vienīgā iespēja piesaistīt uzmanību, organizēt ap sevi infolauku. Ja tu nesūdzies, tevis it kā nav.
No otras puses, arī pasaules sportā ir ģeniāli cilvēki, kam apriebusies globālā kārtība. Paskatieties kaut vai uz tenisistu Džokoviču.
Droši vien Krievijai vajadzētu veidot savu sporta telpu, organizēt alternatīvas spēles un pozicionēt to kā tīro sportu. Bez dopinga un bez politikas. Bez transpersonām un ceļos mešanās. Bez īdēšanas un bez "sniegpārsliņām". Bez visas tās globālās priekšniecības ideoloģijas. Man šķiet, pasaulei patiks. Cilvēki taču mīlēja sportu, pirms to nebija piebeidzis politkorektums.
Autora domas var neatbilst redakcijas viedoklim.
Ziņu lente
0
Vispirms jaunieVispirms vecie
loader
LIVE
Заголовок открываемого материала