"To vācieši negaidīja": kas notika Lielā Tēvijas kara pirmajās stundās
© Sputnik / Анатолий Гаранин
Sekot līdzi rakstam
Tūkstošiem bojāgājušo, iznīcināta militārā tehnika un infrastruktūra – pirms 80 gadiem hitleriešu spēki virzījās dziļāk PSRS teritorijā.
Tikai stundu pēc pusnakts robežsargi ziņoja, ka "otrpus robežas nekas aizdomīgs nav manāms, viss ir mierīgi", bet 4 no rīta pār padomju pilsētām gāzās bumbas. Par pirmajām Lielā Tēvijas kara stundām portālā RIA Novosti pastāstīja Nikolajs Protopopovs.
Brestas katastrofa
Ziņas par hitleriešu rosību uz robežas parādījās 22. jūnijā pēc pulksten 3 naktī. To uztvēra kā provokāciju, taču drīz saprata – sācies karš. Pl. 3:05 vācu bumbvedēji Ju-88 nometa 28 magnētiskās mīnas pie Kronštates reida, divas minūtes vēlāk Melnās jūras flotes komandieris viceadmirālis Oktjabrskis ziņoja, ka no jūras puses Sevatopolei tuvojas milzums nepazīstamu lidmašīnu. Stundu vēlāk – jau par uzlidojumu Sevatopolei.
Pl. 4:15 vācieši sāka masveida artilērijas apšaudi Brestā. Detonēja munīcijas noliktavas, pārtrūka sakari, bija nogalinātie un ievainotie. Vēlāk noskaidrojās, ka pie Baltkrievijas robežām vācieši koncentrējuši iespaidīgus sauszemes spēkus – armiju grupā "Centrs" feldmaršala Boka vadībā bija gandrīz 650 tūkstoši cilvēku, 800 tanki, 12,5 tūkstoši lielgabalu un mīnmetēju, apmēram 1,7 tūkstoši lidmašīnu.
PSRS Austākās Padomes prezidija dekrēts par mobilizāciju atbilstoši kara apgabaliem.
Rietumu fronte, kas aizsargāja šo iecirkni, karavīru un tehnikas skaita ziņā pretiniekam nepiekāpās, tanku skaits bija pat lielāks, taču padomju grupējuma pirmajā ešelonā bija tikai 13 strēlnieku divīzijas, vāciešiem – 28.
Pie tam štābu pretrunīgo ziņojumu un priekšējā līnijā valdošā haosa dēļ komandieri pirmajā brīdī nesaprata, cik spēcīgu grupējumu vācieši paspējuši koncentrēt pie Brestas. Kamēr noskaidroja, kurp vērst prettriecienu, Guderiāna tanki izrāvās līdz Minskas nocietinājumu rajonam. Ceturtajā kara dienā te sākās nežēlīgas kaujas. Galveno triecienu saņēma 13. armijas daļas.
23 Jūnijs 2021, 13:27
Vienlaikus vācu aviācija grāva Minsku – bumbas likvidēja ūdensvadu, kanalizāciju, elektrības līnijas, telefona sakarus. Gāja bojā tūkstošiem mierīgo iedzīvotāju. Hitleriešu mehanizētās vienības pārrāva līniju un ielenca Rietumu frontes spēkus, bloķējot katlā gandrīz trīs desmitus divīziju.
Astoņpadsmitajā karā dienā no Rietumu frontes 44 divīzijām 24 gāja bojā, pārējās zaudēja 30-90% cilvēku. Kopējie zaudējumi – 417 790 cilvēki, neatgriezeniskie – 341 073 cilvēki, 4799 tanki, 9427 lielgabali un mīnmetēji, 1777 kara lidmašīnas. Sarkanā armija atstāja gandrīz visu Baltkrieviju un atkāpās par 600 kilometriem.
Vācu bumbvedējs "Junkers" (Ju-88)
© Sputnik / Олег Кнорринг
Dienvidu pārrāvums
Valsts dienvidu robežām šajā laikā tuvojās armiju grupa "Dienvidi" – 730 tūkstoši karavīru un virsnieku, 800 tanki, aptuveni 10 tūkstoši lielgabalu un mīnmetēju, gandrīz 800 lidmašīnas. Vācijas armiju grupā bija 26 kājnieku, 5 tanku, 3 motorizētās, 6 kalnu grenadieru un 14 rumāņu divīzijas.
Karte "Plāns "Barbarosa" 1941. gada 22. jūnijā
Saskaņā ar plānu "Barbarosa" tām vajadzēja pirmajā triecienā sakaut padomju grupējumu Ukrainā, neļaujot tam atkāpties pāri Dņeprai, ieņemt pārceltuves pāri upei un virzīties tālāk – uz Kijevu.
Galvenos spēkus vācieši koncentrēja kreisajā flangā un uzbruka uz ziemeļiem no Ļvovas. Sarkanās armijas strēlnieku vienības nespēja izturēt spiedienu, un vācu tanki jau otrajā dienas pusē pavirzījās par 20 kilometriem dziļāk valsts teritorijā.
Dienvidos vācieši ieņēma Strumilu nocietinājumu dorus. Tomēr kavalērijas divīzija un robežsargi pretuzbrukumā viņus padzina. Tāpat izdevās apturēt vērmahta galveno spēku uzbrukumu. Tolaik padomju armijas bruņojumā jau bija jaunie tanki – T-34 un KV. Tomēr mehanizētā korpusa daļas ar tiem bija sašķeltas un strādāja dažādos virzienos. Bija vajadzīgs ilgs laiks, lai koncentrētu tehniku saliedētā "tērauda dūrē".
Tāpēc virkne strēlnieku divīziju bija spiestas aizsargāties bez smagās tehnikas atbalsta. Kājnieki cieta milzu zaudējumus – viņi veselām vienībām nonāca ielenkumā. No daudzām divīzijām dzīvajos palika vien daži simti kareivju.
Kauja Baltkrievijā, 1941. gads
© Sputnik / Петр Бернштейн
Dienvidrietumu frontes komandieri plānoja uzbrukt vāciešiem no flangiem ar triju mehanizēto korpusu spēkiem – 3,7 tūkstošiem tanku. Tomēr sagatavošanās triecienam un tehnikas pārvietošana aizņēma trīs dienas. Tāpēc pretinieku nācās aizturēt divu korpusu spēkiem.
Vācieši piebremzēja uzbrukuma tempus, taču drīz vien atkal metās uz priekšu, piespiežot padomju spēkus atkāpties. Jau 22. jūnija vakarā daudzos frontes iecirkņos hitleriešu avangards pavirzījās uz priekšu apmēram par 20 kilometriem.
Piloti gatavo lidmašīnu
© Sputnik / Георгий Зельма
Trieciens no ziemeļrietumiem
Gandrīz vienlaikus ar notikumiem Baltkrievijā un dienvidos armiju grupa "Ziemeļi" feldmaršala Lēba vadībā ar 3. tanku grupas atbalstu izgāja pie Baltijas īpašā kara apgabala vienību pozīcijām.
"Pulksten 4 no rīta, pēc četriem, vācu lidmašīnas sāka uzlidojumus mūsu pozīcijām, - atcerējās Lielā Tēvijas kara veterāns Ivans Hohlovs, kurš tolaik dienēja Kauņā. – Mēs visi gulējām, tikai sardze stāvēja posteņos. Visi pielēca kājās, kā nu kurš apģērbies, skraida, kliedz, nekas nav redzams. Lidmašīnas met bumbas, visapkārt dūmi, kaut kas deg. Pats interesantākais, ka mums gandrīz visas automašīnas stāvēja bez riteņiem. Puiši metās sadabūt riteņus... kādi nu tur riteņi... Bija tikai trīs gatavas mašīnas. Tā nu mēs, dzīvajos palikušie, kopā ar komandieri saspiedāmies kravas kastēs un metāmies uz austrumiem."
Armiju grupas "Ziemeļi" spēki – 655 tūkstoši kareivju un virsnieku – ātri izcirta plašas plaisas Ziemeļrietumu frontes aizsardzības līnijā. Sarkanā armija cieta milzīgus tehnikas un cilvēku zaudējumus. Pretuzbrukumi panākumus neguva. Diennakts laikā vācu vienības iespiedās līdz 60 kilometrus dziļi PSRS teritorijā. Jau 26. jūnija rītā vācu 8. tanku divīzija piegāja pie Daugavpils un sagrāba tiltu pāri Rietumdvinai. Divīzija devās uz pilsētu, kas kļuva par ērtu placdarmu tālākajā ceļā uz Ļeņingradu.
Aizsardzības tautas komisāra pavēle Nr. 1 no 1941. gada 22. jūnija
Vienlaikus ar sauszemes spēku uzbrukumu Luftwaffe aviācija "apstrādāja"svarīgākās pārceltuves un Baltijas flotes bāzes, - flote izrādījās bloķēta, ņemot vērā steigšus nomīnētos farvāterus – mīnas uzstādīja pēc flotes komandiera Tribuca pavēles 22. jūnija naktī. Ar tām pilnībā nobloķēja Somu līci un Irbes šaurumu. Kad bija pazaudētas bāzes Liepājā un Rīgā, kuģi pārvietojās uz Tallinu, kur saskārās ar nepārtrauktiem un nežēlīgiem uzlidojumiem.
Baltijas flotes eskadras mīnu kuģis veido dūmu aizsegu Lielā Tēvijas kara laikā
© Sputnik / Алексей Межуев
Liktenīgas kļūdas
Situāciju vēl apgrūtināja tas, ka vācieši vienlaikus uzbruka PSRS gandrīz gar visu robežu – no Barenca līdz Melnajai jūrai. Pirms uzbrukuma – spēcīga artilērijas apšaude, tūkstošiem lielgabalu un mīnmetēju apšaudīja svarīgākos objektus, simtiem bumbvedēju sāka uzlidojumus armijas bāzēm, lielām pilsētām un rūpniecības centriem. Šķiet, smagāko Luftwaffe triecienu saņēma padomju aviācija. Burtiski dažu stundu laikā Sarkanā armija zaudēja 1200 lidmašīnas, dislocētas pierobežas rajonos. Lielākā daļa lidmašīnu sadega uz zemes. desmitiem aerodromu bija pilnībā iznīcināti.
Cīņā pie Staļingradas notriekta hitleriešu lidmašīna
© Sputnik / Александр Моклецов
Vēsturnieki vērtē, ka 1941. gada vasaras traģiskās sakāves iemesls ir valsts militārās un politiskās vadības kļūdas – Bruņotie spēki nebija sagatavoti iebrukumam, neskatoties uz informācijas plūsmām par drīzu agresiju.
Piemēram, 21. jūnija vakarā Baltijas īpašā kara apgabala izlūki ziņoja, ka vācieši pabeiguši būvēt tiltus pāri Nemanai. Evakuēkuši vietējos iedzīvotājus un noņēmuši dzeloņstiepļu nožogojumus, ziņoja par smagās tehnikas motoru troksni pierobežā.
Brestas cietoksnis atbrīvošanas dienā
© Sputnik / Александр Капустянский
Un tomēr padomju vadība svārstījās. Lēmums par pilnu kaujas gatavību spēkos, izkliedēšanu, tehnikas, aerodromu, svarīgu infrastruktūras objektu maskēšanu štābos nonāca pārāk vēlu.
"Mūsu izlūki darīja visu iespējamo, lai padomju spēku vadība saņemtu informāciju par drīzu Vācijas uzbrukumu, - sarunā ar RIA Novosti stāstīja Krievijas Kara vēstures biedrības zinātniskais vadītājs Mihails Mjagkovs. – Taču nebija precīza datuma – ziņojumi nāca jau no maija sākuma. Hitlers vairākas reizes atlika uzbrukumu, turklāt viņam nācās uzbrukumu PSRS atlikt Balkānu kampaņas dēļ."
Vēl viens svarīgs Sarkanās armijas katastrofas iemesls kara pirmajās dienās un stundās – komandieri un personālsastāvs nebija pietiekami labi sagatavoti, turklāt tehniski PSRS no Vācijas atpalika.
Vieglais riteņu-kāpurķēžu tanks BT-7
© Sputnik / Хоменко
"Sarkanajā armijā toreiz bija sākta plaša rekonstrukcija, - paskaidroja vēsturnieks. – Daudzi 30. gadu sākuma militārās tehnikas paraugi, piemēram, tanki BT, T-26, lidmašīnas I-16 bija morāli novecojušas. Jā, parādījās jaunie T-34, reaktīvie mīnmetēji "Katjuša", taču to bija ļoti maz. Pēc 1939. gada 1. septembra bruņotie spēki tika paplašināti no diviem miljoniem līdz pieciem miljoniem cilvēku. Mēs vienkārši nepaspējām apmācīt ne komandierus, ne personālsastāvu".
Piedevām nebija pabeigti nocietinātie rajoni pie jaunajām robežām pēc Rietumukrainas un Rietumbaltkrievijas iestāšanās PSRS sastāvā. Tā saucamā Molotova līnija nebija pabeigta, daudzi doti un dzoti stāvēja tukši.
Neparedzēts faktors
Tomēr vērmahtam neizdevās viegli pāriet PSRS robežu – katrs robežsardzes punkts un armijas daļa turējās līdz galam, vācieši bija spiesti gaidīt papildspēkus, lai salauztu pretestību.
To spilgti ilustrēja nežēlīgās cīņas pierobežas Perelmišļas rajonā. Tur aizsargājās Rietumu kara apgabala 99. strēlnieku divīzija. Pēkšņā triecienā vācieši ieņēma pilsētu, taču jau pēc dienas sarkanarmieši viņus padzina. Galu galā Peremišļa trīs reizes pārgāja no vienām rokām otrās.
Padomju karavīri ne tikai noturēja robežu, viņi pat piespieda vācu spēkus atkāpties, neskatoties uz vācu armijas vairākkārtējo pārspēku. Nedēļu ilgās cīņās hitlerieši zaudēja apmēram četrus tūkstošus cilvēku. Tikai pēc Ļvovas ieņemšanas divīzija saņēma pavēli atstāt pozīcijas un atkāpties.
PSRS Aizsardzības tautas komisāra direktīva Nr. 1 no 1941. gada 22. jūnija (pl. 1:45
© Министерство обороны РФ
Varonīgi aizstāvējās Baltijas flotes bāze – Liepājas pilsēta. Vācieši cerēja to ieņemt dienas laikā, taču nelielais garnizons ar civiliedzīvotāju palīdzību veselu nedēļu atsita uzbrukumus un sagādāja pretiniekam vērā ņemamus zaudējumus.
Dienvidu frontē padomju spēki paši pārgāja uzbrukumā, ieņēma placdarmus, pārgrupējās, atjaunoja cīņasspēju. Pirmās cīņas gaisā apliecināja padomju meistaru pārākumu.
"Visa 1941. gada laikā lielākos zaudējumus vācu aviācija cieta 22. jūnijā – toreiz mūsu lidotāji notrieca 72 lidmašīnas, turklāt daudzas taranēja, - stāsta Mjagkovs. – Sarkanās armijas sakāves Lielā Tēvijas kara pašā sākumā kļuva par Uzvaras pamatakmeni. Ja ne tik apņēmīga aizsardzība, otrā stratēģiskā ešelona spēki nebūtu paspējuši iziet pie Rietumdvinas un Dņepras. Ieguva laiku lielāko daļu sakvilkšanai, jaunas aizsardzības līnijas izveidei, iedzīvotāju un rūpniecības evakuācijai."
Plāns "Barbarosa" paredzēja padomju spēku sakāvi pierobežas cīņās un galveno spēku iznīcināšanu jau pirms Rietumdvinas-Dņepras robežas. Pēc tam Hitlers plānoja doties uz Ļeņingradu, Kijevu, Maskavu, dienvidu flangā – nonākt Kaukāzā. Un visu kampaņu pabeigt 3-4 mēnešu laikā, līdz salnām.
Taču visi vācu stratēģu plāni sašķīda pret skarbo realitāti – jau pirmajās nedēļās hitlerieši zaudēja vairāk nekā 90 tūkstošus nogalinātu, ievainotu, bezvēsts pazudušu karavīru un virsnieku, bet karš ilga četrus gadus.
Sagūstītie vācieši
© Sputnik / Михаил Трахман
